Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. februāris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Man nav vienalga (5)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Ja cilvēkiem pajautātu, kā viņiem šodien visvairāk pietrūkst, daudzi teiktu – patiesības. Tāpēc jau mēs joprojām lasām avīzes, klausāmies radio un skatāmies televīziju. Patiesība ir vajadzīga kā tīrs gaiss, bez tās nevar ilgi pastāvēt nedz ģimene, nedz valsts. Latvijas publiskajā telpā ir nemainīgi augsts gaisa piesārņojums ne tikai to melu dēļ, kas valda tā saucamajā lielajā politikā, bet tāpēc, ka mēs, ierindas pilsoņi, arī dzīvojam melos.

Pēc raidījumu “Viens pret vienu” un “Sastrēgumstunda” noskatīšanās es parasti nespēju aizmigt. Raidījumu veidotāji iztērē milzum daudz laika un nervu šūnu, lai no intervējamajiem izdabūtu godīgas un skaidras atbildes. Bet nekā. Jo, redz, valsts augstie ierēdņi slēpjas aiz “par to es neesmu tiesīgs runāt”, “tas var traucēt izmeklēšanai,” “ekspertīzes rezultāti vēl nav zināmi”, “izpēte turpinās”, “tā ir konfidenciāla informācija”, “šis fakts man nav zināms”, “mūsu valstī, kā zināms, ir demokrātija” utt. Viss ir viens vienīgs noslēpums. Es skatos šādu vārdotāju vienaldzības aiz­plīvurotajās sejās un jūtu – viņi neteiks patiesību. Tad ir jāvēro uzrunāto personu ķermeņa valoda, reizēm sejas izteiksme un rokas ir daiļrunīgākas par vārdiem.

Es neesmu to ātro optimistu vidū, kas skandē, ka viss iet uz augšu. Pasaule un arī Latvija ir milzīgu izšķiršanos un neprognozējamas nākotnes priekšā. Trauksmes zvani skan cauri nopietniem socioloģiskajiem, klimata un visas dzīvās dabas pētījumiem ne jau tādēļ, lai celtu paniku, bet lai cilvēki sāktu domāt ar galvu, nevis ar vēderu vai vēl kādām ķermeņa daļām. Cilvēka daba gadu tūkstošos tikpat kā nav mainījusies, un tas vien jau izsaka daudz. Pasaulē ir ne mazums gudro prātu, tomēr to aizvien vēl ir par maz, lai spētu sabiedrības domāšanu jūtami iekustināt tādā virzienā, kas rada pretstraumi neierobežotam patērnieciskumam un planētas un apziņas piesārņošanai. Tāpēc saziņas līdzekļiem jācenšas pieminēt nevis katru jaunu banalitāti, no kurām dzeltē ne tikai žurnālu lappuses, bet arī visu dzīvo apkārt, ir daudz vairāk jārunā par dzīves jēgas meklējumiem un cilvēkiem, kuri ir spējuši pārvarēt haosu vispirms paši sevī un pēc tam arī savā apkārtnē.

Vismaz uz vienu jautājumu mums katram vajag mēģināt atbildēt godīgi: “Vai man ir vienalga, kas notiek ar Latviju?” Atbilde noteiks mūsu rīcību.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. ”Es viņiem pateicu skaidri, ka tāda Latvija, kas no mums ņem tikai nodokļus, bet atrauj pabalstus un aizdevumus, – tāda Latvija mums nav vajadzīga. Ja valsts nevar palīdzēt tik pie turības, tad viņa man nav vajadzīga. Es bez viņas iztikšu, kā iztikām visi līdz šim. Ja Latvijā latvieši nevar tikt pie mantas, tad mēs labāk dzīvojam zem krieviem, poļiem vai kā viņus visus tur sauc” Briedis nobeidza ar enerģisku žestu un ….( Rozītis P. Ceplis, LVI, Rīga, 1965.g.,- 8.lpp.)

  2. Un atbildējušajiem uz šo jautājumu nākamais solis ir meklēt domu biedrus.

  3. Patiesība katram indivīdam ir sava,atkarībā no dzimuma ,tautības sociālā stāvokļa,ticības un partijas piederības,bet vēders katram kungs vis augstākais.Ja viena gļēva tautiņa iepīkstas ,ka patiesībā okupācija bija,tad okupantu patiesība ir pilnīgi pretēja.
    Ja armēņi ir pārliecināti ,ka bija genocīds no turku puses,tad turki ir pilnīgi pretējās domās un nekādu diplomātisku attiecību starp šīm valstīm nav un nebūs,pretēji latviešu gļēvulīgai izlocīšanās politikai.jo vēders ir kungs visaugstākais.

  4. Bez naida. Vicināt krieviskas Latvijas lozungus vai prasīt krievu skolas ir tas pats, kas Spānijas vēršiem vicināt sarkanu lupatu. Tā ir Latvijas šķelšana, naida kurināšana. Beidziet krievu bērnu upurēšanu segregācijai. Vienādu izglītību visiem – Satversme.
    Ar to arī sāksim. Cilvēku labklājību nevar sasniegt plātoties ar “sarkanu lupatu”.
    Darīt, darīt, darīt un tieši cilvēku labā. Man vienalga, kādā valodā es sazinos ar otru cilvēku, bet man nav vienalga, kā šis cilvēks jūtas Latvijā. Mēs visi gribam būt savstarpēju labestīgi, bet pagājuši 25 neatkarības gadi, joprojām vicina „sarkanas lupatas”, joprojām cenšas atjaunot vai uzturēt okupācijas laika valodu politiku.
    Okupācijas atjaunošanas tīkotāji ir nekaunīgi un plivina sarkano lupatu, upurē bērnu izglītību un labvēlīgas iespējas dzīvot savā valstī, cīnās par krievu bērnu diskrimināciju, nevis pret valsts varu, kas arī uztur šo diskrimināciju.
    Cik ilgi okupācijas balstītāji plātīsies ar šo instrumentu un musinās bērnus, lai nepārieti uz vienādu attieksmi bērnu izglītībā, jēdzienus apgriež otrādi un plivina savu sarkano lupatu, baida tautu un šķeļ.
    Apbrīnojami, ka arī valsts vara atbalsta krievu skolu diskrimināciju, uztur apmācību ar okupācijas laika instrumentu – krievu valodu, ar ko krievu bērni tiek izolēti no Latvijas kultūrvides telpas, no pilnvērtīgas iesaistes valsts procesos, darba tirgū un no iesaistes valsts amatos.
    Valsts varai nekavējoties jāpārtrauc atšķirīgas attieksmes uzturēšana, segregācija izglītībā. Valsts pienākums dot krievu bērniem vienāda līmeņa izglītības pieeju visiem bērniem, lai viņi justos brīvi, droši un spētu iesaistīties visās Latvijas dzīves jomās.

Draugiem Facebook Twitter Google+