Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. februāris, 2016
Drukāt

“Man pieder vien ilgošanās” (6)

Personīgā arhīva fotoPersonīgā arhīva foto

Ieva Trimalniece

Ieva Trimalniece ir dzimusi Rīgā, bet nu jau 25 gadus dzīvo Latgalē, pašlaik – Rēzeknes novada Mākoņkalna pagastā.

Ogres meža tehnikumā iepazinusi mežsaimniecības jomu, Rēzeknes Augstskolā studējusi baltu filoloģiju, bet Baltijas Starptautiskajā akadēmijā ieguvusi profesionālā bakalaura grādu tirgzinībās un sabiedrisko attiecību menedžera diplomu. Pēc Ogres meža tehnikuma beigšanas divus gadus strādājusi Salaspilī mežierīcības uzņēmumā par mežu mērnieci, bet kopš 1991. gada – Rēzeknes virsmežniecības Maltas mežniecībā par mežsardzi, kā arī par meža sēklu plantāciju vadītāju. Ieva teic, ka mežs viņai ir vairāk nekā mājas un tajā viņa jūtas droši un pasargāta.

Ievas literārajā krājumā ir gan dzejas, gan prozas teksti, bet šobrīd top dzejproza. Savus darbus viņa publicējusi žurnālos “Tikšanās” (2008) un “Zintnieks” (2006. – 2007.), kā arī dzejas almanahos “Rēzekne 2014” un “Rēzekne 2015”, dzejas un fotoalbumā “Latgales sirdspuksti” (2015). Ir trīs grāmatu autore: “Lai paliek viens vārds” (2008), “Zvaigznes plaukstā” (2012) un “Zemei piedošanu lūdzot” (2015).

Viņas rakstītā dzejproza piesaista ar filozofiskiem apcerējumiem par ikdienā ik uz soļa sastopamiem mirkļiem. Autores radītajā laiktelpā mājojošā mīlestība, cerība un ticība Dieva spēkam izgaismo lasītāja domu labirintus, iededzot tajos pārdomu lukturus.

Ieva aktīvi iesaistās kultūras dzīvē, labprāt fotografē, ir vadījusi biedrību “Riekšava”, tagad ir literātu radošās kopas “Latgales ūdensroze” dalībniece.

– Vai viegli ikdienā novēroto pārkausēt filozofiskās dzejas/prozas rindās? Kas ir tavu tekstu galvenā atslēga?

I. Trimalniece: – Biežāk ir viegli, un, ja retu reizi gadās, ka ir grūtības rak­stot, tad nerakstu. Ļauju domai pašai atnākt pie manis. Tā arī varētu būt manu tekstu atslēga – ļaut domai nobriest. Nav nozīmes mēģināt rakstīt rakstīšanas pēc. To laiku varu izmantot daudz lietderīgāk, piemēram, fotografējot vai lasot kādu labu grāmatu, vai skatoties filmas, kuras mani interesē.

– Tev piemīt spēja ieraudzīt ikdienišķajā neikdienišķo un pastāstīt par to citiem ne tikai ar teksta, bet arī ar fotogrāfijas palīdzību. Kuri ir tie mirkļi, kurus tu fotografē vislabprātāk?

– Saule un saulrieti visos gadalaikos, dabas ainavas. Kultūras pasākumos, piemēram, Novadu dienā Gaismas pilī, cilvēku emocijas, kustības, žestus, kopējo noskaņu. Līdzīgi kā rakstot, ļaujos redzētajam un izjūtām, kuras ne vienmēr var nosaukt vārdos. Reiz jutu, ka aiz muguras kāds uz mani skatās. Pagriezos – liels akmens. Citā reizē jutu, ka tūlīt, tūlīt pie debesīm jāparādās varavīksnei. Tā nebija vēl redzama, taču sajūtas bija tik izteiktas, it kā varavīksne būtu jau redzama debesīs.

– Dabas pasaule un viss, kas ar to ir saistīts, ir viena no tavām stihijām. Vai ir kāda īpaši mīļa un enerģētiski tuva vieta dabā, kurā jūties vislabāk un smelies no tās spēku?

– Tās ir manas mājas, jo vārda tiešā nozīmē dzīvoju mežā. Ar kokiem un sauli esmu kopā visu dienu. Ar sauli esmu kopā visu dienu. Vēl man patīk aiziet uz kalnu pie kaimiņiem, tur ir liels bērzs. Patīk uzkavēties Kroma kolnā, tur es jūtos labi, viegli. Patīk aiziet līdz vienam meža ezeriņam, kuru esmu nosaukusi par ūdensrožu ezeriņu.

– Pēc kā garajos ziemas vakaros visbiežāk ilgojas tava sirds?

– Ziema ir mans vismīļākais gadalaiks, un ilgojos, lai tā pēc iespējas ilgāk būtu sniegiem bagāta un auksta. Saulrieti tieši ziemā uz sniega veido tik dziļi zeltainu krāsu toni, ka tajā var gremdēties kā tīrā zeltā. Ziemas saulrieti ir tik maģiski. Taču reizēm arī ilgojos pēc puķu ziedēšanas un brīža, kad bērziem sāk plaukt lapas, tādas mazas peļu austiņas.

Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam I. Trimalnieces jaunākos darbus.

 

Vai viegli?

Vai viegli savu nastu nest? Kas reizēm kā akmens dvēseli spiež. Vai viegli sava brāļa vai māsas nastu nest? Kas reizēm soļus tik smagus darīt spēj. Vai viegli saules vaigā lūkoties, savām acīm roku priekšā neliekot? Reizēm tik kvēli tā savus starus pār mani lej. Vai var dzīvē kaut uz mirkli apstāties, kad par daudz man grūti tiek? Reizēm viens solis jau par daudz šķiet. Tad zināt ir labi, ka blakus brāļa vai māsas drošais plecs ir man. Kā mans būs blakus otram arvien. Ne vairs nasta plecus spiež, ne dvēselē akmens grimst. Jūtu es kā spārni mani pret debesīm augstu nes…

***

Un atkal es klusām minu mīklu kādu. Vai tiešām zeme ir apaļa? Varbūt tomēr tā ir citāda savā veidolā? Un citādi savu gaitu iet Visuma ceļos tik plašos, ka galu pat redzēt nav iespējams. Es lūkojos tālu, tālu sev priekšā un redzu bezgalīgu ceļojumu. Kādu brīdi zvaigžņu ceļos un jau citā brīdī kuģu ceļos jūrā zilā, zilā. Un pēc nākamā gadsimta jau savus soļus smiltīs klusi, klusi atstāju saules pēdās. Kaut kur uz ceļa. Kaut kad, kad pulkstenis ir aizmirsis cilvēku mūžīgo nevaļas teikto: “man nav laika”. Man ir laiks pieskārienam vieglam, vieglam. Es nezinu, vai Tu to sajutīsi. Es nezinu, vai Tu sadzirdēsi, kā zāle naktīs elpo un kā dienā kokos lapas vējā dejo.

Šorīt es biju lapa. Un zeme man šķita plakana. Varbūt tas ir tā. Es klusām minu atkal mīklu kādu…

Man pieder ilgošanās

Un man šodien pieder vien ilgošanās. Pēc sniega pirmajām pārslām. Pēc zvaigznēm Ziemassvētku naktī baltajā. Pēc tālu zemju baznīcu torņu smailēm. Pēc savas zemes malas sirmo vīru baltajām sejām, no manām atmiņām pirms gadu simtiem daudziem, daudziem. Man pieder vien ilgošanās. Pēc rītdienas rīta rasas un gulbju spārniem debesīs. Šodien es esmu zemes viena strēle, pie Tavām mājām un Tavām durvīm pie sliekšņa. Šodien es esmu tas akmens meža ceļa malā. Ar savām ilgām. Pēc ziemas. Pēc vasaras rasas. Pēc saules smaida, rītam atnākot un vakaram aizejot. Savos ceļos. Man pieder vien ilgošanās. Un varbūt mazliet smeldzīgu atmiņu. Tikai mazliet, lai vienmēr atcerētos – Zeme dodas tālāk Visuma telpā, arvien tālāk un tālāk. Noietajā ceļā atstājot zvaigžņu dzirksteles. Tāpēc mans skats meklē naktī debesu zili melnos samtus.

Man pieder ilgošanās PĒC…

Varbūt TEV…

Kaut kur, zemeslodes otrā pusē, kāds zieds sāk savas kauslapas vaļā vērt. Šajā pusē zemeslodei lietus pret mana loga rūti lēnām lejup slīd. Kaut kur, zemeslodes otrā pusē, kāds skaļi kliedz. Šajā pusē zemeslodei es mājās savās visas skaņas ar siltu plaukstu pieklusinu. Jo rīt man ir jāsadzird, kā vējš noskūpstīs sniega pārslas egles zaros. Man ir jāsadzird Laika stelles, kuras auž Tavam augumam jaunu tērpu. Ne zeltā, ne sudrabā, ne zīdā, ne vilnā austu.

Kaut kur, zemeslodes otrā pusē, kāds klusām tītavas tin. Pat šajā pusē dzīvojot, es dzirdu šo skaņu. Laika stelles it visās mājās, it visās ļaužu sirdīs kādu dzīparu sāk vīt…

Ja egles zarā redzi ko gaišu vizam, tad zini – tur Gaismas dzīpari aužas.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. paldies, mani uzrunāja …lika atvērties. PALDIES

  2. Esmu liela dzejas cienitaja romantike ,tapec augstu verteju un dievinu outores darbu .SIRSNIGS PALDIES!❤

  3. lLasu un priecajos par jaukajiem darbiem . Man uzreiz dzive likas gaisaka un seja paradijas smaids. Paldies.

  4. Skaisti , no sirds sirdij !

  5. Pārsteidza ar savu dabas redzējumu un vieglo, plūstošo, tēlaino stāstījumu. Apbrīnojami uztver katru niansīti, katru parādību un to skaisti izgaismo. Tieši tā, izgaismo. Nevar nepamanīt to gaismu, kas līst no pašas autores. Viņa ir tik pārpilna ar iespaidiem, ko gūst no savām ikdienas gaitām, ka nevar ar tiem nepadalīties. Skaistas ilgas pēc nepiepildītā. Gaišs cilvēks. Paldies!

  6. Ieva ir neparasta, interesanta personība. Gaiša, īpaši redzīgām dvēseles acīm. Es ar lielu interesi lasu viņas darbus. Tajos ir ielikta sirds. Esmu viņas talanta cienītāja. Paldies!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+