Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. oktobris, 2013
Drukāt

Man steidzami nepieciešams cukurs! Uzzinām vairāk par hipoglikēmiju

Foto - LETAFoto - LETA

Konfekšu zīmola "Caps!" produkcija.

Hipoglikēmija ir stāvoklis, kas rodas, ja cilvēka glikozes jeb cukura līmenis asinīs ir zemāks par normu. Tās biežākie simptomi ir izsalkums, nervozitāte, trīce, svīšana, reibonis, miegainība vai apjukums, bet, ja to laicīgi nenovērš, tā var izraisīt pat bezsamaņu.

 

Maldīgi šie simptomi var šķist nenozīmīgi, jo katra hipoglikēmijas lēkme nozīmē glikozes deficītu arī smadzeņu šūnās, kas rada smadzeņu hipoksiju (skābekļa badu), smagākos gadījumos – komu. Smaga hipoglikēmija var novest pie nāves vai smadzeņu garozas neatgriezeniskiem bojājumiem. Tieši hipoglikēmijas nopietnības dēļ diabēta pacientiem ir svarīgi apzināties, kādi ir riska faktori, kas to var izsaukt.

Par cukura diabētu un hipoglikēmiju stāsta endokrinoloģe dr.Ināra Kalniņa un Juris, jauns vēsturnieks, kuram pirms četriem gadiem konstatēja cukura diabētu.

Juris: Man diabēts attīstījās ļoti strauji, pāris mēnešu laikā. Pirmo reizi hipoglikēmiju piedzīvoju, kad es vēl gulēju slimnīcā – visu laiku strauji kāpa cukura līmenis, un man iedeva pārāk lielu nakts insulīna devu.

Nakts vidū sākās hipoglikēmijas lēkme, bet tajā brīdī man nebija ne jausmas, kas ar mani notiek. Bija sajūta, ka sirds ir kā liels akmens, kas knapi sitas. Pats es nezināju, ko darīt, tādēļ saucu māsiņu, kas saprata un izskaidroja, kas ar mani notiek.

Nākamā lēkme man bija pēc gada, kuras laikā man sākās auksti sviedri, roku trīcēšana, parādījās nogurums un liela nervozitāte. Vēl pēc gada es piedzīvoju pavisam savādāku lēkmi, kuras simptomus neatpazinu un sākumā nesasaistīju ar hipoglikēmiju- man pēkšņi nekontrolēti sāka raustīties kājas. Tikai, kad izmērīju cukuru, sapratu, ka tas ir savstarpēji saistīts. Vēl citas reizes man bija lūpu un mēles tirpšana, uzmanības zudumi, redzes pasliktināšanās, pilnīga nespēja koncentrēties. Kad mācījos, reizēm gadījās tā, ka netieku galā ar tekstiem, nevaru ne izlasīt, ne saprast. Šobrīd man diabēts ir jau ceturto gadu, un es zinu, ka man jāpievērš uzmanība cukura līmenim brīžos, kad jūtos noreibis vai man zūd koncentrēšanās spējas. Tomēr simptomi joprojām atnāk pilnīgi negaidīti…

Kas ietekmē hipoglikēmijas veidošanās risku?

Dr. Kalniņa: Būtiskākais faktors, kas ietekmē hipoglikēmijas rašanās risku, neatkarīgi no cukura diabēta tipa, ir diabēta ārstēšanas veids jeb medikamenti, ko pacients lieto. Pacientiem, kuri lieto insulīnu un sulfonilurīnvielas preparātus, risks ir lielāks. Tiem pacientiem, kas ārstējas ar tabletēm, risks ir relatīvi mazāks. Ir arī jauni medikamenti, piemēram, DPP4 inhibitori, kuriem uzskata, ka riska praktiski nav.

Kādi ir piesardzības pasākumi, lai izvairītos no hipoglikēmijas?

Dr. Kalniņa: Ir jāpievērš ļoti liela uzmanība pareizai zāļu lietošanai, pielāgojot to savam dienas režīmam. Svarīgi ir plānot, kad ēdīs, vai dienas laikā būs fiziskas slodzes. Ja kādā dienā režīmu nav iespējams paredzēt, tad jāseko līdzi cukura līmenim. Gan 1., gan 2. tipa pacientiem ir pieejami glikometri, kas ir ļoti ērti lietojami, un kurus var ņemt līdzi. Ja rodas kādi nesaprotami simptomi, un pacients nav drošs, ka tos izraisa hipoglikēmija, vajadzētu atrast iespēju izmērīt cukuru. Tomēr, ja glikometra nav, drošības labad, lai paceltu cukura līmeni asinīs, jāapēd vai jāiedzer kaut kas salds.

Ko dari brīžos, kad piefiksē kādu simptomu, kas varētu liecināt par hipoglikēmijas lēkmi?

Juris: 5-10 minūšu laikā es izmēru cukuru, bet ja tādas iespējas nav, tad paņemu standarta salduma devu. Manam organismam normāla deva ir kādas 4 karotes cukura, kas uzlabo cukura līmeni, bet nepaceļ to par augstu. Noteikti ievēroju režīmu ēšanas laikiem un biežumam Es arī nēsāju līdzi kādu saldumu, ja nu paliek slikti.

Kāds glikozes līmenis asinīs norāda uz hipoglikēmijas risku?

Dr. Kalniņa: Mērījumi ir individuāli, un dažādas veselības organizācijas un ārstu biedrības pasaulē sauc dažādus skaitļus. Tomēr Latvijā mēs esam vienojušies, ja cukura līmenis ir ap vai zem 4, un, ja pacients jūtas slikti, svīst, trīc rokas, parādās nemiers, sirdsklauves, tad ir hipoglikēmijas lēkme. Ja cukura līmenis ir 4-3, tad pacientam pietiek paēst, lai cukurs normalizētos. Ja līmenis ir zem 3 vai 2, tā jau ir dziļā hipoglikēmija, kuras laikā var parādīties agresivitāte, lūpu tirpšana, nespēja koncentrēties, apjukums, galvas sāpes, izplūdusi redze un miegainība, kas var pāriet bezsamaņā. Tādā gadījumā ir nepieciešams uzņemt lielu daudzumu ātras iedarbības cukuru, lietojot glikozes tabletes, konfektes vai dzerot saldas sulas. Pacientu tuviniekiem arī jāzina, kā rīkoties hipoglikēmijas gadījumā. Viņiem jāatpazīst simptomi un attiecīgi jārīkojas, dodot pacientam papildus cukuru vai, bezsamaņas gadījumā, lietojot „Hypo Kit” komplektu, ko visi cukura diabēta pacienti var saņemt bez maksas.

Kādi ir Tavi cukura rādītāji?

Juris: Man pašam normāls cukura rādījums ir 8-9, tad pašsajūta ir laba. Kādreiz domāju, ka 3,1-4 ir labs rādītājs, bet tagad saprotu, ka tam jāturas 4-8. Vēl jau arī jāņem vērā, ka 15 minūšu laikā cukura līmenis var svārstīties pat līdz 10 iedaļām.

Ja konstatēju, ka mans rādījums ir zem 4, tad es bez satraukuma un steigas meklēju kādu saldumu, bet, ja rādītājs ir jau zem 3, tad man cukurs ir jāuzņem ļoti steidzīgi. Ir bijušas reizes, kad cukurs ir zem 2, tad lūpas paliek zilas, sāku pastiprināti svīst un kļūstu agresīvs. Mana māsa bija atradusi informāciju, ka tajā brīdī, kad cukura līmenis asinīs ir zem 4, tad arī skābekļa līmenis asinīs samazinās, un tas var neatgriezeniski kaitēt smadzeņu darbībai.

Vai Tavi līdzcilvēki zina par hipoglikēmiju un kā uz to reaģēt? Vai ir bijušas tādas situācijas?

Juris: Jā, mani tuvinieki ir informēti. Uzskatu, ka ir svarīgi, lai līdzcilvēki zina, ka tāda kaite ir. Manā ģimenē pagāja divi gadi, kopš māsa iemācījās reaģēt, bet vecāki tikai tagad, pēc četriem gadiem, ir iemācījušies atpazīt simptomus. Man ir bijis hipoglikēmijas gadījums, kad bijām kalnos. Miega laikā man sākās hipoglikēmija, un es no rīta nevarēju pamosties. Es pats saprotu, ka atrodos sapnī, bet pamosties nevaru. Tādā brīdī apkārtējiem ir jāzina, kā reaģēt. Reiz kopā ar studiju biedriem bijām izbraukumā, kura laikā man strauji pazeminājās cukurs, jutos apreibis, kļuvu agresīvs. Ja studiju biedri nezinātu, ka man ir diabēts, tad nesaprastu, kāpēc es tāds kļuvu, vai kāpēc man steidzami vajag iedot cukuru.

Pats gan personīgi piedzīvoju arī ēnas pusi tam, ka ģimene pārlieku iesaistās mana cukura līmeņa kontrolē. Mana māsa tam pievērsa ļoti lielu uzmanību, un visu laiku mudināja pārbaudīt cukura līmeni.

Vienā brīdī es piefiksēju, ka pats vairs tik ļoti tam nesekoju līdzi, jo ir cits, kas par to parūpēsies. Šī iemesla dēļ es pat aizgāju dzīvot atsevišķi. Ir labi, ja ģimene zina par slimību un riskiem, bet labāk tomēr ir pašam sevi pārbaudīt un neiesaistīt tajā citus cilvēkus.

Ikdienas aktivitāšu saskaņošana atbilstoši izmērītajam cukura līmenim (Ierastās ikdienas salāgošana ar cukura līmeņa mērīšanu) ir process, kas prasa laiku un pieredzi. Ir jāmācās atpazīt sava organisma reakcijas un simptomus, jāzina, kā labāk rīkoties, lai tos novērstu. Plašāk par cukura diabētu un hipoglikēmiju: www.MSDpacientiem.lv.

14.novembrī tiek atzīmēta Vispasaules Diabēta diena un, kā jau ierasts, arī Latvijā būs virkne pasākumu. Informāciju meklējiet www.MSDpacientiem.lv mājas lapā, Latvijas Diabēta Federācijas mājas lapā www.diabets.lv, tālr.: 20266272, e-pasts: info@diabets.lv un zvanot vai rakstot Latvijas Diabēta Asociācijai tālr. 67378231, e-pasts latvdiab@latnet.lv.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+