Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
10. decembris, 2013
Drukāt

Man tevi atcerēties silti būs


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 2. februārim izstāde “Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda”.

Kāda laikmeta rekonstrukcija ir pietiekami nepateicīgs darbs. Dzīve savā grandiozajā daudzveidībā ir tik neizsmeļami komplicēta, ka, neraugoties uz mūsu nebeidzamajiem mēģinājumiem to atdzīvināt, aiz kadra vienmēr paliks kas nepateikts, neļaujot pilnībā izjust neatgriezeniski aizgājušo laiku. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notiekošā izstāde “Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda” pārsniedz nosaukumā norādītas tēmas robežas un ar vizuālās valodas palīdzību aiznes skatītāju uz relatīvi nesenajiem 20. gs. 60. gadiem, uz kurieni taka, šķiet, jau ir pamatīgi aizaugusi.

“Bet tagad šeit, uz lielās dzīves trases, man tevi atcerēties silti būs” – tā savā dzejolī “Meitene no manas klases” rakstīja Ojārs Vācietis vēl studiju gados (1955. gadā), kad Padomju Savienības ap-
stākļos mēreni “svingojošie sešdesmitie” bija vēl tikai neskaidrā nākotnē. Tomēr izstādes kuratori izvēlējušies šo dzejoli kā lirisku vadmotīvu izstādes koncepcijai. No vienas puses, pats par sevi saprotams, ka dzeja vislabāk izsaka laikmeta kvintesenci. Ne tikai Ojāra Vācieša daiļradei, bet dzejai vispār bija neapšaubāmi īpaša vieta 20. gs. 60. gadu Latvijas kultūrā un tā veidoja arī cilvēku estētiskos ideālus. No otras puses, šajā dzejolī skan sentimentālas notis, kas izsaka izstādes būtību – tā ir piemiņas izstāde, kas aicina skatītājus kopā ar kuratoriem silti atcerēties spožu epizodi Latvijas kultūras vēsturē.

Paliek tikai jautājums – ko var ieraudzīt cilvēki, kas nav dzīvojuši tajā laikā? Kuratori uzskata, ka izstāde mērķēta jauniešu auditorijai, lai kārtējo reizi mēģinātu parādīt fragmentu no kultūrvēsturiskā pamata, uz kura balstās arī viņu dzīve. Šajā gadījumā izstādi var pielīdzināt dažām lappusēm no neeksistējošas, grandiozas Latvijas kultūras enciklopēdijas, kas tika izrautas no 60. gadu perioda un pakarinātas gaisā. Mēģināsim izlasīt, kas rakstīts šajās lapās.

Izstādē jēdziens “grafiskā valoda” tiek interpretēts ļoti plaši – diapazonā no arhitektūras projektu skicēm līdz keramikas izstrādājumiem. Tiek uzsvērts, ka 60. gados Padomju Savienībā izveidojās priekšnosacījumu komplekss, kas atstāja spēcīgu iespaidu uz lietišķo mākslu. Kā zināms, stājmākslas tika stingrāk pārraudzītas un noslieces uz modernismu bargi kritizētas. Atstāta bez “ideoloģiskas uzraudzības”, lietišķā māksla ātri sāka papildināt savu arsenālu ar Rietumos aprobētiem paņēmieniem. No formālā viedokļa raugoties, galvenie 60. gadu mākslas jēdzieni bija krāsa, ritms, faktūra un mākslu sintēze. Tas redzams burtiski katrā eksponātā – vienalga, vai tie būtu plakāti, iepakojumi, porcelāna trauku apgleznojumi vai interjeru skices – visur redzams kopējais grafiskais un idejiskais “laikmeta gars”, kuru mākslinieki, “degot” kopā ar savu tautu, uztver asāk nekā pārējie cilvēki.

Protams, ne tikai Rietumu modernisms atstājis iespaidu uz Latvijas māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem. Svarīgu impulsu deva ekonomiskā situācija, kas stimulēja dizaina attīstību. Pieauga mākslinieka noformētāja loma rūpniecībā, jo no masu produkcijas gaidīja arī mākslinieciski augstvērtīgu izpildījumu, atbilstību pasaules standartiem un modes tendencēm. Nevajag aizmirst, ka sacensība starp PSRS un ASV norisinājās ne tikai kosmosā, bet arī sadzīves līmenī, kaut gan atšķirībā no pirmās cīņa dizaina laukā bija bezcerīgi zaudēta.

Izstādē sastopamie tekstila izstrādājumi un ornamentu paraugi dod nelielu mājienu par to uzplaukumu, ko piedzīvoja tekstilmāksla šajā periodā. Vajag atcerēties, ka 60. gadu sākumā ķīmija kļuva par prioritāru industriju, kas ļoti ietekmēja visu vieglo rūpniecību. Jaunās dzīves estētika prasīja jaunus audumus ar svaigu grafisko noformējumu, kurā dominē spilgtas krāsas un ģeometrizētu formu ritmi. Tēmu varētu bezgalīgi turpināt, iekāpjot arī modes laukā, jo tā laika izmaiņas sievietes siluetā ar augstpapēžu kurpēm, īsiem svārkiem, biksēm un košām matu krāsām nepārprotami iekļaujas tajā pašā grafiskajā valodā. Bet mode lai paliek ārpusē.

60. gadu arhitektūra ir vēl viena tēma, bez kuras nevar izprast tā laika vizuālo valodu. Pirmkārt, jaunā ķieģeļu un paneļu tipoloģiskā arhitektūra un individuālie dzīvokļi ir tas nosacījums un kodols, ap kuru veidojas jaunā masu dzīves estētika, kas sintezē dažādas mākslas vienā dzīvojamās telpas ansamblī. Vairāk gaisa un nekā 
lieka – apgalvo jaunā sadzīves interjera ideologi. Arhitektu projektos līnija dod grafiski vieglas un elegantas aprises tam, kam jātop par padomju cilvēka dzīves realitāti. Vieglums un pieticība. Nekā lieka. Lielas, gaisīgas, apvienotas telpas ar “minimālistiskiem” interjeriem vajadzīgas arī sabiedriskajām ēkām, tādas telpas, kur gribas dejot tvistu – galveno 60. gadu “muzikālo aerobiku”. Diemžēl šobrīd Rīgā nav neviena tā laika interjera, tāpēc atliek ar lielu interesi un mazliet greizsirdību (kā Ojāra Vācieša liriskajam varonim) pētīt foto-
grāfijas, kas uzbur aizgājušas vēstures grafisko šarmu.

Staigājot pa izstādi, kas pati iekārtota 60. gadu stilistikā, skaidri jūtu, ka to nevarētu nosaukt par fundamentālu pētījumu, izstāde ir tikai neliela, bet spoža liecība par Latvijas dizainu un kultūrvēsturi. Tā nav nosacītas vēstures rekonstrukcija, kura no kalendārā viedokļa bija pavisam nesen, bet īstenībā tikpat sen kā antīkie laiki vai viduslaiki. Tāpēc šī izstāde nav mēģinājums objektīvi parādīt, kā bija patiesībā (manuprāt, bezcerīgi, jo “bija patiesībā” eksistē tikai tajā laikā dzīvojušo cilvēku uztverē), bet gan viengabalaina, nepretrunīga mīta konstruēšana par 60. gadiem un par to, kā šo periodu varētu ieraudzīt un saprast cilvēks, kurš dzīvo pusgadsimtu vēlāk un atskatās caur vairāku gadu desmitu prizmu.

Viedokļi



Laimonis Vanags, strādā valsts iestādē: “Saskatāma dažādu veidu stilistika. Daudz Gunāra Kirkes un Induļa Zariņa darbu. Visos izstādes apskates objektos saskatāmas atsauces uz padomju laikiem. Šo izstādi varētu nosaukt par šā gada labāko, baudāmāko mākslas darbu apkopojumu vienuviet.”

Aina Putkeviča, pensionāre: “Gaumīga stilistika. Vispārēja vienkāršība. Kompozīcija veidota ar aplikāciju izgrieznēm. Vislielākās simpātijas izraisīja Felicitas Pauļukas ilustrācijas Raiņa grāmatai “Manu lellīti sauc Lollīte”. Vienkāršs, bet ļoti skaists ilustrāciju apkopojums. Izstāde lieliska.”

Elita Skaudniece, klientu apkalpošanas speciāliste: “Izstādē iespējams apskatīt ne tikai dažādu veidu tā laika plakātus, pasākuma izkārtnes, grāmatu ilustrācijas, bet arī trauku komplektu variācijas. Interesanta šķita servīze ar nosaukumu “Sakta” vai liķiera komplekts “Rīga”. Baudāma izstāde, atmiņu ceļojums latviešu mākslas vēsturē. Viennozīmīgi favorīts A. Kiršfelda plakāts “Rīga”, kas, manuprāt, atpoguļo mūsu galvaspilsētas būtību.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+