Latvijā
Sabiedrība

“Man tiešām bija bail”. Skaidrīte Lasmane jubilejas priekšvakarā – par čeku, padomju laikiem un brīvību5


Latvijas Universitātes emeritētā profesore, vadošā ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane drīzumā svinēs 80 gadu jubileju, bet viņa vēl nebūt nedomā pielikt punktu zinātnieces karjerai. Kamēr cilvēks domā, viņam nevar būt garlaicīgi, secina Skaidrīte.
Latvijas Universitātes emeritētā profesore, vadošā ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane drīzumā svinēs 80 gadu jubileju, bet viņa vēl nebūt nedomā pielikt punktu zinātnieces karjerai. Kamēr cilvēks domā, viņam nevar būt garlaicīgi, secina Skaidrīte.
Foto: Anda Krauze

Latvijas Universitātes emeritētā profesore, vadošā ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane drīzumā svinēs 80 gadu jubileju, bet viņa vēl nebūt nedomā pielikt punktu zinātnieces karjerai. Kamēr cilvēks domā, viņam nevar būt garlaicīgi, secina Skaidrīte.

Mūsu sarunas laikā Lasmane izvelk no somiņas un parāda savu ieguvumu, ko izdevies atrast grāmatnīcā: skotu filozofa Deivida Hjūma darbu izlasi. Pamatīgs “ķieģelis” no 900 lappusēm, bet cena smieklīga: 3,90 eiro par pilnīgi jaunu grāmatu. Tādā laikmetā nu mēs dzīvojam, kad filozofijas klasiķu darbi maksā lētāk par jebkuru lubeni. “Nopirku ne jau cenas dēļ, bet gan tādēļ, ka mani interesē Hjūma filozofija, jo viņš daudz raksta par emocijām. Hjūms uzskatīja, ka morāli izskaidro ne tik daudz prāts, cik jūtas,” stāsta Lasmane.

“Lielākā bauda dzīvē man ir domāt, jo, kamēr cilvēks domā, viņam nevar būt garlaicīgi.” Lasmani var uzskatīt par profesionālu domātāju, jo vairākus gadu desmitus viņa lasījusi lekcijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, pēc neatkarības atjaunošanas kļuvusi par ievērojamāko ētikas jautājumu pētnieci Latvijā. Pētniecisko darbību viņa negrasās pārtraukt arī 80 gadu vecumā.

“Lekcijas vairs nelasu, jo studentiem vajag ne tikai ētiku, bet arī estētiku, tādēļ viņiem nav jāzaudē skaistuma bauda, klausoties vecā pasniedzējā,” smejas Lasmane. Tagad viņai ir iespēja koncentrēties uz zinātnisko darbu.

Piemēram, nesen piedalījusies Edvarta Virzas daiļradei veltītā konferencē, kur stāstīja par Virzas devumu nacionālā kulta veidošanā pirmās brīvvalsts laikā. Mūsdienu cilvēkam Virzas nacionālais romantisms un Kārļa Ulmaņa glorifikācija varētu šķist pārspīlēta, taču Lasmane uzsver, ka Virzam un daudziem viņa laikabiedriem Latvija bija viņu pašu rokām būvēta, karos aizstāvēta, tāpēc patiesi mīlēta un no sirds lolota.

“Cilvēkiem ir nepieciešams garīgums, lai varētu pacelties pāri ikdienai. Un svētas jūtas iespējams izjust ne tikai pret Dievu, bet arī pret savu zemi, Latviju. Kad latviešu vīri neatkarības cīņu laikā pieteicās armijā, viņi to darīja ne jau tādēļ, ka armijā labāk baroja. Viņus vadīja saviļņojums, sirsnīga savas valsts izjūta.”

Nebūt čīkstētājai

Par laimi, šobrīd mēs dzīvojam citā laikmetā, kad ierindas pilsonim nav jāņem rokās ierocis, lai aizstāvētu savu dzimteni. “Tagad ir individuālisma laikmets, daudzi cilvēki dzīvo savu dzīvi un pārāk neinteresējas par valsti un politiku. Viņiem ir sava labklājīga dzīve, darbs, bērni un izklaides.”

Autoritātes, kam sekot un iedvesmoties, tiek atrastas nevis literatūrā un politikā, bet gan “Facebook” un “Twitter”, un ideāla dzīvesveida paraugu daudzi saskata nevis Virzas “Straumēnos”, bet gan “Instagram” slavenību ierakstos.

“Ja sanāk pārvietoties ar sabiedrisko transportu, var redzēt, ka mūsdienās lielākā daļa pasažieru ir ieurbušies savos viedtālruņos. Dažkārt raugos uz šiem cilvēkiem un prātoju: pa kuru laiku viņi domā? Vai, skatoties viedtālruņa ekrānā, viņi vispār pamanīs, kā aiz loga ziemu nomaina pavasaris?”

Lasmane gan uzsver, ka noteikti nav pieskaitāma čīkstētājiem, kas baidās no tehnoloģiju progresa un domā, ka ar katru paaudzi viss kļūst arvien sliktāk.

Viņa cenšas sekot līdzi informācijas laikmetam, piemēram, TV raidījumus arvien biežāk noskatās sev izdevīgā laikā internetā, nevis pa televizoru.

Lasmane atceras, ka pirmo datoru ģimenē nopirkuši jau 90. gadu vidū, kad par to nācies samaksāt teju ceturtdaļu no summas, kas iegūta par mantotās mājas pārdošanu. “Bet tas bija vajadzīgs, jo rakstāmmašīnu laikmets bija beidzies.”

Lasmane klausās Latvijas Radio un pēta sabiedrības noskaņojumu, kas izpaužas arī kā klausītāju zvani “Brīvajam mikrofonam”. “Šajos zvanos galvenokārt izpaužas negatīvas emocijas. Piemēram, jaunā valdība vēl pat īsti nav sākusi strādāt, bet daudzi jau nomoka sevi sašutumā. Varbūt nedaudz pagaidīsim, paskatīsimies, kā viņiem veicas, un tad spriedīsim?”

Lasmane stāsta, ka nevēlas ielaist sevī naidu, dusmas, aizdomas, tādēļ cenšas domāt pozitīvas domas, arī par politiku.

“Nedomāju, ka visi Latvijas politiķi darbojas tikai savtīgās interesēs. Daudzi tiešām vēlas paveikt labas lietas sabiedrības labā. Taču viens muļķis vai nelietis var sabojāt visu valsts un valdības kopainu, līdzīgi kā darvas karote medus mucā. Jā, mūsu politikā ir arī blēži, un būtu muļķīgi to ignorēt. Taču nav gudri piesārņot sevi ar bezspēcīgu naidu, ja nav spēka mainīt apkaimi. Tad labāk mainīt pašam sevi!”

Man tiešām bija bail

Ko viņa pati domā, kad nelabvēļi dažkārt apsaukā Lasmani par “veco komunisti”, jo viņas karjeras pirmā puse aizritēja padomju laikā, kad augstskolā nevarēja izvairīties no marksisma un ļeņinisma idejām?

“Jā, es esmu veca komuniste. Tas ir vēsturisks fakts un tīra patiesība. Tolaik visiem pasniedzējiem, kas strādāja Filozofijas katedrā, bija jābūt kompartijā. Negribu par to taisnoties.”

Lasmane spriež, ka tikai, iespējams, laimīgas nejaušības dēļ viņas vārds nav atrodams čekas aģentu sarakstā.

“Ar čeku tā nopietni esmu saskārusies divas reizes. Tolaik lasīju lekcijas ētikā cilvēkiem, kas apmeklēja Marksisma-ļeņinisma universitāti. Reiz mani izsauca pie Latvijas Universitātes čekas kuratora. Sastingu. Domāju, ko nu prasīs. Bet čekas pārstāvim bija tikai viens lūgums: “Ziniet, pie jums mācās mūsu cilvēki, bet tagad viņi ir ļoti aizņemti, tuvojas partijas kongress. Varbūt ieskaitē varētu nedaudz pielaidīgāk pret viņiem izturēties?” Kā jums šķiet, vai uz šādu lūgumu es varēju atbildēt ar “nē”?”

Lasmane atceras, ka otrs gadījums bijis, kad viņai radusies iespēja aizbraukt uz Pasaules filozofijas kongresu Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā.

“Pie manis atnāca divi cilvēki un lūdza, lai es pavēroju, kas notiek kongresā, un pēc tam viņiem pastāstu. Par laimi, nelika neko parakstīt. Viņi bija pieklājīgi, neteica tieši un brutāli: tagad tu būsi mūsu ziņotāja! Bet galu galā sanāca tā, ka es uz to kongresu nemaz neaizbraucu.”

Lasmane skaidro, ka viņas paaudzes cilvēkiem jau čekas vārds vien iedvesis šausmas un bailes.

“Man tiešām bija bail. Jaunās paaudzes cilvēkiem ir grūti saprast to sajūtu, kad tu apzinies, ka domā savādāk, bet nedrīksti to nekādi izrādīt, jo pretējā gadījumā sistēma ar tevi izrēķināsies.” Skaidrīte kā bērns piedzīvoja laiku, kad ģimenei draudēja izvešana uz Sibīriju.

“Brīvvalsts laikā mans tēvs bija aizsargos. Pēc kara viņu apcietināja, bet mātei izdevās viņu izpirkt par cūkas šķiņķa gabalu. Ne jau no pārtikušā slāņa nāca tie pirmie padomju aktīvisti, bet ēst gribējās visiem. Atceros, kā toreiz raudājām, jo domājām, ka paliksim bez tēva. Nesaprotu, kā vēl tagad daži var aizstāvēt padomju sistēmu, kas cilvēkiem atņēma pašu galveno: brīvību. Ļoti daudziem arī dzīvību.”

Garīgais cietums

Lasmane stāsta, ka padomju laikā apbrīnojusi savus kolēģus Vēstures un filozofijas fakultātē (Vilni Zariņu, Augustu Miltu un citus), kas bija izkopuši Ēzopa valodu, spēju starp rindām pavēstīt režīmam netīkamu patiesību.

“Atceros, kā 70. gados reiz mēs ar Vilni Zariņu gājām pa Esplanādi un viņš teica, ka sociālistiskā iekārta Latvijā reiz beigsies. Es viņam neticēju, bet Vilnis spēja to pamatot. Tāpat arī Imants Ziedonis bija spilgts paraugs, kā totalitārā režīma apstākļos iespējams domāt un izteikties savā valodā, savdabīgi, spilgti, citādi. Ar savu dzejnieka fantāziju Ziedonis spēja parādīt dzīvi visā tās daudzkrāsainībā. Šādi talantīgi, gudri un brīvi cilvēki iedvesmoja man līdzīgos censties domāt pašiem.”

Lasmane ar nožēlu secina, ka padomju laikā viņai un kolēģiem bija liegta iespēja sekot līdzi pasaules filozofijas jaunumiem, piemēram, 70. un 80. gadu postmodernismam.

“Kad atguvām brīvību, Maincas un Oksfordas bibliotēkās es sapratu, cik tomēr nejēdzīgi efektīvs bija tas dzelzs priekškars, aiz kura mūs gribēja pasargāt no domāšanas. Mēs bijām ieslodzīti garīgā cietumā. Un tādēļ 90. gados es centos atgūt visu iekavēto.”

Lasmane ar ironiju atzīst, ka arī marksisma pusgadsimts ir atstājis savas pēdas mūsu domāšanā: ar materiālismu un ekonomiskās bāzes atzīšanu par visa pamatu. “Piemēram, paskaitiet, cik bieži rīta ziņās tiek pieminēta ekonomika, finanses, eiro, budžets. Vai tad tas nav marksisms: uzskats, ka visa pamatā ir ekonomika, kas nosaka politiku, morāli, cilvēku domāšanu? Mēs dzīvojam ļoti pragmatiskā laikmetā.”

Ar atvērtu prātu

Kapitālisma ienākšana Latvijā ir radījusi daudzus ieguvējus, bet netrūkst arī zaudētāju, kam grūti piemēroties šī laikmeta prasībām. Viegli neklājas Lasmanes vienaudžiem, kuri lielāko daļu darba mūža nostrādāja padomju iekārtā, bet tagad spiesti cīnīties par izdzīvošanu.

“Tas nav taisnīgi, protams, bet nedrīkst nolaist rokas. Varbūt kādam bērni var palīdzēt, cits pats vēl spēj ko darīt” spriež Lasmane, kurai pašai ir divi bērni un trīs mazbērni. “Daudzi cilvēki nodara sev pāri, jo paši noslēdzas savā pagātnē, glābjoties no tagadnes, kas ir stipri mainījusies. Ar to dažkārt var atpazīt mana vecuma cilvēkus, kuri ir bruņojušies ar aizspriedumiem un stereotipiem, sev apkārt viņi redz tikai pašu stingri novilktās robežas. Žēl, ka teātrī noskatās, piemēram, jauno Raiņa “Uguns un nakts” iestudējumu un nespēj to pieņemt: “Tas taču vairs nav Rainis! Viss ir parādīts nepareizi; manā jaunībā bija daudz labāk.””

Kad iebilstu, ka ar 200 eiro pensiju ir grūti saglabāt pozitīvu attieksmi un nodoties dzīves baudīšanai, Lasmane piekrīt, bet piebilst, ka ne visu ir iespējams izmērīt naudā.

“Nav jau tikai vaimanas, daudzi seniori tiekas, mācās, rīko interesantus pasākumus. Viņu dzīve nav tikai četrās sienās un pie TV ekrāna. Ir tik daudz iespēju pavadīt laiku kopā arī vecumdienās!” Manai norādei, ka līnijdeju, nūjošanas un tamlīdzīgos pasākumos pārsvarā sastopamas dāmas, bet vīrieši ir daudz kūtrāki pasākumu apmeklētāji, Lasmane piekrīt un saka – mūsu stiprais dzimums dažkārt izvēlas citas prioritātes.

“Kamēr sievietes un daži vīri iet uz teātri, daļa vīriešu pavada brīvo laiku pie azartspēļu automātiem. Rīgā uz katra stūra pieejamas spēļu zāles un alkohola veikali, turpat blakus arī lombardi un ātro kredītu iestādes. Vasarā, aizbraucot uz laukiem, gandrīz pie katra veikaliņa sastapsim dažāda vecuma vīriešus ar alus pudeli rokā.” Lasmane spriež, ka būtu vajadzīgs pētījums par darbaspēka trūkumu valstī, kad tik acīmredzamas darbaroku rezerves paliek neizmantotas.

Žurnālistiem arī būtu kāds svaigāks temats viņpus politikas un korupcijas lietām, jo katram veikala apstāvētājam ir savs dzīves stāsts.

Lieciet mierā Cibiņu!

Pēdējā laikā atkal pastiprinājušās diskusijas, ka latviešu literatūrā trūkst pozitīvo varoņu, jo tādi personāži kā Cibiņš un Atraitnes dēls mūsdienu izpratnē drīzāk uzskatāmi par neveiksminiekiem, savukārt alkoholiķis Edgars noteikti nav tēls, ko Latvijas sieviešu jaunā paaudze varētu atzīt par precību cienīgu kandidātu. Lasmanei šāda pieeja gan šķiet ārkārtīgi vienkāršota.

“Lieciet taču vienreiz mierā to Cibiņu! Viņam nav jābūt varonim; Cibiņam ir pavisam cita neaizstājama loma: ļaut iepazīt godīgumu, kaunu un līdzcietību, mudināt ne tikai dzīvot līdzi stiprākajiem, bet arī just līdzi vājākajiem. Ja gribat apbrīnot stipros un drosmīgos varoņus, lasiet brīnumpasakas par Kurbadu!”

Mūsdienās daudzi skolēni gan pamanās pabeigt vidusskolu, nelasot ne Raini un Poruku, ne Gēti un Šekspīru. Lasmanei šķiet, ka faktu nezināšana nav uzskatāma par traģēdiju, jo nav iespējams izlasīt un zināt visu. “Piemēram, tikko ar mazmeitu bijām Leipcigā, aizgājām uz Auerbaha pagrabu. Vai jūs zināt, kas ir Auerbaha pagrabs?”

Esmu spiests atzīt, ka nezinu vis. Lasmane paskaidro, ka Auerbaha pagrabs esot bijis slavens studentu krogs, kur studiju laikā mēdzis uzdzīvot Gēte, tieši šajā pagrabā notiek Fausta un Mefistofeļa tikšanās ar jautriem vīna baudītājiem. “Faktus var uzzināt “Google”, enciklopēdijās, bet literatūrā svarīgākas ir emocijas, pārdomas, pārdzīvojumi, citas dzīves pieredzes iepazīšana,” secina Lasmane.

Saistītie raksti

Vai pusgadsimta laikā, ko Lasmane veltījusi filozofijas studijām, viņai ir izdevies kaut vai pietuvoties atbildei uz jautājumu, kāda ir dzīves jēga? Pasniedzēja brīdi padomā un saka: “Dzīvei ir jēga tās daudzveidībā, atvērtībā jaunai pieredzei, gatavībā un spējā darīt labu. Pati dzīve jau ir liela un neizsakāma vērtība. Ja reiz esi laists pasaulē, tad dzīvo un dari!”

Galerijas nosaukums

Uzziņa

Skaidrīte Lasmane

* filozofe

* Dzimusi 1939. gada 22. februārī Dricānu pagastā (Rēzeknes novadā)

* Mācījusies Dricānu vidusskolā un Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē

* Latvijas Universitātes pasniedzēja kopš 1968. gada

* Ieguvusi filozofijas doktora grādu, specializējusies ētikas jautājumos, daudzu pētījumu un mācību grāmatu autore

* 2017. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni

* Bija precējusies ar TV žurnālistu Hermani Lasmani (miris 1995. g.), dēls Arnis un meita Laura, trīs mazbērni

LA.lv