Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
2. septembris, 2014
Drukāt

Evija Veide: Man un Fredim
 (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Evija Veide

Ir lietas, kas diemžēl atkārtojas kā gadalaiku maiņa, Dziesmu svētki vai vēlēšanas. Un katru reizi, ar tām saskaroties, nākas secināt, ka diemžēl nekas jau nav mainījies. Viena no tām – grāmatu iepirkumi Latvijas bibliotēkām. To esamība, finansējums un tā prognozējamība, skaidri atlases kritēriji arvien ir gan bibliotekāru, gan izdevēju un arī grāmatu autoru darba kārtībā. Katram savs skatījums un savi ieguvumi, taču mērķis – nodrošināt latviešu valodā izdoto grāmatu pieejamību – kopīgs, lai gan ilgtermiņa risinājuma vēl joprojām nav. Tikai no cinīša uz cinīti.

Labā ziņa – Latvijā bibliotēkas dzīvo un ne tikai lielpilsētās. Krīzes gados bibliotekāri uzskaitīja pat klientu skaita pieaugumu, jo, dažādu iemeslu mudināti, ļaudis tās apmeklēja vairāk, jo dažviet bibliotēkas ir ārkārtīgi būtiskas saliņas pagastu un novadu dzīvē. Ieilgušajos Latvijas nokijas meklējumos ir izskanējusi arī doma par gaišajiem prātiem, kas būtu mūsu valsts kapitāls un augstākā pievienotā vērtība. Un te nu jāsaka – bez bibliotēkas kā strukturētas informācijas krātuves un bibliotekāra kā ceļveža, kurš spēj palīdzēt orientēties informācijas Visumā, grūti to iedomāties, taču…

Neliela atkāpe laikā un telpā.

Arī mūsu izdevniecība piedalās nu jau labu laiku novados pamanītajos “Atbalsts lauku bibliotēkām” izbraukumos, kur sastopami gan pirmsvēlēšanu gados mazliet nervozi politiķi, gan rakstnieki un grāmatu varoņi. Pavasara un rudens sezonās teju ik piektdienu arī mēs kopā ar grāmatām un autoriem dodamies Latvijas ceļos. Tiekamies ar lasītājiem un, protams, bibliotekāriem. Bibliotēkas papildina savu grāmatu krājumu gan ar akcijas ietvaros iegūtajām dāvanu kartēm, gan izmantojot pašvaldības piešķirtos līdzekļus. Un te nu rodas dilemma. Tā pati senā – ko no izdevēju piedāvātā izvēlēties. Finansiāli labāk stutētās bibliotēkas brīvi liek kaudzītē izdevēju jaunumus. Ir tādas, kas rūpīgi rēķina līdzi, lai nepārsniegtu budžetu un līdz ar to nākas izvēlēties. Izmantojot iespēju skatīt grāmatu lietotāju klātienē, pēc labākās sirdsapziņas mēģinu ieteikt: “Re, šī grāmata ir mūsu lepnums. Autors – vēsturnieks, kas zina, ko raksta.” Grāmata par notikumiem, kas vairākas reizes gadā klupina uz avīžu pirmajām lapām. “Paņemiet, noderēs gan skolotājiem, gan studentiem…” “Hmmm, sakāt? Nu, nezinu, vai mums tādu vajag…” “Izvērtējiet – mēs taču esam atbraukuši pie jums, tirgojam grāmatas par izdevniecības cenām…” Ķeros pat pie neatļautiem paņēmieniem: “Paskatieties, Rīgā grāmata grāmatnīcu pirktāko sarakstos – tirāža nav bezgalīga, pārdosim un līdz bibliotēkai netiks, būs žēl, ka nepaņēmāt…” Taču sakāve pienāk negaidīti strauji: “Kas tad pie mums kaut ko tādu lasīs? Es un Fredis. Nē, nē, mēs iztiksim.” Punkts.

Pagasts apmēram 60 kilometrus no Rīgas. Kā teikts mājas lapā – “izteikti latvisks”, jo 94% no 1568 iedzīvotājiem ir latvieši. Ir skola, vairāki populāri tūrisma objekti, novadpētniecības muzejs un vērtīga privātā kolekcija. Negribas ticēt, ka neviens skolotājs vai topošais students nemāk atrast ceļu uz sava pagasta bibliotēku, kurā grāmatu varētu saņemt bez gaidīšanas rindā. Tāpat – vai tiešām lasītu tikai Fredis, ja vēstures grāmatas, kas rak-stītas lasītājam draudzīgā formā, vienlaikus nezaudējot pētniecisko un uzziņas pamatu, patiesi mēdz ierindoties starp labāk pirktajām arī grāmatnīcās?

Diemžēl šī izvēle atstāta bibliotekāra ziņā. Un – nepārprotiet, nepārmetu. Es ļoti cienu bibliotekārus par viņu talantiem un erudīciju, spēju orientēties tik daudzās jomās un neparastos jautājumos, par pacietību un prasmi nemanāmi izzināt lasītāju un spēt ieteikt tieši to, ko viņš intuitīvi meklē. Saprotu, ka bibliotēkas dzīvo konkrētā telpā un kvadratūrā, kas arī uzliek savus nosacījumus. Ka svarīgi, lai bibliotēkā būtu grāmatas, kuras lasītāji pieprasa… taču kaut kas vienalga kremt. Kā tad būs ar to, kas nav tikai prāta atpūtināšanai un dvēseles izklaidei? Ja plauktā nav vietas Latvijas vēsturei, vai tur būs vieta to autoru grāmatām, kas iegravēti mūsu kultūras kanonā? Kā nākamais cinītis kalpo ziņa – Kultūrkapitāla fonds piešķīris 30 000 eiro iepirkumam “Augstvērtīga tulkotā un oriģinālliteratūra bibliotēkām”. Cerēsim uz labāko?

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ienāciet cienītā bibliotekā biežāk par reizi nedēļā un bez savām prof rūpēm. Vislabāk pastrādājiet kādu dienu. Uzzināsiet KO tad tauta lasa, patērē. To tad arī laipni piedāvā. Lubenes, atvainojiet.
    Ja Rīgas pierobežas pagastā (24 KM attālā) ar Dabas un Kultūras vērtumiem, novadpētniecības centru un protams bibloteku, nav pašu tuvākās apkārtnes ceļvežu…tad KO gaidīt?!
    Tekstā “diemžēl” atkārtojas vairākkārt…

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+