“Man vislabāk patīk atvasara” 0
Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš (1941) dzimis Rīgā. Studējis Latvijas Valsts universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos, pašlaik – brīvais rakstnieks.
Literatūrā ienācis 1982. gadā. Raksta romānus, lugas, miniatūras, stāstus un esejas. Kopš 80. gadiem raksta bērniem. 1999. gadā viņa pirmā grāmata bērniem – piedzīvojumu romāns pasaka “Reiz senos laikos Kurzemē” – iegūst 2000. gada pavasara balvu par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem un arī Pastariņa prēmiju (2001). Savukārt nākamais – garais stāsts pasaka “Bebru atgriešanās” (2001) – iegūst 2002. gada balvu literatūrā bērniem. 2009. gadā Juris Zvirgzdiņš otro reizi saņem Pastariņa prēmiju par grāmatām “Mūsu Latvija”, “Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu” un “Konteineru meitenīte Rudīte”. Par grāmatām “Mūsu Latvija”, “Pele, punkts un Gūtenbergs” un ieguldījumu latviešu bērnu literatūras attīstībā 2009. gadā saņēmis starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Šogad par grāmatām bērniem “Rīgas runča Maurīcija piedzīvojumi”, “Kad muzejā iespīd Mēness jeb Tobiass un draugi sargā Rīgas vēsturi” un “Seši stāsti par ASV vēsturi” saņēmis Jāņa Baltvilka balvu, kā arī Aleksan-dra Čaka balvu. Darbi tulkoti krievu, angļu, itāliešu, lietuviešu un citās valodās.
– Ar ko atšķiras bērnu rakstnieks no pieaugušo rakstnieka?
J. Zvirgzdiņš: – Literatūrā diezgan grūti dalīt – bērniem, pieaugušajiem, sievietēm, vīriešiem… Tās robežas ir diezgan viltīgas. Bet tas gan tiesa, ka bērnu literatūrā ir vairāk tabu tēmu – ne tādēļ, lai ko slēptu, bet gan tādēļ, ka ikvienam vecumam ir sava pieredze, zināšanu tezaurs.
– Kā radās Tobiass?
– Tobiasu man pirms apmēram 20 gadiem uzdāvināja māksliniece Arta Ozola, tagad Ozola-Jaunarāja. No kurienes nācis vārds Tobiass, to gan neatceros. Bet tagad Tobiasam ir dažādu materiālu un izmēru draugi, skaitā kādi 140, kas dzīvo pie mums mājās.
– Kas jums kā ziemā dzimušam cilvēkam visvairāk patīk ziemā?
– Visvairāk man ziemā nepatīk aukstums. Vislabprātāk es dzīvotu Kolumbijā kā viens mans draugs vai Grieķijā. Putnu barošana un sniegavīru celšana – tas nav priekš manis. Man vislabāk patīk atvasara.
Publicēšanai “Latvijas Avīzē” Juris Zvirgzdiņš uzticēja iepriekš nepublicētu darbu “Spēlītes”.
Ilzīte izstāv rindu pie letes, paņem savu kafijas tasīti un divus pīrādziņus ar gaļu un apsēžas pie galdiņa. Stūrī pie blakus galdiņa sēž divas lapsas un šņakarējas gaļas salātiņos, ātri, ātri izlasa gaļas gabaliņus, bet pārējo zaglīgi aizbāž aiz radiatoriem, ātri, ātri strebj kafiju un šauda acis pa telpu.
Zostēviņš ar divām mazām baltām jūrascūciņām un vermuta pudeli piečāpo pie Ilzītes galdiņa, izpūš elpu un svarīgi iekārtojas krēslā, abas jūrascūciņas strebj kafiju ar pienu un grauž riekstu cepumus.
Pie bāra piestākļa krēslos tup divi vilki un dzer konjaku, uz Ilzīti un jūrascūciņām laizīdamies.
– Vai jaunkundzītei arī var ieliet vienu? – zostēviņš paceļ pudeli.
– Nē, paldies.
– Nu, varbūt tomēr?
– Nē, nē, labāk barojiet savas cūciņas.
Zostēviņš piepūšas un pievēršas savām jūrascūciņām. Tās sarkanām acīm blenž Ilzītē, beidzot viena sadūšojas, iemet cepumu kafijā, ar ķepiņu samaisa, izmalsta cepumu un vēršas pie Ilzītes:
– Paspēlējieties ar mums!
– Ko tad mēs spēlēsim? – prasa Ilzīte.
– Spēlēsim tā. Es būšu jūsu bērns un Klodija, – viņa pamāj uz otru jūrascūciņu, – būs jūsu bērns un jūs mūs barosit.
– Un kas es būšu? – uztraukti šņāc zostēviņš.
– Nu tu… tu būsi mūsu paps un kundzes vīrs un tu mūs arī barosi! – saka Klodija, otra jūrascūciņa.
– Ziniet, – Ilzīte saka tā nedroši, – viņš nemaz neizskatās pēc jūsu tēva.
– Tas nekas, jūs jau arī neizskatāties pēc mūsu māmiņas! Mūsu māmiņa ir daudz, daudz jūrascūciskāka!
– Nu, tad jau labāk spēlēsim kaut ko citu! Teiksim, pokeru! – ierosina Ilzīte.
Pa to laiku abas lapsas ir pieklīdušas pie galdiņa, ar veļas knaģiem pieknaģējušas savas astes, lai tās no uztraukuma netrīcētu, un tā lapsīgi saka:
– Mmēēs dzdzirdējām, mmēēs vvissu dzdzirdējām, ņņemiet mmūs arrī sspēlēties, mmēs zzinām ļļoti llabas sspēles! Ļļoti llabas.
– Ko tad mēs varētu spēlēt? – prasa Ilzīte.
Viena lapsa tā domīgi paskatās uz Ilzīti, tad uz jūrascūciņām un saka:
– Mmēs vvarētu sspēlēt jjūras kkauju!
– Jūras kauju? Kā to spēlē? Vai tur dabū arī izpeldēties? – zostēviņš ir ieintriģēts.
– Nnu, jjūras kkauja iir jjāspēlē ttā. Vvisi ieiedomājas, kka iir jūrmalā, uun kkaujas. Mmēs ssadalīsimies ddivās kkomandās. Mmēs aabas uun ttā mmeitene vvienā, jjūs ttrīs ootrā.
– Nu, un kad tā jūras kaušanās beidzas, ko tad? – prasa zostēviņš tīri bailīgi.
– Ttad nnāk ttās eefektīvās bbeigas – ppiekautos aapēd, – paskaidro otra lapsa un aplaizās.
– Tā taču ir ļoti šausmīga spēle! – iesaucas Klodija, – Nez vai mums māmiņa maz atļaus tādu šausmīgu spēli spēlēt!
– Nnu, ttikai mmazu bbrītiņu, – luncinās lapsa.
– Ziniet, labāk ne, es gaļu nemaz neēdu, – melo Ilzīte.
– Uun ppīrādziņi?! – abas lapsas iesmilkstas.
– Kas tad pīrādziņiem bija vainas? – pie galdiņa kā no alas izlīdusi parādās liela žurka bleķa zobiem, oficiantes vainadziņu, ne nu vainadziņu, nu kaut ko tādu uz galvas. – Prīmā zacīte, naf ko smādēt, un jūs, smerdeļi, – mājiens ar trauku lupatu uz abām lapsām, – labāk kopieties uz mājām, šitās jūsu spēlītes man ir pazīstamas! Kurš pagājšnedēļ saplēsa divas glāzes un nesamaksāja? Kurš to bērniņu no ratiņiem izspēlēja un aiznesa uz mežu? Kurš mazmājiņā ūdeni nenolaida? – un žurka nozibsnī savus lamatu zobus tieši lapsu priekšā. Abas lapsas pamāj ar galvu Ilzītei – rredz, tte mmūs nnemīlē! – un zogas sāniski projām.
– Heijā! Heijā! – kliedz abas jūrascūciņas.
Un zostēviņš aizčāpo pie letes un paņem vēl vienu pudeli vermuta, trīs kafijas ar krējumu, šķīvi ar riekstu cepumiem un divus gaļas pīrādziņus.
