Latvijā
Vēsture

Mana dzimtene ir Latvija, jūsējā – Krievija. Mežabrāļa Kārļa Zariņa dzīvesstāsts2


K. Zariņš demonstrē ieroci.
K. Zariņš demonstrē ieroci.
Foto: Ilze Pētersone, no LNA Latvijas Valsts arhīva krājuma, Okupācijas muzeja krājuma, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājuma, Gaidas Ķirsones ģimenes krājuma, padomju propagandas izdevuma “Latvijas PSR pirmie desmit gadi”.

Vienā rokā viņam bija pistole, otrā – fotoaparāts. Latvijas nacionālo partizānu vidū otra tāda nav – par mežabrāli Kārli Zariņu teic ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” veidotāja Elīna Kalniņa.

Viens no spilgtiem pretošanās kustības vēstures stāstiem, ar kuru no pagājušā gada augusta var iepazīties Cēsu bijušās čekas* ieslodzījuma vietas 4. kamerā, vēsta par drosmīgu latvieti, kas par savas valsts brīvību cīnījās pret lielu pārspēku. “Mājas Viesis” divas publikācijas (otrā publikācija lasāma šeit) velta līdz šim mazāk zināmām nacionālās pretošanās vēstures lappusēm.

Turpat blakus rindā vēl piecas kameras ar jau citiem likteņstāstiem, kas cits pēc cita apliecina – latvieši savu zemi svešai varai tik viegli neatdeva. Ieslodzījuma vietā, šķiet, apstājies laiks – smagās metāla durvis klāj padomju gadu krāsu kārtas, sienas nolupušas un logi aizdarīti. Tie paši koka podesti, uz kuriem apcietinātie gaidīja savu pratināšanas kārtu.

Daudziem mūsdienu cēsniekiem gan palicis prātā laiks, kad uz šejieni vesti tikai milicijas aizturētie “hulīši” un “zilīši” (huligāni un alkoholiķi), taču šaubas kliedējis māsu Ainas un Gaidas Skrapču piedzīvotais. 1948. gada vasarā kopā ar tēvu viņas tika apcietinātas kā partizānu atbalstītājas un atvestas tieši uz šo vietu.

Ieejot tumšajā kamerā, kājas atsitušās pret koka paaugstinājumu, kas bija taisīts no neēvelētiem dēļiem. Jaunākajai, Gaidai, pielikta klāt runātīga kaimiņiene. Nekā prātīga neuzzinājusi, tā atņēma meitenei zīda kleitu un izprasījusies ārā

Vecākā māsa nākamajā rītā pa savas kameras logu saklausījusi mātes balsi, kas pagalmā runājusies ar miličiem, un satraukta vaicājusi pēc meitām un vīra. Meitene lūgusi sargam, lai pasaka, ka šeit ieslodzīti visi trīs tuvinieki.

Vietu ekspozīcijai izvēlējās Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības ļaudis. Kad gadu desmitiem pilsētas vēstures un mākslas muzejā nav atradusies telpa, kur atainot okupācijas laika dramatiskos notikumus, nosprieduši, ka baltais plankums jāaizpilda pašiem.

Satura veidošanai uzaicināja kuratori Elīnu Kalniņu, kas tagad kļuvusi arī par šīs vietas saimnieci un gidi vienā personā. Nosaukums “Sirdsapziņas ugunskurs” ir viņas izvēlēts. “Tā bija milzīga trauma, kuru cilvēki piedzīvoja abos okupācijas režīmos, jo tie pieprasīja mainīt domāšanu, attieksmi un izmest mēslainē morāles vērtības, uz kurām līdz šim bija balstījusies viņu dzīve. Tas bija sirdsapziņas jautājums, kā ar to visu turpmāk sadzīvot un ko iesākt. Kā sirdsapziņas ugunskurs, kurš visu laiku dedzina, ko nevar apslāpēt un kas arī tagad turpina gruzdēt, jo okupāciju mantojums nav līdz galam izrunāts un saprasts, tas ir pagrūsts malā kā nejauks, kaunpilns traips par laiku, kurā bija tik daudz noziegumu, netaisnības un ciešanu.”

Partizāns ar pistoli un fotoaparātu

1949. gadā Kārlis Zariņš savai draudzenei Dzidrai Leimanei iedeva 500 rubļus, lai viņa no Rīgas atved fotoaparātu, filmiņas un visu, kas nepieciešams fotogrāfiju attīstīšanai.

Otra tāda partizāna, kurš vairākus gadus dokumentējis sevi un savus līdzgaitniekus, pretošanās cīņu vēsturē nav zināms.

Ne jau uzbrukumus bildēja, bet dzīvi mežā. Telts priekšā Dzidra uz prīmusa vāra pusdienas, mežabrāļi pavasara saulītē izmetušies puskaili un sauļojas. Sevi mēģinājis uzņemt “pašiņā”, bet sanākusi gauži miglaina, toties kāds cits jaunekli noknipsējis ar torti uz ceļiem. Kārlis ir saposies, mugurā rūtains krekls, jo ir taču viņa dzimšanas diena – 1951. gada 20. jūnijs. Fotogrāfijās ne miņas no bailēm vai šaubām, kas varēja pārņemt jebkuru, jau sešus gadus dzīvojot mežā, izpildot uzdevumus un zinot, ka kuru katru brīdi viņus var nodot, sagūstīt un pat nogalināt, kā tas noticis ar tik daudziem biedriem.

Partizāniem ir segvārdi, Kārli Zariņu iesauca par Kārlēnu. Cēsu apriņķa Latvijas Nacionālo patizānu apvienībā viņš nonāca 1945. gada jūlijā. Pirms tam sabijis jaunās varas komjauniešos, pēc tam paņemts Vāczemes darba dienestā, ko nomainījis uz Latviešu leģiona 15. divīziju. 1944. gadā atgriežas Latvijā un tiek iesaukts sarkanajā armijā, tagad jauneklim jākaro Kurzemē, taču – pretējā pusē, kur viņš dabū ievainojumu.

Karam beidzoties, pat nesagaidījis demobilizāciju, kopā ar kādu biedru no Latgales dodas uz mājām Ķēču pagastā pie audžuvecākiem Kristīnes un Jāņa Mitriem un tikai vēlāk aptver, ka kļuvis par dezertieri, kuram draud tiesa. Neko darīt – jāiet slēpties mežā, kā to dara daudzi bijušie latviešu leģionāri, taču pretošanās cīņās vēl neiesaistās.

Cik ilgi slapstīsies, nospriež Kārlis un 1945. gada septembrī iet uz miliciju pieteikties. Viņš ir noticējis iekšlietu tautas komisāra ģenerālmajora Augusta Eglīša aicinājumam visiem bijušajiem kareivjiem legalizēties; tas nodrukāts komunistu laikrakstā “Cīņa” un pārpublicēts vietējās apriņķa avīzēs.

Līdzīgi rīkojās simtiem vīru, naivi cerot, ka padomju vara viņus saudzēs. Visā Latvijā legalizējās 1945. gadā – 1268, 1946. gadā – 2567 partizāni, no kuriem daudzus vēlāk arestēja un sodīja. Kas notika ar Kārli, nonākot čekā, nav zināms, visticamāk, viņu mēģināja savervēt, bet jau 1946. gada ziemā Kārlēns ir atpakaļ pie mežabrāļiem un piedalās pirmajā nacionālo partizānu operācijā.

Nodevējus soda pēc Kara sodu likuma

Šodien Zaubes pagasta Annas muižā atrodas viesnīca un restorāns, tā ir smalku ļaužu atpūtas vieta, taču okupācijas vara te bija ierīkojusi ciema izpildkomiteju un pirms PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām 1946. gada februārī – balsošanas iecirkni. Viens no mežabrāļu uzdevumiem bija neļaut nostiprināties okupācijas varai, tāpēc Latvijas Nacionālo partizānu apvienības ģenerālštābs izstrādāja vēlēšanu boikota plānu, kurā bija paredzēts postīt iecirkņus, bojāt sakaru līnijas, uzlikt zīmes mīnētiem ceļiem un spridzināt tiltus.

Iedzīvotājiem partizāni izplatīja skrejlapas, aicinot nepiedalīties vēlēšanās.

Vienā no uzsaukumiem bija rakstīts: “Šīs vēlēšanas ir pārbaude, vai latviešu tauta pieņem un atzīst par pareizām slepkavības, arestus un izsūtīšanas, kuras veic sarkanā padomju diktatūra.”

Uzbrukumu iecirkņiem sāka ar telefona sakaru bojāšanu, lai sargi nepaspēj izsaukt papildspēkus. Arī Annas muižai Kārlēns un viņa grupas biedri Zosulis, Builis un Bērziņš piķa melnā tumsā ar divroku zāģi dabūja gar zemi telefona stabu un sarāva vadus. Iebiedēšanai nolaida kārtu pa izpildkomitejas logiem un durvīm un bruka iekšā.

Kad apsargs metās bēgt, Zosulis sev par nelaimi raidīja šāvienu, kas atsitienā pašam trāpīja vaigā. Ar ievainoto biedru liela demolēšana vairs nesanāca, bija jāatgriežas mežā. Citiem biedriem tonakt veicās uz Cēsu–Skujenes ceļa nozāģēt četrus telefona stabus, uz Skujenes–Dzērbenes ceļa – pat veselus deviņus.

K. Zariņš parasti bija bruņojies ar divām pistolēm un vēl vienu spēcīgāku šaujamo. Ieročus lika lietā, ja saņēma rīkojumu vai radās atbilstoša situācija, nežēloja ne varas kalpus, ne nodevējus no pašu tautiešu vidus. Apcietināšanas brīdī čekisti** pie viņa atrada Kosas pagasta Darbaļaužu deputātu padomes deputāta Laimoņa Kalniņa vēlēšanu apliecību ar uzrakstu “Nošauts kā latviešu tautas ienaidnieks 1948. gada 19. maijā” un paša Kārļa Zariņa parakstu. Līdz partizāniem bija nonākusi ziņa, ka L. Kalniņš ar savu tēvu Eduardu un māti Mariju 18. aprīlī ziņojuši drošības ie­stādēm par pamanītiem mežabrāļiem. Pēc mēneša viņus un arī māti atrada nošautus savā mājā.

Jau 1947. gada pavasarī partizānu vadība konstatēja, ka okupācijas varas represīvās iestādes vēršas pret nacionāli noskaņotajiem iedzīvotājiem, balstoties vienīgi uz latviešu spiegu, ziņotāju, nodevēju, kā arī čekas algotņu ziņojumiem un sūdzībām. Šādu rīcību ģenerālštābs uzdeva apkarot ar visiem līdzekļiem, atsaucoties uz Latvijas brīvvalsts Kara sodu likuma pantu par valsts nodevību. Partizāni izplatīja uzsaukumus, kuros aicināja nenodot savējos, bieži vien personīgi brīdināja ziņotājus un deva laiku laboties. Ja tas nelīdzēja, nodevēju piemeklēja Kalniņu ģimenes liktenis.

Partorgam nogriež bārdu

Ar katru padomju okupācijas gadu dzīve laukos kļuva neciešamāka. Saimniecības aplika ar bargiem nodokļiem un nodevām, no kurām pašas lielākās noteica graudiem – Padomju Savienībai labība bija vajadzīga, lai citur tauta nemirtu badā. Vēl ievāca pienu, dārzeņus, sienu. 1948. gadā lauksaimniecības nodokli palielināja pieckārt. Nespēdami piegādāt prasīto, saimnieki pievienojās partizāniem, bija arī pašnāvības gadījumi.

Zemnieki kavējās ar nodevām, ievācēji paši brauca uz saimniecību pakaļ, līdzi ņemot bruņotus apsargus, sauktus par istrebiķeļiem (iznīcinātājiem – tulkojumā no krievu val.). Pārlieku iztapīgiem meslu ievācējiem un viņu pavadoņiem šādi ceļojumi varēja beigties ar lodi pierē – tā partizāni vājināja padomju varu un centās palīdzēt zemniekiem. Daudzi tika apcietināti un sodīti par nodokļu nemaksāšanu.

Kārlēns, protams, piedalījās arī šādās operācijās, Pētera Prūša grupa 1946. gada 15. jūlijā novāca Cēsu pienotavas direktoru un divus apsargus, kas bija ceļā pēc nodevām uz Kosas pagastu. Vēl šodien Cēsu–Ērgļu posmā starp Reinu un Sviestiņu mājām ceļmalā atrodams 1986. gadā uzstādītais piemiņas akmens bojāgājušiem no “buržuāzistisko nacionālistu” rokas.

Partizānu uzlidojumi beidzās arī ar laupīšanu, taču atņemtā nauda bieži vien nonākusi pie zemniekiem, no kuriem to bija savākusi padomju vara.

Citkārt uzbrukumus pasūtināja paši kasieri vai grāmatveži, ja vairs nevarēja savilkt galus. 1947. gada pavasarī mežabrāļu palīdzību savajadzējās Leimaņu ciema izpildkomitejas priekšsēdētājam Kaņepam, kas, kā var noprast, sadarbojās ar abām karojošajām pusēm.

K. Zariņam ar vēl pāris puišiem tā bija kā izklaide pēc nīkšanas bunkurā visu garo ziemu. Apciemojums gaišā dienas laikā sanāca gauži miermīlīgs – abi izpildkomitejas darbinieki palika dzīvi, tikai partorgam nogrieza bārdu un sekretārei – matus. Iespējams, ka Kaņeps bija lūdzis dokumentus sadedzināt, ko arī izpildīja.

Ar to nebija gana – 1949. gada aprīlī, pārģērbies par milici, Kārlēns viens pats devies uz Skujenes patērētāju biedrības kantori, kasierei noprasījis, vai viņa zinot, cik seifā naudas. Drebošām rokām darbiniece saskaitījusi 5214 rubļus, kurus ciemiņš savācis un, sirsnīgi pateicies, devies projām. Partizāni uzskatīja, ka arī šādas operācijas vājina padomju varu, jo nauda nenokļūst padomju valsts kasē.

Nožēlo, ka nav nošāvis vairāk

Kārlēna partizāna gaitas beidzās pēc astoņiem gadiem. Retajam tolaik izdevās tik ilgi noturēties mežā, parasti pēc diviem trim gadiem nonāca čekas rokās vai nu ar nodevēju palīdzību, kas sazāļoja dzērienus vai pārtiku, un čekistiem tikai atlika savākt cīnītājus, vai partizānu tvarstīšanas akcijās, arī bruņotās kaujās, kas beidzās arī ar nāvi.

Zariņu, viņa draudzeni Dzidru un grupas biedru Augustu Zuti LPSR MGB karaspēka 2. motorizētā vienība 1953. gada 16. jūlijā sagūstīja mežā, apmēram pusotra kilometra no Annas ciema padomes Ērgļu pusē. Baltijas kara apgabala tribunāls viņu tiesāja kā īpaši bīstamu noziedznieku un dzimtenes nodevēju, kurš veicis vairāk nekā 30 diversijas pret padomju varu un nonāvējis 15 padomju pilsoņus.

Pēc sprieduma nolasīšanas nacionālais partizāns paziņoja, ka nav dzimtenes nodevējs, jo ar savu rīcību to aizstāvējis. “Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. Par latviešu tautas ienaidniekiem es uzskatīju tad un uzskatu arī tagad visus tos, kas kalpo Latvijā šobrīd valdošajai svešajai varai.

Es jau teicu, ka esmu un būšu padomju varas ienaidnieks. Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums.

Tikai tā es varēju būt brīvs. Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, – es pret jums cīnījos un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu.” Nožēlojot vienīgi to, ka aizsaulē aizraidījis pārāk maz Latvijas ienaidnieku.

Nāves sodu nošaujot Zariņam izpildīja 1954. gada 11. jūnijā Butirku cietumā Maskavā, kapa vieta nav zināma. Leimani notiesā uz 10 gadiem lēģerī bez tiesībām atgriezties dzimtenē vēl piecus gadus. Par Kārli Zariņu atmiņās dalījies vien Dzidras brālis, kurš māsas draugu atceras kā asu džeku degošām acīm.

“Kad pirmo reizi Valsts arhīvā lasīju viņa lietu ar 34 pratināšanas protokoliem, kuros sīki aprakstīts, kā veicis terora aktus un šāvis boļševikus, man gribējās, lai ekspozīcijā parādās stāsta otra puse – kāpēc cilvēki izvēlējās nacionālo partizānu ceļu un palika tam uzticīgi līdz galam,” saka Elīna Kalniņa.

Objektīva un plašāka skatījuma uz mežabrāļu vēsturi pietrūcis ilgus gadus, tāpēc vēl šodien mūsu sabiedrībā daudziem nav skaidra attieksme pret nacionālo partizānu karu padomju varas okupētajā Latvijā. Ekspozīcijas tapšanas gaitā atklājās, ka pat Cēsu politiski represēto biedrībā ir ļaudis, kas mežabrāļus sauc par bandītiem. “Mēs toreiz dzīvojām un zinām labāk, kā notika,” – ir viņu spēcīgākais arguments, bet paustie viedokļi tik ļoti atgādina komunistu propagandas saukļus no 40. gadu avīžu slejām.

Katrā kamerā – salauzti likteņi

Aiz katras “Sirdsapziņas ugunskura” kameras durvīm – svešas varas salauzti likteņi. Austiņās dzird brīvības cīnītāju vai viņu atbalstītāju dzīves stāstus, kurus mūsdienās ierunājuši latvieši atbilstošā vecumā. 1. un 6. kamerās skan arī dziesmas. “Nāc, latvieti!”, “Cik grūti…” – tās ir Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Centrālvidzemes ģenerālštāba komandiera Kārļa Rusova sacerētas un māsu Ainas Liepiņas un Gaidas Ķirsones (dzimušas Skrapces) izdziedātas.

Skrapču ģimene, tāpat kā ļoti daudzas citas 40.–50. gadu Latvijā, bija partizānu atbalstītāja. Pie viņiem uz Raunas pagasta Krūklantu mājām ciemos nāca puiši, kas vēl nesen ar Ainu un Gaidu sēdēja vienā skolas solā, bija tuvāki vai tālāki kaimiņi, taču tagad – mežabrāļi. Neteikuši, no kurienes ieradušies un kurp dodas, un saimnieki arī nav prasījuši. Dalījušies ar pārtiku, kas nu kuro reizi mājās bijis.

“Krūklantos” mežabrāļi jutās droši, piesēda, lai parunātos un pat uzdziedātu. Skrapču ģimenē dziesmas bija cieņā, dziedāja tēvs Jūlijs, meitenes turēja līdzi, tas palīdzējis izturēt grūtos laikus.

Starp ciemiņiem pats aizrautīgākais dziesminieks bija Kārlis Rusovs, spēlējis ģitāru un pats sarakstījis ne mazums partizānu dziesmu. Nācis no muzikālas ģimenes, tēvs Fridrihs, Jaunpiebalgas vijoļmeistars, savām rokām uztaisījis vairāk nekā simt instrumentu. Čekisti viņu apcietināja 1945. gada ziemā par to, ka neesot kārtīgi maksājis nodokļus, taču patiesais iemesls bija trīs dēli, kas aizgājuši partizānos. Tēvs mājās neatgriezās.

K. Rusova abi brāļi krita no čekistu lodes, viņu pašu nodeva vīrs, uzvārdā Pētersons, kuram izdevās iegūt partizāna uzticību. Vēlāk viņš ticis Cēsu čekas priekšnieka amatā. Rusovs uz 25 gadiem nonāca Sibīrijas lēģerī un Latvijā atgriezies tikai ap 1986. gadu.

Skrapču ģimenes un vēl daudzu citu mežabrāļu atbalstītāju arests 1948. gada jūlijā notika tā paša nodevēja dēļ. Māsu atmiņās tas bija agrs vasaras rīts, kad viena no viņām pamodusies ar sajūtu, ka kāds stāv pie loga aiz kuplā rožu krūma. Divi bruņoti vīri garos lietusmēteļos jautājuši pēc partizāna Kārļa Pīkana, kuru gribot satikt. Meitene ātri attapusi, ka viņi tikai izliekas par mežabrāļiem, jo īstie partizāni allaž rūpējušies par savu izskatu, bet šie bija nekopti, noauguši ar bārdu.

Meitas un tēvu izrāva no mājas un nostādīja rindā ābeļdārzā, kā kad grasītos nošaut, taču iebiedēšanai nebija jēgas – ne Skrapči ko zināja, ne arī būtu stāstījuši. Ainu aizveda uz Cēsu čekas māju un visu dienu pratināja, tēvu tirdīja turpat rijā, bet Gaidu līdz vēlam vakaram trenca pa mežu, lai aizved uz mežabrāļu mītnes vietu. Meitenei ne tik daudz bijis bail no dzinējiem kā no nejaušības, ka uzskries kādam partizānu bunkuram.

Tēvu meitas redzēja vien smagajā mašīnā, kad apcietinātos veda uz Rīgas Centrālcietumu, un tiesā. Jūlijs Skrapcis mira ieslodzījumā Irkutskā, māsas no lēģera atgriezās Latvijā un 2010. gadā savu atmiņu stāstu un partizānu dziesmas ierakstīja videolentē.

(1. daļas beigas. Turpinājumā 9. maija izdevumā – par partizānu vadītāju Kārli Plaudi, mežabrāļu atbalstītāju mācītāju Voldemāru Plāmsi un vienu no Cēsu čekistiem.)

* Padomju okupācijas varas Valsts drošības komiteja.

** Valsts drošības komitejas darbinieki.

 

 

Nacionālie partizāni Latvijā

Latvijas nacionālie partizāni bija bruņotu cīnītāju grupas, kuras ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu Latvijā.

Nacionālo partizānu karš līdz ar Latvijas okupāciju 1944. gada vasarā aizsākās Latgalē, izvērtās visā valsts teritorijā un ilga līdz 1956. gada sākumam, t. i., vairāk nekā 12 gadus.

Bruņotā nacionālās pretošanās kustībā iesaistījās:

* dezertieri un tie, kuri nevēlējās dienēt sarkanajā armijā;

* bijušie leģionāri u. c. vācu karaspēka vienību karavīri, neliels skaits dezertieru no tām;

* bijušie aizsargi, policisti, dažādu vācu okupācijas laika pašvaldības iestāžu darbinieki u. c. personas, kurām dažādu iemeslu dēļ nebija iespējas dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos, jo draudēja represijas.

Padomju okupācijas varas Valsts drošības komitejas dokumentos fiksēts, ka Latvijā darbojās 13 455 mežabrāļi, kuri veica 2659 uzbrukumus. Cīņu gaitā krita 2208 un tika ievainoti 1035 padomju varas darbinieki un kaujinieki.

 

Uzziņa

Ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”

Cēsīs, Pils ielā 12

Apskatāma piektdienās, sestdienās, svētdienās no 12.00 līdz 18.00.

Ekskursija gides vadībā iepriekš jāpiesaka pa tālruni 25445433.

LA.lv
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Ilze Kuzmina: Vai laižot latiņu aizvien zemāk, ir iespējams celt izglītības kvalitāti?
9 stundas
LE
LETA
Latvijā
Siguldas novada pašvaldība cer izsolīt zemi viesnīcas būvēšanai pilsētā
10 stundas
LE
LETA
Latvijā
Šoferis Rīgā cenšas piekukuļot netrafaretā ceļu policijas auto ekipāžu
10 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SL
Sintija Lukša
Ekonomika
“Ir jānotur esošais darbaspēks Latvijā.” Vai algu celšana un stundu uzskaite līdzēs? 2
5 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Slavenākā Rīgas grausta īpašniekiem sods sasniedzis jau 43 000 eiro
4 stundas
LA
LA.LV
Sports
FOTO: Drāma pendelēs – “Riga” izstājas no UEFA Čempionu līgas
4 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Skolotājiem tomēr būs lielākas algas 2
13 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
LA.LV jūnijā kļuvis par 3. populārāko ziņu portālu latviešu valodā
14 stundas