Mana dzīve ielas garumā. Saruna ar Lilitu Eglīti 2
“Latvijas Avīzes” lasītāji ir novērtējuši Latvijas Televīzijas žurnālistes Lilitas Eglītes veidoto autorraidījumu “Ielas garumā”, kas teju piecpadsmit gadus stāsta ne tikai par Rīgas, bet arī citu Latvijas pilsētu ielām, to vēsturi un brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas tur dzīvo. To novērtējusi arī valsts, piešķirot viņai Atzinības krustu. Taču Lilita veidojusi arī daudzas dokumentālās filmas, tostarp bijusi scenārija autore filmai “Geto stāsti. Rīga”, kam ne mazāka nozīme Latvijas vēstures izzināšanā, ko tik svarīgi apzināties valsts lielās jubilejas priekšvakarā. Par to arī mūsu saruna.
“Latvijas Avīzes” lasītāji kā vienu no saviem iemīļotākajiem televīzijas raidījumiem daudzkārt pieminējuši tevis veidoto “Ielas garumā”. Kā atnāca interese veidot šādu raidījumu par pilsētu ielām?
Vienmēr esmu interesējusies par vēsturi – ielām, namiem, cilvēkiem. Mana vecvecmāmiņa bija no Grīziņkalna, tur arī dzimis mans vecaistēvs. Pēc tam dažādu iemeslu dēļ gan viņi pārcēlās uz Zemgali – Jaunsauli Mēmeles krastā. Bērnībā es tur pavadīju visas vasaras un pasaku vietā viņi man stāstīja visādus stāstus par notikumiem Rīgā – gan par Pirmo pasaules karu, gan Bermonta laiku. Pētīju arī fotoalbumus, grāmatas, kas viņiem bija. Kad sāku strādāt Latvijas Televīzijas Bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā un vēlāk veidoju Rīgas astoņsimtgades sižetus, vēsture bija mana galvenā tēma. Braucām pa dažādām Latvijas vietām. Satiku un iepazinu daudzus cilvēkus, kas nu jau mūžībā, bet varēja dalīties savās zināšanās un pieredzētajā. Esmu ļoti pateicīga Vaidai Villerušai, ar kuru kopā iepazinām Rīgas muižiņas. Viņa savukārt bija tās apceļojusi kopā ar Valēriju Siecinieci, kas bija dzimusi vēl 19. gadsimtā un daudz ko savām acīm pieredzējusi. Tā nu tie stāsti pastarpināti nonāca arī pie manis. Man laimējās satikt daudz erudītu cilvēku, tostarp arhitektu Andreju Holcmani, privātvēsturnieku Voldemāru Eihenbaumu, arhitektu Jāni Lejnieku, vēsturniekus Ilgvaru Butuli, Raimondu Zalcmani un citus manus raidījuma ekspertus, kam vēstures zināšanas nebija gūtas tikai grāmatās, bet uzklausītas no saviem tuviniekiem, laikabiedriem. Raidījums “Ielas garumā” radās tādēļ, ka, pētot arhīvus, atklājās stāsti par atsevišķiem objektiem un cilvēkiem, bet nebija stāstu par ielām, laukumiem, bulvāriem. Kino, protams, bija Ivara Selecka un Tālivalža Margēviča “Šķērsiela”, bet tur bija cita pieeja. Raidījumu uzsākot, šai saulē vēl bija dzīvās vēstures liecinieki. Daudzi ļaudis bija atguvuši savus namus, līdz ar viņiem nāca arī interesanti stāsti. Nu pēc gandrīz piecpadsmit gadiem bieži nākas uzklausīt vārdus: “Kāpēc neatbraucāt agrāk? Jūs taču pirms dažiem gadiem bijāt blakus ielā.” Tā nu aiziet daļa vēstures līdz ar pilsētas iedzīvotājiem.
Parēķinot – pa šiem gadiem varētu būt aplūkoti ap trīssimt ielu.
Reiz mēģināju saskaitīt, bet man sanāca vairāk – ap piecsimt ielu. Tādēļ, ka dažos raidījumos esam parādījuši vairākas īsās ielas.
Ielu stāstus filmējat ne tikai Rīgā. Vai beidzot iznācis pieķerties arī Jelgavai, kur esat ilgi nodzīvojusi?
Vēl ne. Ar Jelgavu ir interesanti. Es jau vairākas reizes esmu gatavojusies filmēt, bet nav izdevies atrast īsto pavedienu. Turklāt filmēt šo pilsētu ir ļoti grūti, jo Jelgava Otrā pasaules kara laikā tika gandrīz pilnībā nopostīta. Nesen viena ideja radās, taču neesmu pārliecināta, ka tas notiks šogad.
Šķiet, viena raidījuma tapšanas laiks ir gana darbietilpīgs, ja reiz esat atteikusies rakstīt grāmatu par ielām.
Neesmu atteikusies, bet raidījumu veidošana aizņem ļoti daudz laika. Tagad pēc tik daudziem filmēšanas gadiem ir nedaudz vieglāk, jo manā rīcībā jau ir zināmi informācijas uzkrājumi. Teiksim, veidojot raidījumu par Grīziņkalnu, parādās ziņas arī par apkārtējām ielām, kuras vēlāk varu izmantot. Parasti paralēli notiek darbi pie vairākiem raidījumiem. Jāplāno tālu uz priekšu, lai mani autori – vēsturnieki – arhīvā pagūtu visu izpētīt, jo vienā nedēļas nogalē pabeidzam raidījuma montēšanu, bet nākamajā nedēļā jau sākam filmēt jaunu raidījumu. Arī maniem ekspertiem ir citi darbi, un visu salikt kopā ir diezgan sarežģīti. Lai cik rūpīgi mēs gatavotos, nereti pēc raidījuma atskan tālruņa zvani ar papildinājumiem un pārmetumiem, kāpēc kaut ko kādam nepajautājām. Taču bieži šis zinošais cilvēks dzīvo jau citā pilsētas rajonā, un uz viņu neviens nav norādījis. Parasti, veidojot raidījumu, es staigāju pa konkrēto ielu, uzrunāju cilvēkus. Kaut gan man ir kāds pieturas punkts – telefona numurs, paziņa, vēsturiski fakti –, ļoti daudz noderīga atrodu, tieši staigājot, pētot, sarunājoties. Reizēm gadās patiešām brīnumainas tikšanās, atklājumi. Iedzīvotājiem mājās ir sakrājies daudz vērtīgu materiālu, relikviju, bet par tām jau neviens cits nezina, kamēr to neparādām raidījumā.
Varbūt prātā nāk kāda brīnišķīga tikšanās vai atklājums?
Tādu bijis ārkārtīgi daudz. Man ir īpaši interesanti tad, ja raidījums tik viegli nedodas rokā. Tā man šogad bija ar Volguntes ielu. Daudz meklēju, pētīju, bet nevarēju atrast stāsta pavedienu, līdz kāds pateica, ka šajā ielā dzīvo Zigrīda Bīrīte, kādreizējā Latvijas Radio kora dalībniece. Viņas tēvs Indriķis Kraulis bijis Latvijas Krājbankas dibinātājs, bezskaidras naudas norēķinu sistēmas ieviesējs. Kad satikos ar Bīrītes kundzi, ieguvu fantastisku materiālu. Bildes, atmiņas, dažādas relikvijas. Kaut raidījumā no tā visa varēju parādīt vien aptuveni septiņas minūtes, mūsu stundām garās sarunas bija ļoti aizraujošas, un ceru, ka to sajuta arī televīzijas skatītāji. Nebaidos teikt, šīs sarunas ar cilvēkiem par konkrētām lietām parāda arī visu mūsu valsts vēsturi kopumā. Piemēram, tajā pašā Volguntes ielā viens kungs no sava skatupunkta ļoti interesanti izstāstīja, kāda bija pēckara puiku dzīve Rīgas nomales kriminogēnajā situācijā. Pilnīgi nejauši tur satikām arī brīnišķīgu krievu ģimeni, kas jau ar visām saknēm ieaugusi Latvijā un varēja daudz izstāstīt gan par ugunsdzēsēju un skautu vēsturi, gan Rīgas tekstilfabrikām. Ļoti saistošs izdevās raidījums par Dzelzavas ielu, jo šajā ielā izaudzis vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Viņam bija gan puikas gadu stāsti, gan pētījumi, kuros viņš bija atklājis daudzas interesantas nianses par Dzelzavas ielu, kas ir tik gara un plaša, ka līdzinās lidlauka skrejceļam. Un izrādās, ka tāda arī bijusi sākotnējā iecere! Vēl aizraujošas vietas, uz kurām bez vajadzības neaizbrauc, ir Voleri un Krēmeri, par kuriem raidījumi būs rudenī. Voleri ir sabiedriskāki un krietni mainījuši savu agrāko dzīves stilu, savukārt Krēmeros saglabājusies noskaņa pat no pirmskara laika, jo tur dzīvo gruntīgas dzimtas, lai gan daudzi cilvēki vairs neuzturas šeit visu gadu. Un tā varētu turpināt.
Kuri ir tavi palīgi raidījumu veidošanā?
Kādreiz man daudz palīdzēja neatkarīgais vēsturnieks Voldemārs Eihenbaums, tagad sadarbojos arī ar citiem – brāļiem Gunti un Mārtiņu Vāveriem, Kasparu Zaltānu, Baibu Brieži. Mums ir stabila komanda – režisore Liene Žeimunde, sižetus montē Ģirts Ģērmanis un visbiežāk filmē operatori Mārtiņš Priežkalns, Ēriks Kraiņevs, Mārtiņš Šalmis.
Cik bieži raidījums “Ielas garumā” dodas pie skatītājiem?
Vasaras mēnešos nebūs neviena raidījuma, bet septembrī jau veseli trīs. Un turpmāk ik pārnedēļu sestdienās plkst. 18.35 atkal tiksimies LTV 1.
Tavs uzvārds Latvijā ir ļoti izplatīts. Ielūkojoties “Facebook”, atradu vismaz vēl trīs Lilitas Eglītes. No kurienes nāk tava Eglīšu dzimta?
Tas ir mana tēva uzvārds, un viņa dzimta nāk no Vidzemes, Aumeisteriem, kur bija ļoti daudz Eglīšu.
Cik plaši ir sakuplojis dzimtas koks?
Mūsu ģimene ir ļoti plaša. Manam tēvam bija divi brāļi un divas māsas, mammai – brālis un trīs māsas. Līdz ar to man ir daudz brālēnu un māsīcu, kuriem arī ir bērni. Visvairāk radu dzīvo Rīgā un Zemgalē, kas man mīļa ar tās plašumiem, ar to, ka tik tālu var redzēt un tik augstas ir debesis un skaisti mākoņi. Un ar Mēmeles smaržu – tādas nav nevienai citai upei, jo tur ir daudz ūdenszāļu un kalmju.
Intensīvajā filmēšanas grafikā taču atrodat laiku arī atvaļinājumam?
Jā. Mēdzu vienmēr kaut kur aizbraukt. Man ir sastādīts arī saraksts, pie kā obligāti ir jāaizbrauc ciemos. Parasti vasarā vismaz vienu reizi aizbraucu arī uz Jaunsauli, kura ir īpaša vieta mūsu ģimenei, jo dažādos laikos tur daudzi raduši patvērumu un sapratni pie mūsu vecvecmammas Lūcijas Otīlijas Mengots – ļoti humāna un tajā pašā laikā stingra un bezbailīga cilvēka. Laikam zināmu šerpumu esmu no viņas mantojusi. Diemžēl mājas tur vairs nepieder mūsu ģimenei. Tagad “Vilnīšos” dzīvo rīdzinieki, taču viņi vairs nekopj ainavu upes krastā. Aizmirst šo vietu nevaram, jo tur tik daudz laba ir noticis – pirmie Jāņi, ko atceros. Ar kaimiņu sadziedāšanos, milzīgu ugunskuru un lēkšanu pāri tam, braukšana laivās pa Mēmeli – tas bija ļoti skaisti. Mums, bērniem, nepatika lasīt zemenes vai gurķus, bet vecvecmamma izdomāja sacensības, un tas jau bija aizraujoši, jo galā gaidīja kāda balva.
Kas padomā nākamajai raidījuma “Ielas garumā” sezonai?
Ideju un pieteikumu, kur mums jābrauc filmēt, ir ļoti daudz. Visur noteikti nevarēsim paspēt. Ēteru gaida otrais stāsts par Strenčiem un Sedu, kas plānots septembrī. Taču saistībā ar Latvijas un mūsu raidījuma jubileju ir akceptēta mana ideja atgriezties vietās, kur senāk jau esam filmējuši, lai paraudzītos, kas ar šīm ielām pa daudzajiem gadiem noticis. Jo tas arī ir Latvijas jaunākās vēstures nogrieznis.
PIETURZĪMES
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta vingrošanas, kafijas un radio ziņām.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Neatlaidīga, ziņkārīga, ar elkoņiem sev ceļu nelaužu.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Protams, tik ilgu mūžu televīzijā piedzīvojušais raidījums “Ielas garumā”. Taču varbūt vēl vairāk dokumentālās filmas “Geto stāsti. Rīga”, “Sapnis par pili” (stāsts par Rundāles pilskungu Imantu Lancmani) un filma par gleznotāju Džemmu Skulmi “Dāma”.
Labākā izklaide?
Mūzika. Dažādi koncerti, operas un baleta izrādes. Pastaigas pa Rīgu. Pašlaik – zem Rīgas liepām pa bulvāru loku un gar pilsētas kanālu.
