Mobilā versija
Brīdinājums +8.4°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
26. janvāris, 2017
Drukāt

Manā dzīvē viss bijis uz robežas. Saruna ar mūziķi un televīzijas personību Andri Kiviču (9)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Andris Kivičs

Grupas “Z-scars” līderis un raidījuma “Rampas ugunis” vadītājs Andris Kivičs šogad svinēs 40. dzimšanas dienu.  Mūziķis atzīst, ka beidzot iemācījies novērtēt viņam doto laiku, priecājas, kā brīvo rokmūziķa dzīvi pārvērtis darbs televīzijā un ģimenes dzīve, un raksta jaunas dziesmas – par vērtībām.

 

Tava ikdiena pēdējos trijos gados, kopš esi raidījuma vadītājs, jādomā, ir krietni mainījusies.

Jā! Katru dienu vakarā ir tiešraide. Rīts sākas agri, jāved meitiņas uz dārziņu. Pēc tam mājās vienmēr kaut ko noskatos televīzijā – parasti tas ir vai nu “Britan’s got talent” vai arī “Comedy Club”. Pēdējā laikā mēģinu izvairīties no ziņām un “kučinskiem”, jo tas, kādu informāciju tu uzņem no rīta, ietekmē visu dienu. Pēc garākām pārdomām esmu sapratis, ka ikdienas ziņu gūzma ir lieka. Tā rada ilūziju – ja esi izlasījis “Tvnet” pirmo lapu, tad it kā piedalies notikumos. Patiesībā es kā pilsonis esmu pie teikšanas reizi četros gados, bet pārējā laikā varu iztikt bez benzīna cenu svārstību informācijas. Vērtīgāk, ir, piemēram, katru dienu pasportot.

Tu taču tagad nevari norobežoties no pasaules, jābūt informētam par to, kas notiek, par personībām, ar kurām katru dienu runā ēterā – politiķi, aktieri, mūziķi, astrologi…

Mani raidījumi ir par personību, hobijiem, par dzīvi, visdrīzāk ar Kučinski par politiku mēs nerunāsim. Protams, ir jāizglītojas visādās jomā uz visām pusēm. Ja nāk ciemos Lita Beiris, tad skatos cauri visu baleta vēsturi, ja kāds aktieris – pētu, kad notika pasaulē pirmā izrāde. Šobrīd ir bijuši jau 650 raidījumi. Tā man ir bijusi visīstākā skola – nevaru salīdzināt sevi pirms trim gadiem, kad sāku, un tagad.

Kad pirms trim gadiem tev piedāvāja vadīt “Rampas ugunis”, tu vispār nojauti, kam esi piekritis?

Nebija nekādas nojausmas. Vienkārši visiem bija zināms, ka man ļoti patīk papļāpāt. Joprojām patīk, tāpēc man ir laimējies, turklāt par to vēl maksā. Varu stundām nofilozofēt, īpaši par kaut kādām mistiskām lietām. Mani interesē viss, kas ir ārpus ierastā. Nepatika tikai uzstādījums – sarunu raidījums “viens pret vienu”, šis “versus”’. Izklausās pēc sacensībām – kurš uzdos gudrāku jautājumu, kurš labāk atbildēs. Tad sapratu, ka būs citādi – es būšu skolnieks un intervējamais – skolotājs. Mans galvenais uzdevums ir noskaidrot – kā viņam izdodas tas, kas viņam izdodas labi. Tāpēc raidījumam ir arī izglītojošs moments. Protams, pirms tam pamācījos no pasaules mega monstriem, kas vispār ir šāda tipa saruna. Man patīk Lerijs Kings, kurš uzskata – kā intervētājs tu nedrīksti būt centrā ilgāk par desmit minūtēm, jo tavs viesis ir ēterā tikai vienreiz, bet tu – katru dienu. Tā arī cenšos – pēc iespējas īsāks, konkrētāks jautājums, kas paredz plašu atbildi.

Tev jāprot nolikt rampas gaismās nevis sevi pašu, bet citu personību. Nav sevi jālauž – kā grupas līderis pats esi pieradis būt fanu uzmanības centrā?

Atklāti sakot, man šis ir interesanti. Saruna var būt laba tikai tad, ja tevi kā intervētāju kaut kas patiešām no sirds ieinteresē. Baigā māksla ir klausīšanās. Tagad to esmu iemācījies par apmēram 60, 70 procentiem. Arī klausīšanās var būt neviltota, ja ir tev interese. Ja atbilde ir izvērsta, vai, kas ir medusmaize, parādās stāsts no dzīves, viss notiek! Šodien pie manis nāk Nauris Puntulis, un es nudien gribu uzzināt – kā no dziedāšanas ieiet politikā! Reiz bija atnācis Jānis Skanis, domāju, tūlīt stāstīs par jauno lomu, bet tad, skatos, viņš ir bijis sporta meistars augstlēkšanā. Pusi sarunas runājām par to. Atklājās, ka viņa četri dēli dienējuši Afganistānā. Sapratu, ka “baigā fīča” ir runāt par to, par ko ar viņu vispār nevajadzētu runāt. Ar balerīnu par ēdienu, piemēram.

Kura no personībām tevi pārsteigusi visvairāk?

Mani pārsteigt nav viegli. Arī es dzīvē esmu šo to redzējis, ir gājis ļoti raibi, un nav tā, ka 20 gadus vecs puika intervētu lielos onkuļus. Man vienmēr bijušas autoritātes tādi cilvēki, kuriem, izskatās, viss dzīvē ir skaidrs. Vaira Vīķe-Freiberga, Godmanis, Lembergs. Ir bijuši pieci, seši cilvēki, pirms kuriem biju nedaudz “noraustījies”, bet pēc kuriem man iestājās pilnīga atbrīvotības sajūta. Varētu tagad aicināt arī Trampu vai Obamu. Stīvums un bailes pārgājuši. Esmu runājis angliski ar regeja grupu un budistu mūku, izbraukuma intervijas bijušas gan ar Jūliju Krūmiņu slimnīcā un ar Māri Štrombergu trasē. Lieliska bija Olga Dreģe – tāda enerģija! Visilgāk norunājis Muravejs (Aleksandrs Sircovs, aut.). Viņam uzdevu tikai vienu jautājumu – kas notiek ar grupu “Keksi”, un viņš norunāja 26 minūtes, pusi raidījuma.

Lielāko daļu intervējamo personīgi pazīsti, piemēram, kolēģus mūziķus satiec ikdienā. Vai nav tā, ka šī informācija, arī personīgā, traucē? Tu taču zini, kuras viņiem ir tabu tēmas.

Jā, savējos intervēt ir visgrūtāk. Ja atnāk grupa “Gain Fast”, ar kuriem esam Berlīnē spēlējuši uz ielas un dzēruši alu, liekas, stundu nopļāpāsi mierīgi. Bet skatītāji taču nezina, ka esam čomi. Viņi skatās uz kaut kādu savējo “tusiņu”, par kuru viņam ne silts, ne auksts. Par personisko informāciju runājot – tā kā pats savulaik esmu “nomuļļājies” dzeltenajā presē, un man nešķiet nekas īpašs runāt par savu privāto dzīvi. Arī mani elki, piemēram, Bono, stāsta par sievu, ģimeni, un tas ir okei. Ja man uzdod jautājumu par privāto dzīvi, es godīgi atbildu – tā esmu mācīts bērnībā. Man šie privātās dzīves jautājumi – ar ko tu guli, kā izšķīries, vairs nav interesanti arī runājot ar ēterā ar cilvēkiem. Vairāk gribu zināt, kā, piemēram, izdevies nopelnīt tos miljonus, kā sasniegt to, ko ir sasnieguši dzīvē.

Tad jau sarunās varbūt esi izkristalizējis veiksmes formulu?

Nē! Esmu secinājis – viss ir 50 pret 50. Puse savu veiksmi ir iepriekš vizualizējuši, sapņojuši, aprēķinājuši, bet pusei – vienkārši tā sanāca! Satika īstos cilvēkus īstajā laikā un viss notika. Raidījumā bijuši arī dziednieki, un varu teikt, ka visas viņu ezotēriskās teorijas arī darbojas tikai pusē gadījumu. Vienīgais, ko esmu secinājis – lai būtu panākumi, tev ātri jāsaprot, kas tev padodas, un tad visu ieguldīt šajā lietā. Galvenais, ir pamatīgi jāšancē savā virzienā. Pēc tam galvenais ir ceļā nesalūzt. Daudzi domā, ka grib spēlēt rokgrupā, jo tur ir baigi forši – “kapā” gičas, meitenes spiedz pie skatuves, konjaciņš uz galda – baigā romantika! Tikai tad, kad sākas pieci koncerti nedēļā un tas kļūst par darbu, tu esi neizgulējies, noguris, bet tev jābūt atraktīvam, daudzi to vairs negrib. Man viss dzīvē ir bijis piecreiz sakāpinātāk, viss bijis uz robežas. Es dzīvoju nenormālā intensitātē, uzreiz saņemot novērtējumu – aplausus pēc katras dziesmas, vēlams. Daudzi cilvēki taču nekliedz stundu no vietas uz skatuves. Daudzi neiztēlojas, kas tas ir, būt, piemēram, NBA vai NHL spēlētājam vai spēlēt populārā grupā, kur gadiem jāspēlē vienas un tās pašas dziesmas gadiem, visu laiku mēģinot atrast kaut ko jaunu.

Šogad maijā tev tuvojas 40. dzimšanas diena. Tava dzīve it kā ir sakārtota – interesants darbs, ģimene, bērni, brīvdienās – koncerti. Bailēs no rutīnas tādā vecumā mēdzot piemeklēt četrdesmitgadnieka krīze. Nejūti pazīmes?

Protams, daudz pārsteigumu vairs nav. Varu, piemēram, aprakstīt ballītes norisi stundu pa stundai, kurā stadijā kurš ko runās un darīs. Varbūt tas ir mazliet skumji. Pats fiziski jūtos mazliet vecāks par 30 gadiem, bet garīgi – ap 50 vai 60 – kaut kāda krīze jau ir. It kā viss ir pa plauktiem, neko negribu mainīt – meitas aug, sieva ir vesela, bet kaut ko vēl vajag – varbūt sākt trenēties boksā, vai nopirkt mocīti (smejas). Ja nopietni, pēdējā laikā arvien vairāk saprotu laika vērtību un to, ka vajag izbaudīt dzīvi – aiziet uz teātri, kino, spontāni aizšaut uz Londonu. Esmu sapratis, ka dzīvei ir jābūt savai kārtībai. Ka dienā ir jābūt nomodā, bet naktī – jāguļ. Ja mīli cilvēku, tad vajag ar viņu apprecēties. Galvenais – ģimenei. Redzu, kā jūk prātā mana vecuma cilvēki, kuriem nav ģimenes atkal restorāns, vīniņš, sarunas, rīts… Man nepatīk, ka cilvēki lauž dzīves dabisko ciklu. Ir mīlestība, kaislība, sekss, bērniņš, precības. Vīrs, kurš gādā par naudu, un sieva, kura uztur mīļumu un siltumu.

Tev brīvības pietrūkst?

Nē! Reizēm ir tā, ka meitiņas mājās dod virsū, ir baigais trobelis, un liekas – nu gan ātrāk mašīnā un prom uz koncertu. Bet pēc simts kilometriem gribu piezvanīt Madarai un pajautāt, kas notiek mājās. Tā brīvība ir tāda iluzora lieta. Arī zoodārzā, ja izlaiž zvērus no būriem, vakarā viņi ir atpakaļ.

Tu tā pateici, ka jādomā, ka jūties iesprostots?

Nē. Vienkārši saku, ka ir labi, kur ir trīsreiz dienā ēdiens un drošība. Tas ir kaut kāds mīts par braukšanu kabrioletā saulrietā ar beibi blakus. Man ir svarīgi kaut kur piederēt. Uzraksti melniem burtiem – visu var savienot. Aiziet uz trenažieru zāli, atrast laiku gudrai grāmatiņai, aizskriet pie mammas, uzlīmēt bordīti tapetei, pateikt sievai, ka uz dažām stundām izbraukšu ar ričuku gar jūru, un beigu beigās – ieskriet mēģinājumā uz pusotru stundu.

Par ko tagad raksti dziesmas? “Z-scars” pērn piedzīvoja 15. gadskārtas “restartu”, bet pats saki, raibie gadi, kaislības ir pagātnē.

Man joprojām ir noslēpums, kā pateikt to, ko jūti un reizē – izklaidēt. Gribu runāt par vērtībām un to, kam ir jēga dzīvē. Pagājušā gada dziesmai “Vērtības” tūlīt filmēsim klipu – tā ir tēma, kas man šķiet aktuāla. Bet cilvēki klubā grib izklaidēties. Vispār nesaprotu, kā kļuvām populāri, jo visas mūsu dziesmas ir puslēnas, smeldzīgas. Ja tagad palaistu radio “Tu tuvojies sev”, uz visu to “Olu” fona nekā nebūtu.

Tava labākā dziesma vēl tikai būs?

Domāju, ka dziesmu “Latvijai” nepārspēšu. Tur ir īsts stāsts par manu vectētiņu, kurš 36 gadu vecuma Bulduru dārzkopības tehnikuma klasei pateica, ka Latvijas atkal būs brīva un par to nokļuva čekā, bet mana vecmāmiņa tikmēr laida pasaulē manu mammu. Vienmēr, kad dziedu otro pantu, pašam skudriņas skrien pār muguru.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. ta vien gribas sitam azim iedot piere kur tadus preteklus ieliek televizija visi pedini reiniki kivici

  2. Labs! Patīk ”RU”, riktīgi labi sanāk vadīt! Vsiu cieņu! Tā turpināt un vēl labāk! Paldies!

  3. Kivič, tev mati nogriezti kā cirkus klaunam.

  4. pretigs mesls kur tadi idioti piedzimst

  5. viens reti pretigs tips un tadu amuru vel ieliek televizija vins jau lidzigs arangutanam

  6. Matus vārētu sakopt labāk, nerādīties šajā tizlajā žurku izēstajā pakulu midzenī!

  7. man gan patīk gan Kiviča stils,gan raidījuma vadīšana.Nevar tak visi sēdēt stīvos uzvalkos,šis formāts to nepieprasa.

  8. Andri, vai tiešām esi tik neaptēsts,
    a NEZINI, ka TV ekrānā vadītājam ir jābūt vizuāli KOPTAI un INTELIĢENTAI ārienei?
    Jābūt INTELIĢENTAM izskatam- nu tādam kā TV3 ziņu Arnim Krauze!

Draugiem Facebook Twitter Google+