Mobilā versija
Brīdinājums +13.6°C
Modris, Matīss, Mariss
Ceturtdiena, 21. septembris, 2017
6. aprīlis, 2017
Drukāt

Mana misija iedvesmot citus. Saruna ar Kristīni Virsnīti (1)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Kristīne Virsnīte

Sen pagājis laiks, kad Kristīne Virsnīte vadīja Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases koncertu. Tad pieteicās meita, kas piespēlēja darbu vispirms Latvijas Radio, pēc tam arī TV3 raidījumā “Māmiņu klubs”, ko viņa nepārtrauca pat dēla gaidību un dzimšanas laikā. Nu viņa kā redaktore ir atgriezusies šajā raidījumā ar dubultu pieredzi, lai runātu par jaunajām māmiņām svarīgām tēmām un uzmundrinātu ar personīgo piemēru.

 

Tu esi lauku meitene. Kā nonāci Rīgā?

Atbraucu (smejas). Parasti visi uz galvaspilsētu brauc studēt, tā arī es te nonācu, lai mācītos Kultūras akadēmijā. Maniem vecākiem bija lauku mājas starp Jelgavu un Bausku. Nevarēju vien sagaidīt, kad došos uz Rīgu, jo mana vecākā māsa tur jau dzīvoja sešus gadus. Braucu ciemos, un man likās, ka te ir milzīgas iespējas kaut ko izdarīt. Sākumā trīs draudzenes īrējām mazu, noplukušu dzīvoklīti, jo negribējām dzīvot kopmītnēs. Viņas Rīgā nespēja pierast, katru nedēļas nogali brauca uz mājām un vēlāk pārgāja uz neklātieni. Bet es ātri iejutos un strauji pilnībā nomainījās mans draugu un paziņu loks. Man brīvdienās nebija laika braukt prom no Rīgas, jo te notika tik daudz interesanta. Tagad varu teikt, ka Rīga ir mani “apēdusi” un man vairs negribas uz laukiem.

Studentiem vienmēr trūkst naudas. Kā izdevās sadzīvot ar galvaspilsētas dārdzību?

Protams, mācoties. Drīz vien sapratu, ka dzīvošanai arī vajadzīga nauda, tādēļ vakaros sāku strādāt par viesmīli restorānā “Steak house” Līvu laukumā, kas man bija liela dzīves skola un deva gan finansiālu atspaidu, gan pamatīgu rūdījumu.

Droši vien, pateicoties mācībām Kultūras akadēmijā, pavērās iespēja strādāt televīzijā.

Ne gluži tā. Bija izsludināts konkurss uz LTV7 izklaidējošā raidījuma “SeMS” vadītāju vietām, un es arī nosūtīju vēstuli un fotogrāfiju. Kandidātu bija ļoti daudz un atlase notika vairākās kārtās, kur tikām pārbaudīti, kā tiešajā ēterā spējam reaģēt uz nelabvēlīgi noskaņotu cilvēku zvaniem, lika strādāt arī pāros.

Šķiet labi sevi parādīji, ja tiki vadīt ne vien “SeMS”, bet mazliet vēlāk arī Eirovīzijas nacionālās atlases pasākumus.

Vispār no vadības puses tas bija drosmīgs solis palaist tādu nemākuļu baru “SeMS” tiešajā ēterā, bet laikam nostrādāja mūsu atbildības sajūta. Joprojām nezinu, kādēļ tieši mani izvēlējās Eirovīzijas vadīšanai, jo biju vēl zaļš gurķis, vien gadu nostrādājusi televīzijā. Stāvot aizkulisēs, pirms pirmā uznāciena es sev jautāju: “Kristīn, ko tu šeit dari?”, jo bija sajūta, ka tūlīt aiz bailēm nomiršu. Bet arī šis darbs bija laba skola. Pirmajā reizē mans drošais plecs bija pieredzējušais pārinieks Uģis Joksts. Pāris reižu viņš mani ir glābis, kad bezcerīgi pazuda sakāmais. Strādājot tandēmā, jau var just, kad kolēģim atvēries melnais caurums. Pietiek ar vienu vārdu, lai atgūtos. Vēlāk kopā vadījām gan Rīgas svētkus, gan tiešraides no 11. novembra krastmalas un Vecgada vakarus. (Sarunu telpā ienāk Kristīnes vīrs Kaspars un paziņo, ka kafijas automātā nejauši ielējis ūdeni tur, kur jāber kafijas pupiņas.)

Tas laikam ir tikpat sāpīgi kā dīzeļdegvielu ieliet auto bākā, kas darbojas ar benzīnu?

Mums tā ir gadījies, kad ceļojām Marokā. Atbrauca džeki ar knaiblēm un āmuru, izsūca bāku tukšu, pārbaudīja ar šķiltavām, un stundas laikā viss atkal bija kārtībā.

Kad pieteicās meita Amēlija, grasījāties iet prom no televīzijas pavisam.

Tā arī gandrīz notika. Kad viņa vēl bija pavisam maziņa, mani uzrunāja “Māmiņu klubs” un piedāvāja vadīt raidījumu Latvijas Radio, kas vēlāk pārcēlās uz TV3. Tagad grūti iedomāties, kā šo raidījumu varētu vadīt kāds, kuram pašam nebūtu bērnu, jo tā tu cilvēkus un viņu problēmas saproti vislabāk. Iejušanās jaunā kolektīvā nav vienkārša, bija brīži, kad īsti nesapratu, ko un kā darīt, bet pamazām esam saliedējušies un mūsu darba dzīve ar ģimenes dzīvi savijusies kopā. Visi mūsu bērni ir filmēti, esam ciemojušies viens pie otra mājās un arī uz darbu viņi ņemti līdzi.

Raidījumu tēmas ņemtas no pašu ģimenes dzīves?

Protams, ar laiku mēs daudz ko paņemam no savas pieredzes, un temati atkārtojas, jo tikko dzimuša bērniņa mammām ir citas problēmas nekā divgadnieku mammām un jārunā par to, kas šajā dzīves periodā ir vissvarīgākais. Mēs visu laiku mēģinām izdomāt kaut ko jaunu, uztvert jaunas tendences bērnu aprūpē, tomēr, ja godīgi, tas ir grūti. Jaunas vēsmas ienes arī katra jauna bērniņa piedzimšana mūsu kolektīvā. Droši vien es vairs nestrādātu “Māmiņu klubā”, ja nebūtu pieteicies mazais Kaspars. Amēlijai jau astoņi gadi un varētu pasmaidīt par satraukumu, kad mazulim šķiļas pirmais zobiņš. Bet nu atkal svētdienu rītos plkst. 8.50 TV3 varu runāt ar jaunajām mammām kā līdzīga ar līdzīgu, palīdzēt, atbalstīt, iedvesmot viņas.

Pašlaik “Māmiņu klubs” rīko labdarības akciju “Dalies un samīļo!”. Kāds ir tās mērķis?

Šī ir jau otrā labdarības akcija, ko rīkojam pēdējo gadu laikā. Aicinām cilvēkus ziedot tikko dzimušiem mazuļiem nepieciešamās lietas – drēbītes līdz trīs mēnešu vecumam, higiēnas piederumus – autiņbiksītes, vienreizējos paladziņus, arī māneklīšus. Iepriekšējā reizē cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Ceram, ka tā būs arī šoreiz, jo mantas var nest un nodot t/c “Spice home” līdz 28. maijam. Turklāt 13. maijā – Māmiņu dienā – te rīkosim koncertu, lai vēlreiz atgādinātu par iespējām ziedot. Ideja veidot kastes tikko dzimušiem mazuļiem vajadzīgām lietām nāk no mūsu lietuviešu kolēģiem. Bet tā nav jauna ideja, jo jau 1938. gadā to sāka īstenot somi, kuri visu jaundzimušo ģimenēm izsniedza tādas kastes, kurās bija arī matracīši, un pašu kasti varēja izmantot gulēšanai. Mūsu doma – sarūpēt ap tūkstoti mazuļa pūriņu vismaz vientuļajām, no trūcīgām ģimenēm nākošajām māmiņām. Lai tos taisnīgi sadalītu, sadarbojamies ar Rīgas Dzemdību namu. Pēc akcijas beigām mums būs vajadzīgi daudzi brīvprātīgie palīgi, lai saziedotās mantas izmazgātu, sašķirotu, nokomplektētu kastes un tās nogādātu pie adresātiem.

Vēlmi piedalīties labdarības akcijā izteikušas arī māmiņas no Īrijas.

Jā. Tas ir tik jauki, ka tautieši svešumā tur rūpi par mūsu jaunajām māmiņām, mazuļiem dzimtenē un ir gatavi piedalīties.

Vēl viena no tavām radošās izpausmes formām ir blogošana.

Sāku rakstīt savas ceļojuma piezīmes, kad pirms sešiem gadiem kopā ar ģimeni ceļoju pa Indiju. Es izdomāju, ka nevar tādu notikumu palaist garām, kaut kas ir jāpieraksta, citādi drīz aizmirsīsies. Un tiešām daudzi cilvēki lasīja manu blogu un rakstīja vēstules, ja ilgāku laiku neko nebiju tajā uzrakstījusi. Atgriežoties Latvijā, tas vairs nebija aktuāli, jo sociālie tīkli ir tik ļoti attīstījušies, ka savu domu varu pateikt arī 140 zīmēs. Bet pēc dēla piedzimšanas man atkal radās vēlme rakstīt par savu dzīvi un sajūtām. Un notika neticamais – ļoti daudzas mammas sāka man sūtīt tik dziļas un personiskas vēstules, uzticēja noslēpumus. Lika iegrimt nopietnās pārdomās, ka laikam šobrīd mana misija ir iedvesmot citus.

Tavā blogā www.virsniteedition.weebly.com ir atklātas ne tikai pārdomas un sajūtas, bet arī iedvesmojoši stāsti par interesantām nodarbēm, piemēram, lina audumu aušanu ar rokām un elektriskajiem trenažieriem. Vai tu pati ar to visu nodarbojies?

Nē. Lina audumus pati neaužu, bet labprāt valkāju no tiem pašūtus apģērbus. Toties elektriskie trenažieri pašlaik ir mana aizraušanās. Kad kustos pieslēgta pie vadiņiem, muskuļiem tas dod jaunas sajūtas, un nākamajā dienā ir milzīgs enerģijas pieplūdums. Interesanti, mans tētis ir elektriķis, un bērnībā pati esmu kāpusi stabos, palīdzot viņam vilkt vadus. Elektrībā patiešām ir kaut kas maģisks. Un tā nu dīvaini sanāk, ka nogurusi savas baterijas uzlādēju ar elektrību (smejas). Tādēļ vēlos dalīties ar saviem atklājumiem. Mums visapkārt ir tik daudz cilvēku, kas kaut ko interesantu dara, un man šķiet – viņi ir tā vērti, lai par viņiem pastāstītu. Tas ir iedvesmojoši! Drīz došos uz jauno māmiņu retrītu Itālijā, būs joga un jauni stāsti.

 

Pieturzīmes

Bez kā grūti iedomāties dienu?

Bez bērniem, bez mazā dēliņa, kas visur man ir līdzi.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Atbildība, pacietība un prieks – man ļoti patīk daudz smieties.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Tas, ka esmu dzīva un varu apvienot iemīļoto darbu un bērnu audzināšanu.

Labākā izklaide?

Palasīt grāmatu un pagulēt diendusu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze

Draugiem Facebook Twitter Google+