Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. septembris, 2016
Drukāt

Sibīrijas bērnu ceļojuma pēdējais stāsts – par tiem, kas palika uz dzīvi Krievzemē (7)

1. Jūtos kā svešiniece

1no3
Sibīrijas bērnu grupas vadītāja režisore Dzintra Geka, viņas dzīvesbiedrs komponists Pēteris Vasks sarunā ar Pēteri un Margaritu Kraujiņiem (no labās). Foto - Ilze PētersoneSibīrijas bērnu grupas vadītāja režisore Dzintra Geka, viņas dzīvesbiedrs komponists Pēteris Vasks sarunā ar Pēteri un Margaritu Kraujiņiem (no labās). Foto - Ilze Pētersone

Ar vārdiem “Cik jūs esat laimīgi!” Sibīrijas bērnu ceļotājus Tomskā sagaida Sarmīte Bajeva un piebilst: “Jo dzīvojat Latvijā.” Viņa atsteigusies satikt Siliņu ģimeni, gandrīz vienīgo saikni, kas palikusi ar dzimteni. Sarmītei Krievija no izsūtījuma vietas kļuvusi par mājām, jo māte pēc sešpadsmit gadiem svešumā dzimtajā zemē nav vēlējusies atgriezties.

Jaušas un nejaušas tikšanās ar tautiešiem vai viņu atvasēm bijušajās izsūtīto nometinājuma vietās Sibīrijā var gadīties ik uz soļa. Kāds nu kuram iemesls, kāpēc izpalicis mājupceļš, taču, pieminot Latviju, sirds viņiem arvien iesmeldzas un acīs sariešas nodevīgs valgums.

Šis ir mans pēdējais stāsts par Sibīrijas bērnu četru tūkstošu kilometru garo braucienu pa latviešu izsūtījuma vietām Tomskas un Kemerovas apgabalā. Pirmās trīs reportāžas “Pļaujam krievu nātres”, “Krievija miglā” un “Govis un Ļeņins” bija lasāmas “Latvijas Avīzes” 11., 18. un 25. augusta numurā.

“Nezinu, kāpēc tas tā notika – varbūt mamma baidījās?” Sarmītei Bajevai arī šodien nav atbildes par palikšanas iemesliem. Māte bērnībā netika stāstījusi ne par Latviju, ne ģimeni, ar meitu runājusi tikai krieviski. “Patiesību par tēvu uzzināju tikai 56 gadu vecumā, kad pirmo reizi atbraucu uz dzimteni,” viņa nosaka.

Prāmu ģimeni no Pāles pagasta “Mālzemniekiem” izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Sarmītes tēvs sarakstā nokļuvis kā pagasta vecākais. Kad viņu atšķīruši no sievas un nepilnu pusotru gadu vecās meitas, vēl saucis no vagona: “Sargi meitiņu, mēs vairs neredzēsimies!” Laikam nojauta, ka čekistu vara nesaudzēs. Pēc gada Edgaru Prāmu apcietinājumā nošāva.

Nesen Sarmīte uzgājusi pirms daudziem gadiem rakstītu mammas māsu vēstuli no Latvijas. Sirsnībā un rūpēs viņas vaicājušas, vai varot kā nebūt palīdzēt. Sūtījums, visticamāk, palicis bez atbildes, jo māte ar radiem nav gribējusi tikties. “Ar vārdnīcas palīdzību iztulkoju, lasīju un raudāju,” Sarmīte skumji piebilst.

Pēc mātes nāves viņa divas reizes viesojusies Latvijā pie tantes Rasmas un savām māsīcām, kas dzīvo Čiekurkalnā. “Stāstīja man par ģimeni, klausījos un smaidīju, bet iekšā viss tā vien griezās…” Vēl ilgu laiku jutusi aizvainojumu uz mammu par atņemto iespēju atgriezties dzimtenē, taču tagad piedevusi. Par daudz bēdu vienam cilvēkam, viņa spriež, īsi pirms izsūtījuma Prāmu ģimene bija zaudējusi dēlu, tad nāca izsūtījums Sibīrijā, dzīve skarbos ap­stākļos ar mazo meitiņu bez vīra, kuru Staļina vara atņēma uz mūžu.

Savādi, bet arvien vairāk savā mītnes zemē Sarmīte jūtoties kā svešiniece. “Kad darbā runājam par politiku, aizstāvu savu taisnību, bet kolēģi aizrāda, ka es nemīlot Krieviju, tāpēc arī tā runāju. Saku, ka esmu te izaugusi un mīlu gan Latviju, gan Krieviju, taču ne tādu, kāda tā ir tagad.” Citi atklātās valodas dēļ viņu saucot par ekstrēmisti. Nav viņa mierā ar tagadējo varu un vadoņa slavināšanas kultu un bez baiļu to kritizē. Televīziju neskatās – pretīgi ap dūšu un vienlaikus arī smieklīgs šķiet tas, kas tiek rādīts. “Krievu tautu viņi uzskata par dumju un neaptēstu – droši vien tāda tā arī ir, ja neredz patiesību un ar visu jūtas apmierināta,” spriedums Putina varas piekritējiem ir skarbs. Taču visi tādi neesot – Krievijā dzīvo arī citādi domājoši ļaudis, kuri ar visu šo ir neapmierināti.

“Sargājiet Latviju, neatdodiet nevienam!” nāk vēlējums uz atvadām. Sarmīte zina, ka savu dzimteni vairs neredzēs – par dārgu mazajai pensijai būtu šis brauciens –, taču atmiņās un domās viņa ik pa laikam izstaigā dzimtās zemes mīļās vietas.

  1. Jūtos kā svešiniece
  2. Meklē radus
  3. Māju sajūta – Latvijā

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Cik ilgi mes vel kauksim un gaudosim par to noladeto Stalinu. Kauc viena kauksana, gaudo viena gaudosana. Jums seit Latvija darit nav ko, ka blandaties pa Sibiriju. Jus atbrauciet uz Latgali, kura visas rupnicas un fermas ir sagrautas un speciali izpostitas, kad jus beigsiet gaudot, neliesi. Vajag ieviest kartibu sava valsti, nevis meklet kaut kadus trukumus cita valsti. Beidziet nodarboties ar propogandu- ka intereses jus stradajat Latvijas vai Krievijas. Personigi man ir vienalga, ka tur dzivo Sibirija, lai par viniem ari Krievija rupejas, mani interese vienigi tas, ka mes Latvija dzivojam. Rupnicas un fabrikas speciali ES sagrava, visas lopu fermas ES speciali izdemoleja, bet mes blandamies pa Sibirijas meziem un aizmirstam par saviem Latvijas iedzivotajiem, kuri ir uz bada naves robezas.

  2. Nu diezvai kāds no jums gribētu dzīvot Sibīrijā, lai cik jums Latvijā liekas slikti. Interesanti , cik liela viņai pensija, vai varētu iztikt Latvijā dzīvojot, tad jau varētu atgriezties pie radiem, varbūt…

  3. Vajadzēja omītei parādīt Latvijas rūpnīcas,ražotnes!Mēs te tik labi dzīvojam.Ražojam,strādājam,pelnām,skolas ,slimnīcas būvējam…
    Murgs

  4. Pārāk viņi ir izfantazējušies par Latviju. Arī te tieši tāpat pa tv rāda smadzeņu skalojamos gabalus, kuriem lielākā daļa tic. Tāpēc kundzītei vajadzēja apstāstīt reālo situāciju, kas īstenībā te notiek mūsu mīļajā dzimtenē.

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+