×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.0°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
8. janvāris, 2018
Drukāt

Gaļina Poļiščuka: Latvijas teātriem joprojām esmu persona non grata (6)

Foto - Lita Krone/LETAFoto - Lita Krone/LETA

Gaļina Poļiščuka

Spilgtā režisore GAĻINA POĻIŠČUKA, kura pašlaik iestudē izrādes Krievijā un Vācijā, intervijā ar “LA” atzīst, ka nevēlētos Krievijas pilsonību, bet joprojām gribētu savu teātri. Latvijā viņas iestudējumus varam vērot vien Liepājas teātrī, kamēr citos teātros, kā teic pati Gaļina, viņa joprojām esot persona non grata. Liepājas teātrī pašlaik top režisores karjerā pirmā bērnu izrāde – “Smaragda pils@ta. Enter”. Pirmizrāde – 14. janvārī.

Gaļina, jūsu vārds pirms dažiem gadiem bija uzmanības centrā, tomēr pēc gana skaļās “Teātra observatorijas” slēgšanas peripetijām no Latvijas teātra scēnas nozudāt, bet zinu, ka darbojāties teātra lauciņā ārpus Latvijas, pamatā Krievijā.

G. Poļiščuka: Principā arī tagad strādāju tikai Krievijā, Maskavā. Šobrīd tur attīstību piedzīvo laikmetīgais teātris, kas interesē arī mani. Februārī sāksies mēģinājumi Maskavā, Marka Zaharova vadītajā “Teātrī pie Ņikitskas vērtiem” – tas ir ļoti slavens teātris, kur iestudēju krievu jauno dramaturģiju. Pēc tam iestudēšu izrādes arī Jekaterinburgas teātrī, bet nākamā gada pirmajā pusē strādāšu Štutgartē, pēc tam arī Astrahaņas Drāmas teātrī. Latvijā šobrīd strādāju tikai Liepājā. Dailes teātrī gan pagājušajā gadā tika izrādīta mana izrāde “Dzīvības kvota”, tomēr tas notika, gatavojoties festivālam (XVIII starptautiskajam teātra festivālam “Varavīksne Sanktpēterburgā”), un bija ļoti svarīgi to pirms tam parādīt skatītājiem. Pēc šīs izrādes man to piedāvāja nospēlēt arī Maskavā ar Maskavas aktieriem.

Pirms kāda laika teicāt, ka šejienes teātri jums neko nevar piedāvāt. Vai šobrīd situācija ir mainījusies?

Nē, diemžēl dzimtenē, izņemot Liepāju, joprojām nevaru neko darīt. Mana situācija Latvijā man ir ļoti sāpīga – pēc mana teātra slēgšanas esmu piedzīvojusi traumu, kas paliks visu dzīvi. Latvijas teātriem joprojām esmu persona non grata. Maskavā man pat teica – tev vajadzētu Krievijas pilsonību, citādi tevi šeit teātrī nelaidīs. Tik radikālam solim neesmu gatava – šeit, Latvijā, ir mana mamma, tētis, vecmāmiņa, mana vieta ir šeit. Protams, es ļoti gribētu atkal savu pašas teātri, kurā teātra valodā varētu runāt par mūsdienu problēmām tieši tā, kā to vēlos es. Pašlaik mana situācija nav viegla – strādāju dažādos teātros, kas ir tūkstošiem kilometru attālumā viens no otra. Tas nozīmē, ka ikreiz jāsastrādājas ar svešiem aktieriem, jāsaprot, kā strādā katra teātra mārketings. Ikreiz nākas no jauna pierast, panākt aktieru sapratni un iekarot viņu uzticību, tāpat arī cīnīties par skatītāju uzmanību.

Jūs par to runājat smaidot.

Kā citādi. Ja domātu par to nopietni, vajadzētu pakārties.

Pieņemu, ka skatītājus Krievijā, tāpat arī Vācijā, interesē kas cits nekā Latvijā. Kā reaģējat uz dažādām publikām, tās interesēm?

Pārsvarā strādāju ar mūsdienu dramaturģiju, tā man šķiet ārkārtīgi interesanta, īpaši krievu un angļu mūsdienu dramaturgu darbi. Liela ietekme uz manu darba stilu ir teātrim, kurā strādāju. Kad iestudēju izrādi Astrahaņas Drāmas teātrī, kas ir liels, vecs teātris ar senām tradīcijām, kopā ar teātra māksliniecisko vadītāju ilgi izvēlējāmies lugas, kas nenobiedētu skatītāju, jo skatītājs tur ir ar klasisku gaumi. Maskavā ir citādi – tur teātra vadītājam ļoti iepatikās mana izrāde “Dzīvības kvota”, un viņš vēlas tiešu tādu izrādi, tādā žanrā, kā to veidoju es. Tāpat manu izrādi ievēroja Štutgartē. Teātru vadītāji, aicinot mani, acīmredzot vēlas redzēt manu rokrakstu, kāds tas ir, jo uzaicinājumus parasti saņemu pēc festivāliem.

“Dzīvības kvotā” pievērsāties bēgļu problēmai, svešas identitātes pārņemšanai. Kādas ir tēmas, kas jūs pašlaik interesē teātrī?

Man noteikti nav interesanti ņemt kādu klasisku darbu un to pārtaisīt. Šobrīd Maskavā apgriezienus uzņem laikmetīgā teātra žanrs, jaunā drāma. Arī man ir interesanti runāt par mūsdienu cilvēku, mūsdienu pasauli, par to, kādi esam kļuvuši un kas ir mainījies. Par to, ko mums nesis šis gadsimts. Kā redzējāt “Dzīvības kvotā”, mani uztrauc tehnokrātija, tehnoloģiju, robotu ienākšana – šis ir laikmets, kad paši mazliet kļūstam par robotiem. Maskavā iestudēšu lugu, kas saistīta ar dzīvi Maskavā, precīzāk, dzīvi Maskavas metro. Tā ir milzīga pilsēta, kurā uzturas aptuveni 40 miljoni cilvēku, un pilsēta viņus aprij. Tā ir jauna, godalgota dramaturga luga par to, cik viegli cilvēkam pazust lielpilsētā. Mūsu stāsta sieviete kļūst par bezpajumtnieci, viņa pazaudē bērnu un nonāk līdz dzīvei metro pazemē. Astrahaņas teātrī iestudēju stāstu par sievieti, kas iegādājas vīru – robotu, jo grib savienot visas vēlamās partnera īpašības vienā personā. Mūsdienu krievu dramaturģija ir visai neparasta, neordināra, iespējams, ne tik melna kā agrāk. Savukārt Vācijā iestudēšu pazīstamā mūsdienu angļu dramaturga Filipa Ridlija stāstu “Brokenville” par cilvēci pēc globālas katastrofas, cilvēci, kas zaudējusi atmiņu un kur palikuši dažādu rasu cilvēki. Speciāli lūdzu, lai izrādē piedalās dažādu rasu aktieri – dzeltenā, negroīdā, gaišā. Viņu uzdevums ir atjaunot šo atmiņu, lai varētu dzīvot tālāk.

Savulaik, vadot “Teātra observatoriju”, nevairījāties no skaļiem saukļiem, paziņojumiem, bijāt gana kareivīga. Ja reiz savos darbos runājat par mūsdienu pasauli, vai nevēlaties runāt arī par mākslinieka izteik­smes brīvības ierobežojumiem, kas norisinās Krievijā? Vai jūs tādus vispār jūtat, ja ņem vērā, ka ­esat režisore no Latvijas?

Ziniet, es ļoti uzmanīgi izvēlos teātrus, kuros darboties, pievērošot uzmanību tam, vai man ļaus brīvi strādāt. Sākumā vispār nestrādāju Maskavā, tikai Jekaterinburgā un citur. Maskavā saskāros ar situāciju, kad man Kaļagina teātrī “Et cetera” lika no izrādes izņemt vairākas politiskas ainas, baidoties, ka tās varētu izsaukt kaut kādas represijas. Šobrīd Marks Zaharovs ir pateicis – dari, ko vēlies, es neiejaukšos. Tiku aicināta arī vadīt Jaunā skatītāja teātri Tverā, tomēr Tveras gubernators pateica, ka nevar iecelt amatā cilvēku no Latvijas, jo Latvijā esot slikta attieksme pret Krieviju, un viņš mani šajā amatā neapstiprināja. Jāteic, ka dažādos Krievijas reģionos un teātros attieksme un atmosfēra atšķiras. Es piedāvāju mūsdienu dramaturģiju, viena no lugām, kuru esmu sūtījusi daudziem teātriem, ir par radio, tomēr līdz šim neviens teātris nav piekritis to iestudēt.

Tad jau iznāk, ka esat persona non grata ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā.

Tā gluži nav. Krievija ir liela, un vienmēr atradīsies vieta, kur vari strādāt, paust savu domu. Man patīk, ka Krievijā visi kritiķi, kultūras darbinieki ir kopiena, kas ļoti atbalsta cits citu. Viņi pārdzīvo, cīnās par Serebreņņikovu. Ja jūti, ka tevi atbalsta nevis viens vai daži, bet liels kopums, tas dod spēku. Ir inteliģences kopums, kas tevi atbalstīs, un tas ir aizkustinoši.

Šķiet, esat iejutusies arī Liepājas teātrī, kur tapušas jau divas izrādes – “Cilvēks, kas vairās no lif­ta” un “Mūsu pilsētiņa”.

Jā, man šeit ļoti patīk, jūtos kā mājās, kā ģimenē. Visi saprot, ko vēlos, cenšas palīdzēt. Te valda apbrīnojama mīlestības atmosfēra.

Jūsu trešais darbs Liepājā – “Smaragda pils@ta. Enter” – ir arī jūsu pirmā izrāde bērniem. Tas tapis gan nevis pēc Bauma, bet Volkova darba motīviem, un, cik saprotu, atšķirsies no literārā avota – vēlaties runāt par citādu ceļojumu pasaku zemi, to ieraugot kā virtuālo pasauli, kurā mūsdienu bērni pavada arvien vairāk laika.

Sākumā bija iecerēts iestudēt pavisam citu darbu, tomēr teātra direktors mani pierunāja, ka šobrīd nepieciešama izrāde bērniem. “Smaragda pilsētas burvis” man pašai ir mīļš kopš bērnības, turklāt aktualitāti nav zaudējis – ne vienam vien no mums vajadzētu doties uz Smaragda pilsētu, vienam pēc prāta, citam – pēc sirds, vēl kādam – pēc drosmes. Lielākais izaicinājums ir veidot izrādi tā, lai tā būtu interesanta gan bērniem, gan viņu vecākiem. Nu jau izrādes tapšana ir ievilkusi mūs visus – videomākslinieku Arti Dzērvi, kostīmu mākslinieci Daci Pudāni, aktierus. Uz skatuves cenšamies izveidot datorspēles telpu, robotus, radošais process ir ļoti aizraujošs. Lai arī mūsu stāsts norisinās virtuālā vidē, vēlamies pateikt, ka ikvienam ar jebkuras situācijas risinājumu jātiek galā pašam. Pašam jāpieaug, pašam jāiemācās draudzēties, pašam iemācīties atrisināt savas problēmas.

Kā jums šķiet, publika novērtēs šādu novatorisku klasiskā stāsta risinājumu?

Izrādi veidojam, lai tā patiktu mums pašiem, un ceram, ka patiks arī skatītājiem. Man ir prieks, ka izrādē skanēs Kārļa Lāča dvēseliskā mūzika, visi izrādes veidotāji ir patiešām pacentušies, lai uz skatuves būtu krāšņa pasaka. Šobrīd jaunā paaudze, bērni līdz ar interneta ienākšanu ir pilnīgi citādi, progress noticis mežonīgā ātrumā. Bērni domā citādi, tā ir paaudze, kas mēģina palielināt ar pirkstiem attēlu žurnālā. Ceru, ka mūsu izrāde viņiem saprotamā valodā atklās arī to pasauli, kāda savulaik bija mums – brīnišķīgo laiku, kad draudzējāmies klātienē, spēlējāmies viens ar otru mājas pagalmā, nevis internetā.

“Smaragda pils@ta. Enter” 

* Gaļinas Poļiščukas un Sandijas Kalniņas skatuves versija Aleksandra Volkova pasakai “Smaragda pilsētas burvis”.

* Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Dace Pudāne (sadarbībā ar Ingrīdu Martini), horeogrāfe Inga Raudinga, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, videomākslinieks Artis Dzērve, komponists Kārlis Lācis.

* Lomās: Signe Dancīte, Rolands Beķeris, Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Kaspars Gods, Anete Berķe, Ilze Trukšāne, Ilze Jura, Pēteris Lapiņš, Armands Kaušelis.

* Pirmizrāde: 14. janvārī, izrādes: 16., 30. janvārī.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Tā kā latviski viņa nebija uzskatījusi par vajadzīgu iemācīties, nav brīnums, ka inteliģences aprindās viņa nekļuva par savējo…. protams, ka Krievijas pilsonību neņems – ES dalībvalsts pase ir krietni vērtīgāka….

  2. Diemžēl māksliniece Latvijā mākslu būvēja ar politiķa naudu. Nav ko gausties. Aizgāja politiķi, aizgāja māksliniece..

  3. Kā tur bija ar mūsu Kultūras ministra pielīdzināšanu Ā.Hitleram? Vai nebija pat sazīmēti plakāti un izlikti pie ieejas? Daudz laika aiztecējis, piemirsies… Protams, G.P. bija A.Šlesera partijā ar krietnu privilēģiju devu, tad parādi Kongresa namā, daudz kas bija, bet kāds tam sakars ar Ā.Hitleru? Vai arī atmiņa dumpojas, tagad lasot šo interviju.
    Salīdzinājumi bijuši ļoti kolorīti: Preses konferencē kultūras ministrs Dālderis tika salīdzināts gan ar Mihaila Bulgakova Šarikovu, “priekš kuriem vispār nav teātra”, gan ar Staļinu, kurš mēdza izrēķināties ar nevēlamiem teātriem, dibinot to slēgšanai dažādas padomes.

  4. Neazmirsīsim, par ko šodienas teātra un kino mākslas liktie korifeji, vadībā izvirzītie redzamākie, skaļākie iestājas, par kādu “mākslas saturu”, par kādu “māksliniecisko brīvību” tie spiedz un ko īsti par “moderno sauktu” reklamē?!! Izcili pretīgas jelības, nenormālu un perversu lopiskumu cenšas pasniegt sabiedrībai, kā ko izcili novatorisku, kā jaunās mākslas izpratnes virzību uz bezgalīgu atīstību, realitātē rādot slimu cilvēciņu neķītras iegribas īstenošanu, to kā apsveicamu, “jaunā” jēgas meklējumus, neestētiskos, uzbāzīgi publiskotos plikņos, kā varonīgu uzrīkstēšanos parādīties ar ne tikai ar pliku dibenu vien skatītājiem. Ar viena dzimuma īpatņu perversu kopošanos, to kā super progresu demontrējot uz skatuves, pasniedzot kā normu utt. Pie tam, apzināti ne reti bez vecuma ierobežojuma. Lūk pavērojiet-pašmāju dzilindzers, lūk serbreņikovs, lūk tiem lidziga saujiņa “zvaigzņu” krievijā, dedzīgi to visu aizstāvot, kuru šādas aktivitātes te tā slavē poļišcuka! Ar vienu vārdu sakot – Pretīgi!

  5. kaut kādu superpersonu viņa no sevis taisa. ja jau krievijā ir tik labi un interesanti radošajā ziņā, lai tik tur raujas. Man nu gan nav jājūtas slikti, ka mākslinieci te nesaprot…

  6. 2016.g. iestudēto Vampilova “Vecākais dēls” negribas pieminēt? Ak jā, izrāde bija neizdevusies un ātri nācās noņemt, ko tad tur daudz runāt, vai ne?

Draugiem Facebook Twitter Google+