Ineses Birznieces stāsts – sniedz padomus valstīm, kas radās pēc PSRS sabrukuma 11
Inese Birzniece dzimusi 1951. gadā ASV, kur studējusi jurisprudenci un politoloģiju. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārcēlās uz dzīvi tēvzemē. Strādājusi parlamentā un valdībā, bijusi vairāku Saeimu deputāte. Nu jau gandrīz desmit gadus viņa sniedz padomus valstīm, kas radās pēc Padomju Savienības un Dienvidslāvijas sabrukuma.
Pēc vairākiem Moldovā pavadītiem gadiem tu atkal esi atgriezusies Latvijā. Kā tiek pie tādiem darbiem – Moldovas, Gruzijas vai Kosovas amatpersonu konsultēšana?
I. Birzniece: Ar konsultantu firmu starpniecību Eiropas Komisija meklē ekspertus, kuri varētu konsultēt to valstu valdības, kas vērsušās pēc palīdzības reformu procesu uzlabošanai, paātrināšanai un veiksmīgākai integrācijai ES. Protams, vajadzīgi speciālisti ar īpašu, pat unikālu pieredzi, un man tāda ir – vispirms darbs juristu birojā ASV, tad Latvijas Tautas fronte un savienība “Latvijas ceļš”, esmu bijusi Saeimas deputāte, parlamentārā sekretāre un mūsu Tieslietu ministrijas pārstāve Eiropas Komisijā.
Kopš 2007. gada esmu konsultējusi parlamentus un valdības Gruzijā, Maķedonijā, Kosovā, Albānijā, Bosnijā –Hercegovinā un Moldovā. Zināšanas, ko varu un protu nodot, ir parlamenta loma valsts iestāšanās procesā ES, saistīta ar likumu un standartu saskaņošanu.
Vai kāda nozīme ir tam, ka tu nāc no Latvijas?
Protams! Latvijas, patiesībā visu triju Baltijas valstu, pieredze starptautiski kotējas kā izcils veiksmes stāsts – mierīgā ceļā izkļūt no totalitāras impērijas, izveidot demokrātiskas, tiesiskas valstis, pārveidot sociālistisko plānveida saimniecību par labi funkcionējošu brīvā tirgus ekonomiku. Mēs esam uzņemti NATO, ES, OECD, Šengenas zonā, eirozonā – visur, kur vien var vēlēties. Vēl viena priekšrocība – latvieši izprot gan Rietumu, gan Austrumu, šinī gadījumā bijušās Padomju Savienības tautu tradīcijas, mentalitāti, domāšanas veidu.
Gruzijā un Moldovā man būtu noderējusi krievu valoda, kuru diemžēl nepārvaldu. Samācījos pieklājības frāzes gruzīnu un moldāvu valodās, un, kad sarunu biedri saprata, ka ar to krievu valodu man ir tā, kā ir, pārgājām uz angļu.
Latviju gan zina visi – Rīgu, Jūrmalu, Raimondu Paulu, Laimu Vaikuli un “Laimas” šokolādi.
Bet cik lielā mērā Rietumu pieredze ir pārnesama uz šīm valstīm? Labi, Baltijā tas izdevās. Bet vai arī gruzīnu un moldāvu domāšanas veidu var kardināli pārmainīt, padarīt tos par rietumniekiem?
Daudz grūtāk. Starp mums un Gruziju vai Moldovu ir būtiska atšķirība. Mēs neredzam pasauli tikai melnu un baltu, mums nav “savējo” un “svešo”. Latvijā nevalda klani un “ģimenes”, te nav spēkā princips – “ja neesi ar mani, tad esi pret mani”. Mēs protam atrast kompromisus, meklēt problēmām nevis emocionālus, bet gan racionālus atrisinājumus. Tieši šī kompromisu māka ir modernās politikas pamatā, kas garantē stabilitāti un attīstību.
Bet vai gruzīnu vīrieši vēlējās uzklausīt tavus padomus? Tā tomēr joprojām ir visai izteikta “mačo” sabiedrība…
Es viņiem biju autoritāte. Varbūt tāpēc, ka ārzemniece. Taču, manuprāt, ne pēdējais iemesls bija arī mana miesas būve. Esmu diezgan liela auguma, platiem pleciem, un daudzi gruzīnu vīrieši iepretim man izskatījās pavisam sīciņi. Pratu arī sarunāties ar vietējiem. Nekad neteicu – “tev jādara tā vai šitā, jo tas ir pareizi”. Tad būs spuras gaisā! Savu viedokli izteicu netieši, lietojot pieklājības frāzes – “tavā vietā es būtu rīkojusies tā” vai “pie mums Latvijā mēs darījām šādi”. Un tas darbojās.
Labi zināju, ka gruzīni un moldāvi jūtas tieši tāpat kā es 1991. gadā Latvijā. Augstākajā Padomē, kur strādāju, pēkšņi saradās visādi konsultanti no Amerikas un Eiropas, lai sāktu mācīt “ievadu demokrātijā”. Tas likās dīvaini, pat aizvainojoši – mums, kuri bijām izcīnījuši brīvību mierīgā ceļā caur atmodu, kas patiesībā bija īsta demokrātijas paraugstunda, tagad augstprātīgi skaidroja, ko nozīmē demokrātija.
Tu piedzīvoji arī Gruzijas–Krievijas karu?
Liktenīgajās 2008. gada augusta dienās atrados atvaļinājumā Eiropā. Bet jau vairākus mēnešus pirms kara gaisā virmoja spriedze, līdzīgi kā barikāžu dienās Rīgā. Sajūta tāda, ka drīzumā “kaut kas” notiks. Atgriezos Gruzijā oktobrī, kad dzīve jau bija normalizējusies. Tbilisi palikušie latvieši stāstīja, ka piedzīvojuši brīžus bez naudas kabatā, bankomāti neesot darbojušies. Pēckara Gruzija – tā bija jau pavisam cita zeme. Lieli notikumi neatstāj vienaldzīgu nevienu. Cilvēki bija mainījušies, viņi jutās šokēti, arī vīlušies. Iespējams, prezidents Saakašvili cerēja, ka amerikāņi noteiktāk nostāsies Gruzijas pusē. Tagad gruzīniem viņš ir “sliktais zēns”, izsludināts starptautiskā meklēšanā. Vēl viens pierādījums melnbaltajai dzīves uztverei.
Pēc Gruzijas sekoja projekti Balkānos. Šīs valstis ģeogrāfiski atrodas daudz tuvāk Eiropas rietumiem. Vai tās ir arī vieglāk modernizējamas?
Balkānu problēma ir tur notikušais pilsoņu karš. Īpaši Bosnijā un Hercegovinā joprojām valda neuzticēšanās, pat naids tautību un reliģiju starpā. Kaimiņi, kas paaudzēm ilgi mierīgi dzīvoja blakus viens otram, pēkšņi kļuva nāvīgākie ienaidnieki. Šo mantojumu grūti pārvarēt. Valsts prezidenti rotē, periodiski mainoties pareizticīgam serbam, katolim horvātam un musulmanim. Vērojama elementāra nolaidība. Bosnijā un Hercegovinā savlaicīgi zināja, ka Horvātija, kas ir viņu lielākais piena produktu tirgus, tiks uzņemta ES. Bet neviens tā arī neko nedarīja, lai sakārtotu piensaimniecību atbilstoši Eiropas standartiem.
Tieši Balkānos varēja novērtēt to, cik ļoti mums paveicies. Deviņdesmito gadu sākumā daudzi baidījās, ka Baltijā, īpaši Latvijā, varētu notikt etniskas sadursmes. Paldies Dievam, tas nenotika. Varbūt tāpēc, ka esam ziemeļnieki, kuri sevī ilgi netur naidu, un tas mūs paglāba. Atceros, Saeimas Cilvēktiesību komisijā uz pieņemšanu bieži nāca bijušie represētie. Kas mani tolaik pārsteidza – šo cilvēku labestība. Viņos bija rūgtums par notikušo, bet nebija akla naida.
Tavs pēdējais projekts bija Moldovā. Bet situācija šajā valstī nav vienkārša, jaunais prezidents Igors Dodons vairāk orientējas uz Maskavu…
Tomēr Moldovas parlaments un valdība joprojām turas pie rietumnieciska kursa. Tas tikai vēlreiz apliecina moldāvu sabiedrības sašķeltību. Aptaujas liecina, ka apmēram puse tautas raugās uz Eiropu, otra puse – uz Krieviju. Patiesībā Moldova jau ir visai cieši iekļāvusies Rietumos, jo 65% no šīs valsts eksporta iet uz ES, nevis Krieviju.
Starptautiskais valūtas fonds apgalvo, ka aizvadītajā 2016. gadā nacionālais kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, Moldovā bijis 5300 ASV dolāru, kamēr Latvijā – 25 700 dolāru. Kad es pagājušajā vasarā viesojos Moldovā, nekas neliecināja, ka cilvēki šeit dzīvo piecas reizes sliktāk nekā pie mums. Kā rodas šāda statistika?
Netiek ierēķināts plašs pelēkās ekonomikas sektors, izplatīta nodokļu nemaksāšana, lielas summas iet garām valsts kasei. Bet Moldova ir viena no auglīgākajām zemēm pasaulē, pilsētniekiem palīdz lauku radi un draugi, labi funkcionē pašapgāde. Kišiņevas ielās uz katra stūra tirgo lētus vietējos dārzeņus un augļus. Ekonomiku balsta ārzemēs strādājošo naudas pārskaitījumi uz mājām, kas arī ne vienmēr tiek uzskaitīti. Moldāvi ir dienvidu tauta – dzīvespriecīgi, vienkārši, pieticīgi cilvēki. Ja ir labs ēdiens, saule un vīns, apkārt draugi un radi, tad viss ir daudzmaz kārtībā.
Cik stipras ir vēlmes apvienoties ar Rumāniju? Patiesībā šodienas Moldova ir Molotova–Ribentropa pakta mantojums, atlūza, ko PSRS atšķēla Rumānijai 1940. gada vasarā.
Pavisam stingri par to iestājas vien ap 10% no Moldovas iedzīvotājiem, politiķu vidū atbalsts šai idejai ir vēl mazāks. To var viegli saprast – labāk būt lielai zivij akvārijā nekā mazai zivtelei milzīgā jūrā.
Kā tu vērtē neseno Polijas prasību Vācijai izmaksāt reparācijas 840 miljardu eiro apmērā par zaudējumiem Otrajā pasaules karā?
Tas nav īpaši gudri, vēl jo vairāk tāpēc, ka konfliktē divas NATO un ES valstis. Visdrīzāk šādas rīcības mērķis ir Polijas valdošās partijas spalvu spodrināšana, domāta iekšējai lietošanai. Bet pasaules virzība populisma virzienā ir satraucoša. Kačinskis Polijā, Orbāns Ungārijā un Tramps Amerikā patiesībā ir vienas medaļas dažādas puses.
Un tomēr liela tautas daļa vēlēja par Trampu!
Man nepavisam nav skaidrs, kāpēc tik daudziem ASV latviešiem patika Tramps, pat neraugoties uz viņa NATO kritiku un baumām par iespējamiem sakariem ar Krieviju. Viena no lielām problēmām, kas spilgti atklājās šajās vēlēšanās – cilvēki meklē un saņem tikai tādu informāciju, kas atbilst viņa uzskatiem, dzīvo tā saucamajos burbuļos. Un te paveras milzīga iespēja manipulācijām ar sabiedrisko domu.
Pati balsoji par Klintoni?
Nē. Man joprojām ir dubultpilsonība, tomēr, kopš dzīvoju Latvijā, vairs nepiedalos ASV vēlēšanās. Uzskatu, ka tas nebūtu pareizi. Es arī vairs nevēlos dzīvot Amerikā. Paviesoties, satikt radus un draugus – to jā, bet ne pastāvīgi dzīvot. Esmu latviete un eiropiete.
Tu esi Latvijā kopš atmodas laikiem, biji aktīva Tautas frontē un “Latvijas ceļā. Vai reformas varēja noritēt veiksmīgāk?
Gribas ticēt, ka izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos. Neviens pasaulē nezināja, kā bijušo padomju republiku pārveidot par neatkarīgu, sekmīgu valsti. Mums tas izdevās. Varbūt tāpēc, ka 5. Saeimā bija Latvijas inteliģences zieds – juristi, ekonomisti, zinātnieki. Šodien parlamenta kvalitāte vairs nav tik izcila. Man arī šķiet, ka tolaik politiskajās aprindās valdīja lielāks ideālisms nekā šodien.
Un tu pati – vai tu esi ideāliste?
Jā, esmu. 1968. gada 18. novembrī Latvijas valsts 50. gadadienas piemiņas pasākumā Kalifornijā es kā jauna meitene stāvēju uz skatuves blakus valsts karogam un raudzījos zālē, kur sēdēja arī vecāki. Tobrīd mana sirds burtiski sažņaudzās sāpēs. Es domāju – mēs te tik skaisti runājam par Latvijas brīvību, bet ne viņi, ne es to nekad to nepiedzīvosim.
Bet neticamais piepildījās. Padomju Savienība sāka izirt, Latvija piedzīvoja atmodu, un es pieņēmu apzinātu, izsvērtu lēmumu pārcelties uz Latviju. Tas, ka šeit atbrauca vien neveiksminieki un bezdarbnieki, ir mīts. Es atstāju labi apmaksātu advokātes darbu Kalifornijā. Par laimi, es sapratu, ka vēsture nav tikai lielo vadoņu vēsture, ka ir arī nelielā, vietējā vēsture, kuru mēs katrs veidojam sev apkārt. Un, ja šis lokālās vēstures veidošanas process sakrīt ar tautas atmoda, tad kopā varam paveikt lielas lietas.
Kopš Latvija atguvusi brīvību, man vairs nav sev jāprasa – kāpēc es esmu šajā pasaulē? Kopā ar savu tautu esmu sasniegusi kaut ko ļoti lielu, piedzīvojusi brīnumu, kas atkārtojas labi ja reizi simts gados. Ilgas ir piepildījušās. Man vairs nav jādomā par dzīves mērķi, jo tas ir sasniegts.
