Mančinskis: Lauksaimniecība ir perspektīva 0
“Latvijas Avīzē” viesojās “Swedbank” valdes priekšsēdētājs MĀRIS MANČINSKIS. Ar viņu sarunājās Guntars Kļavin-skis un Egils Līcītis.
– Jūsu banka pārņēmusi agrāk lauksaimniekiem stipri pietuvinātās Hipotēku un zemes bankas (HZB) komercdaļu. Vai tā būs “Swedbank” ekspansija laukos?
– Viens no mērķiem, iegādājoties HZB portfeļus un piesaistot līdzšinējos klientus, patiešām bija nostiprināt mūsu bankas pozīcijas lauksaimnieku vidū. Ja skatām perspektīvās ekonomikas jomas, tad lauksaimniecība ir viena no tām. Savukārt lauksaimnieki dziļākajā būtībā pieder konservatīvo cilvēku tipam, kuri tā vienkārši bankas nemaina. Noteikti, ka viena daļa bija uzticīgi Hipotēku bankai, un tagad mums pavērusies iespēja izveidot ar viņiem attiecības. Tas attiecas arī uz Hipolīzinga kompānijas klientiem. Esam ievērojuši zināmas paradumu atšķirības “Swedbank” tradicionālo klientu un jaunpienācēju vidū. Mūsu klienti jau lielākoties veic visus maksājumus internetbankā, savukārt HZB klienti vairāk raduši apmeklēt bankas filiāles, kontaktējot ar darbiniekiem. Skatāmies, kā padarīt viņiem pieejamākus arī mūsu neklātienes pakalpojumus, tāpēc filiālēs atjaunojam amatu “internetbankas konsultants”, kurš palīdz cilvēkiem apgūt daudz ērtākus un izdevīgākus elektroniskos kanālus.
– Avīzes ziņo par ievērojamu “Swedbank” programmu, aizdodot naudu tiem, kas vēlas iegādāties zemi un paplašināt zemnieksaimniecības. Zināma arī prezidenta ierosme Valsts zemes fonda dibināšanai – tas ir saskanīgi?
– Jā, šogad esam izsnieguši pāri par diviem miljoniem latu tieši zemes iegādei, procentus viņiem kompensē valsts. Mēs sen finansējam lauksaimniecību, šogad vien zemniekiem izsniegti kopsummā 20 miljoni latu, un tas, ka arī valsts piedalīsies atbalstīšanā, būs papildu attīstības iespēja.
– Patīkami, ka “Swedbank” saredz nozares perspektīvu un atzīst zemniekus par solīdiem sadarbības partneriem, kuri kārtīgi kārto parādus.
– Aramzeme ir stabila un pieaugoša vērtība, to var droši finansēt.
– Sabiedrībā aizsākušās diskusijas par pastāvošo nevienlīdzību, diezgan ievērojamu noslāņošanos, pensionāriem, nabadzību. Bankas tur roku uz saimnieciskās dzīves pulsa, un vai ir jūtams, ka Latvija kļūst par divu ātrumu attīstības valsti, kad vieniem veicas labāk, bet citiem dzīves līmenis neuzlabojas?
– Nevienlīdzība noteikti pastāv, bet tā ir visā pasaulē.
Domāju, pie mums statistika ir pat mazliet skarbāka nekā realitāte, jo netiek mērīta ēnu ekonomika, kuras svars diemžēl ir ļoti liels. Tās klātbūtne liek domāt, ka vienai daļai cilvēku ienākumi ir tomēr lielāki par uzrādītajiem. Taču tas nepadara par neesošu nevienlīdzības faktoru.
Šābrīža diskusijās kā aktuālāko izsver – vai nevajag ieviest progresivitāti nodokļos? Taču arī tas “neatceļ” lielāko problēmu – ēnu ekonomiku. Diez vai vispār ir viens instruments situācijas labošanai, tāpēc jāiet ceļu, ko valdība nodokļu jomā jau apsolījusi, – mazinot darbaspēka nodokļus un palielinot nekustamā īpašuma nodokļus. Turīgākiem cilvēkiem mēdz būt vairāki un vērtīgāki īpašumi – palielinot nodokļu slogu, tas rada zināmu progresivitāti. Protams, ir sociālais faktors: pensionāri, kas dzīvo padārgā, iespējams, mantotā īpašumā, taču šādas situācijas var paredzēt un risināt ar nodokļu atlaidēm.
Es atbalstu arī domu par neapliekamā minimuma paaugstināšanu vai nodokļa samazināšanu mazo algu saņēmējiem kombinācijā ar kopējo darbaspēka nodokļu samazinājumu. Tomēr ilgtermiņā nevienlīdzību izdosies samazināt tikai ar ekonomikas izaugsmi. Bez tās mēs to vien darīsim, kā mēģināsim pārdalīt to, kas ir, un visiem nekad nepietiks. Būtu pareizi stimulēt uzņēmējus ar nodokļu politiku, lai tie radītu jaunas darba vietas un veiktu investīcijas attīstībā. Būtu nepareizi katrus papildu ieņēmumus tūlīt steigties aplikt ar jauniem nodokļiem un tā nosist vēlmi attīstīties.
– Vai no banku skatpunkta arī vērojama ekonomiskā izaugsme, par ko valdība stāsta?
– Jā, šobrīd izaugsme ir spēcīga. Jautājums – cik ilgi tā turpināsies, ņemot vērā ārējos faktorus.
Eiropas parādu krīzei ievelkoties, neskaidrība saglabāsies. Bankās redzam, ka uzņēmēji šīs nenoteiktības dēļ bieži atliek jaunu ievērojamu investīciju veikšanu.
Par laimi, mūsu galvenie tirdzniecības partneri ir šobrīd ES spēcīgākie reģioni: Skandināvija, Vācija, pārējās Baltijas valstis, kā arī Krievija. Ilgākā laika posmā Latvijas ekonomiskā izaugsme būs atkarīga: a) no reformām, b) no demogrāfiskajiem risinājumiem, c) no reģionālās politikas.
– Varbūt uzņēmēji neiegulda tāpēc, ka bankas tagad ļoti piesardzīgi atvēlē kredītus?
– Bankas ir un arī turpmāk būs piesardzīgas. Maksāta dārga cena par pārāk aktīvu finansēšanu pirmskrīzes laikā, tāpēc tiks ieturēta konservatīvāka kredītpolitika. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem ar labu finanšu situāciju un perspektīvu biznesu nav problēmu tikt pie aizdevuma. Kas attiecas uz jauniem biznesiem, tad nereti saka – pie vainas ir finanšu trūkums, taču šādu uzņēmumu finansēšana nav klasisko banku pārziņā. Tāpat pasaules pieredze rāda, ka galvenie jauno uzņēmumu neveiksmju cēloņi ir zināšanu trūkums un neprasme idejas pārvērst par naudas plūsmu un izdzīvot konkurences apstākļos.
– Kā jūs tuvākā gada laikā prognozējat – kas notiks ar banku aizdevumu procentiem?
– Zema riska uzņēmumiem procentu likmes paliks stabilas. Vidēja riska grupai šie procenti, visdrīzāk, celsies.
Diemžēl Eiropā ir tendence, ka banku bizness kļūst aizvien dārgāks, ņemot vērā pēckrīzes regulējumus un paaugstinātās prasības, kas bankām jāievēro. Tā ir sabiedrības prasība, ka bankām jābūt drošākām, labāk kapitalizētām. Tas rada papildu izmaksas, kas parādīsies procentu likmēs.
Privātpersonām, kas vēlēsies pirkt īpašumus, droši vien jārēķinās ar to pašu – ar augošām procentu likmēm. Cik augstām – būs atkarīgs arī no mūsu valstī pieņemtiem lēmumiem, tostarp attiecībā uz dažādām populistiskām idejām. Piemēram, pašlaik diskusijā par fizisko personu maksātnespēju atkal vērtē, ka šo procesu vajadzētu vienkāršot un saīsināt. Sākotnēji šī ideja var likties pievilcīga – atvieglot nākotni ģimenēm, kuras pagātnē pārmēru aizņēmušās. Bet ir otrā puse, ka tas mainīs arī nākotnes kreditēšanas principus. Šobrīd spēkā vienkāršs princips – katrs atbild par savām saistībām. Aizņemies 100 latus, simtu arī atdod. Tā tam vajadzētu būt, jo, ja kaimiņš, kurš aizņēmies no jums 100 latus, pēkšņi paziņos, ka atdos tikai 30 latus, sevišķi iepriecināts nebūsiet. Ja ļausies populistiskiem priekšlikumiem un vadīsies pēc citādiem parādu atdošanas principiem, tad pastāv nopietns risks, ka jaunām ģimenēm mājokļu kredīti sadārdzināsies tiktāl, ka vairs nebūs pieejami.
– Iespējams, tie ir neauglīgi strīdiņi, bet, kamēr valdība daudzina, ka krīze esot pāri, daļa sabiedrības apgalvo, ka nekādu uzlabojumu neesot. Avīžu rakstītāji vēl tīšām uzsver, ka tikai priekš zviedru bankām krīze beigusies, citiem jādzīvo bešā.
– Var piekrist, ka iedzīvotāju reālo ienākumu izaugsme ir relatīvi lēna, un liela daļa cilvēku to neizjūt. Labāka situācija ir eksportuzņēmumos un ar tiem saistītos biznesos strādājošiem. Tur īpašnieki var atļauties darbiniekiem maksāt vairāk, taču viņi šodien sūrojas – darbarokas atrast ir grūtāk nekā agrāk.
Eksportējošie uzņēmumi pārvarējuši krīzi, ievērojami paaugstinot efektivitāti, pārorientējot biznesu, par zemākām izmaksām ražojot daudz vairāk. Runājot par zviedru bankām – jā, tagad tās ir pelnošas, bet jāatceras, cik daudz kapitāla krīzes laikā tajās tika ielikts no mātes bankām, lai šis bizness varētu turpināties.
Tie ir simtiem miljonu, kas ir ieguldīti pašu kapitālā. Jautājums – kāda ir ilgtermiņa atdeve no ieguldītā kapitāla? Domāju, ka daudziem uzņēmumiem šāda atdeve patlaban ir lielāka nekā jebkurā bankā. “Swedbank” grupa patlaban ir viena no pasaulē vislabāk kapitalizētajām bankām, un efektivitātes uzlabojumu dēļ spējam piedāvāt pieklājīgu atdevi no kapitāla padsmit procentu līmenī. Krīzes laikā arī mēs strādājām ar zaudējumiem, un šobrīd daudzas Eiropas bankas joprojām strādā ar zaudējumiem vai 2 – 3% atdeves līmeni no kapitāla.
– Vēl tiek rakstīts, ka zviedru bankas spējot diktēt Latvijas valdībai, lai tā pieņem finansistiem izdevīgus lēmumus.
– Tie nu gan ir pārspīlējumi. Diemžēl tā nav.
– Ekonomikas ministrs decembrī likšot priekšā reemigrācijas – tautiešu atgriešanās veicināšanas – programmu. Savukārt mūsu uzņēmējus stipri nodarbina jautājums – kur ņemt darbarokas, lai paplašinātu, attīstītu biznesu. Un vēl trešā aktualitāte ir smagā demogrāfiskā situācija. Kā no banku viedokļa būtu risināmas šīs problēmas?
– Demogrāfijas jautājumā “Swedbank” nesen veica pētījumu. Ir skaidrs, ka pasaulē šīs problēmas nav mūsu unikāla lieta. Ar tām sastopas visas rietumvalstis. Galvenie kritiskie faktori ir sabiedrības novecošanās un darbspējīgo iedzīvotāju skaita īpatsvara sarukšana. “Vecajā” Eiropā to ar apšaubāmām sekmēm mēģinājuši risināt ar darbaspēka ievešanu, saprazdami, ka ar pašu spēkiem vien to neizdosies atrisināt.
Latvijas demogrāfijas pro blēmas dalās divās daļās – viena ir zemā dzimstība un otra, kas stāvokli vēl saasina, ir darba spējīgo ļaužu aizbraukšana. Var pārdzīvot, cik tas slikti, un neko nedarīt, bet var mēģināt kaut kā ietekmēt šos procesus. Taču problēma ir tā, ka šis “kaut kas jādara”, visdrīzāk, negatīvi ietekmēs šodienas iedzīvotāju labklājību.
Līdzekļus pārdalot, lai sasniegtu mērķus nākotnē, šodienas paaudzei no kaut kā būs jāatsakās. Tas skar arī Latvijas reģionus, kur atrodamies zināmā apburtajā lokā. No vienas puses – nav darba vietu un tāpēc cilvēki dodas prom (un labi, ja viņi paliek tepat Latvijā, nevis emigrē). No otras puses – uzņēmēji redz šo darbaroku trūkumu, nevēlas investēt perifērijā, un tādēļ nerodas darba vietas. Cilvēki brauc prom vēl vairāk, un tādēļ vēl mazāk kāds investē. Manuprāt, viena no Latvijas iespējām ir radīt pārliecību, ka tomēr gribam rast risinājumu: a) demogrāfijā, b) reemigrācijā. Ja radīsim šādu pārliecību mūsu pilsoņiem ārzemēs, vietējos un ārzemju investoros, viņi daudz pozitīvāk uzlūkos gan mājās atgriešanās, gan investīciju iespējas.
– Mūsu lasītāji jautā, vai atklāti tie, kas sacēla ažiotāžu, mudinot izņemt naudu no “Swedbank” bankomātiem, un par kuriem amatpersonas ziņoja – esam viņiem uz pēdām?
– Mēs varam spriest tikai to, ka šī lieta ne ar ko nav beigusies. Nekas oficiāli bankai nav ziņots no amatpersonu puses. “Swedbank” nevēlas šajā sakarā spekulēt, bet viena lieta ir skaidra – izmantojot sociālos tīklus, mūsdienās iespējams sacelt milzu saviļņojumus, pašiem paliekot nezināmiem. Šie riski jāapzina, ar tiem jārēķinās – un ne tikai Latvijā. Man šķiet, iedzīvotāju zināšanu veicināšana ir vienīgais pretlīdzeklis, lai šādas baumas nerastu labvēlīgu augsni.
