Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
3. jūnijs, 2014
Drukāt

“Mani atradīsi pagalma stūrī”. Jāņa Vādona dzeja (3)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Jānis Vādons (Jānis Veckrācis) dzimis 1979. gadā Kuldīgā, kur pabeidzis vidusskolu. Ventspils Augstskolā ieguvis tulkotāja izglītību. Publicējas kopš 2007. gada, bet pirms tam piedalījies gan Jauno autoru seminārā (2002), gan Amandas Aizpurietes vadītajā Dzejas meistardarbnīcā (2005), kas devuši būtiskus impulsus ceļā uz 2011. gadā izdevniecībā “Pētergailis” iznākušo pirmo dzejas krājumu “Virve” (nominēts “Literatūras gada balvai 2011” kā spilgtākā debija). Nupat iznācis otrais dzejas krājums “Pagaidām iesāpas elpa”.

Kā nozīmīgus impulsus attiecībās ar dzeju min Ojāru Vācieti, Pēteru Brūveri, Amandu Aizpurieti, krievu, amerikāņu, poļu, Latīņamerikas valstu dzeju.

Pats teic, ka gandrīz aiz katra dzejoļa slēpjas reāla pieredze un vispirms nāk saturs un tikai pēc tam valodas aspekts. Jānis Rokpelnis par Jāņa Vādona dzeju saka: “Viņa valoda ir neizsmeļama un nevainojama. Viņa dvēsele tik viegli ievainojama. Bet vīrišķīgs un savdabs ir viņa ceļš.”

‒ Sagatavošanas procesā mainījās otrā krājuma nosaukums. Vai tas saistīts ar “otrās grāmatas sindromu”?


J. Vādons: ‒ Pirmais nosaukuma variants konkrētas vajadzības labad radās laikā, kad krājuma aprises vēl nebija nojaušamas. Savukārt grāmatas nosaukums ieskicē krājuma ievirzi, noskaņu, būtību.

‒ Kāda ir dažādu pilsētu loma dzejnieka Jāņa Vādona dzīvē?


‒ Es neesmu īsts pilsētas cilvēks, lai gan Rīga un Rīgā man patīk. Pilsētas “ievelk” ar kultūrvēsturisko elpu, ar īpašo gaisu, ar pilsētai piederīgo gariem. Tamdēļ man ļoti patīk Sanktpēterburgā, Prāgā, Florencē. Latvijā – Cēsīs un, protams, Kuldīgā. Tomēr lielākoties manas attiecības ar urbāno vidi ir vēsas. Pilsētas stihijās gan ir neaptverama, varena poētika.

‒ Kas ir vieglāk: tulkot no svešas valodas vai tulkot dvēseli dzejā?


‒ Kā racionāla darbība sarežģītāka droši ir tulkošana. Dzejošana vienmēr vismaz zināmā mērā ir spontāna, pieļaujama lielāka brīvība un subjektivitāte, lai gan nepieciešamas arī tehniskās iemaņas. Dzejas rašanās tomēr ir tikpat nedefinējama kā pati dvēsele. Tas vienmēr, Māra Salēja vārdiem runājot, ir “nedaudz vairāk”.

Publicēšanai “Kultūrzīmēs” Jānis Vādons uzticēja divus dzejoļus, kuri neiekļuva jaunajā dzejas krājumā.

***

zvans pie durvīm. kad nedroši izslienos tumsā,

kavalērijas pulki, kuriem aiz pēdējās kraujas

jau vīdēja Trojas torņi, nepielūdzami noslīd atpakaļ ielejā,

un man trāpa pakavu iztraucētie akmeņi.

ja man kāds stāvētu līdzās, viņš teiktu

par iekarojumiem neizdevīgu baltu švīku otrpus pilsētas vārtiem,

bet vēl tikai dažus soļus vēsture ir tā pati.

tad, slieksni pārkāpusi, tu ieslīdi manī. uz brīdi es kļūstu pilnīgi akls,

un no visa, kas bijis, paliek vien daži

nepārbaudāmi fakti, vairāku valdnieku dusmas

un grūti salasāms teksts, kura svītrojumos

galvenais varonis prot viltīgi klusēt un bēgošie grieķi

nosargā pilsētu paši no sevis.

pierakstus pārlasījusi, tu precizē dažas liriskās vietas,

un nākotnes ļaudis pārāk precīzi zinās uguns vārdus

uz mēles, kad tā ieņēma skaistākos paugurus kailajā zemē.

tulkotājiem klāsies grūti: aizmigušo pilsētas aizstāvju miers

raisīs neizpratni un šķitīs kā nodevība, redzot, ka iekarotāji,

acis samieguši, apstājas un nepacietīgi pārlasa pareģojumus,

cerēdami uz labojumu labvēlību.

mierīga un gaiša tu mirdzi pār mani. laiks tepat aizdurvē

palielina pārspēku, bet viņa izlūki klusē, zvaigžņu pārkārtojumi sola

ieilgušus sarežģījumus, un viņš tramīgi dreb logu rūtīs,

nezinādams, vai paspēs.

***

mani atradīsi pagalma stūrī

starp tumšajiem bērniem

paaudzē kurai pietrūka gaismas

mēs palikām nomodā

un elpojām elpojām elpojām

it kā dienas varētu izstiept caur naktīm

mēs vērojām prožektoru asaras

pār sienām un apklusām

dzirdot kā otrā istabā māte

nemierīgi sagrozās

kad beidzot mēs pametām

viņas skaistāko sapni

ziemas nepabeigtajā ainavā

panāksi mani

nenobīsties! klusie ļaudis

būs mūsu draugi

sabrukums nogrims atkušņa dubļos

un dziļākās brūces

sadziedēs upes ieloka klusums

brīžiem es apstāšos

un redzēšu tevi rītausmas vējā

zinu arī tobrīd mēs mazliet mirsim

un mazas kukaiņu saules

spindzēs no mums

sadegt uz versmainas mēles

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. žagaru saušķis Atbildēt

    Ļoti skanīgi.

  2. Brīnišķīgi dzejoļi. Viegli lasāmi balsī, skanīgi un raiti.

  3. Samocīti šie dzejoļi.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+