Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. novembris, 2012
Drukāt

Mani satrauc mazbērnu nākotne

Foto - LETAFoto - LETA

Šajā nemierīgajā rudenī, kā ik gadu, pienācis latviešiem tik ļoti nozīmīgais novembris. Cik smagas cīņas izcīnītas, cik lielisku uzvaru gūts. Un par to visu domājot un sagaidot gan Lāčplēša dienu, gan valsts gadadienu manu sirdi nomāc bažas par mūsu tautu, par tās nākotni, par mūsu valsti.

 

 

Mani satrauc manu bērnu un mazbērnu nākotne, iespēja augt un attīstīties savā dzimtenē, savā valodā, kļūt par šīs zemes un valsts īsteniem saimniekiem. Bet vai tas maz ir iespējams? Vai mūsu ievēlētā Saeima un tās apstiprinātā valdība dod mums pamatu cerēt, ka ejot pa šo ceļu, mēs nonāksim pie augsti attīstītas Latvijas valsts, kura spēs aizsargāt mūsu bērnu intereses?
Vērojot pēdējo gadu un jo sevišķi šā gada notikumus uzmācas domas, ka viss notiek pēc kāda aiz robežām rakstīta scenārija un mūsu ievēlētie tautas priekšstāvji tikai bezspēcīgi plāta savas rociņas.

Gan Prezidents, gan Ministru kabinets zināja, ka tiek slēgts līgums par daudziem simtiem miljonu latu, bet visi izliekas, ka tas uz viņiem neattiecas. Faktiski normālā valstī tādu līgumu jau varētu arī uzticēt tiešajiem izpildītājiem, bet ne mūsējā – kur gadu no gada kāpjam vienā un tai pašā peļķē. Prezidents un Ministru prezidents tēlo , ka tas viņus neinteresē, jo tas esot zem ministra kontroles, ministra kungu arī tas neinteresē, jo tā ir privāta firma un lai paši tiek galā. Un privātā firma, protams, visu salaiž dēlī. Eiropas finansējumu vilcieniem vairs neredzēt, bet tas jau nekas – varēs to naudiņu iedalīt Maskavas virziena satiksmes artērijām par kurām tik daudzi gan valdībā, gan ārpus tās jau izteikuši savu sāpi un atbilst Maskavas vēlmēm.

Kopīgiem spēkiem norakām radarus. Kārtējais muļļu darījums.

Tik aktīvi gada sākumā visi gribēja ķerties pie referenduma likumu labošanas, bet jo tālāk, jo dziļāk atvilknē tas nokļūst.

Cik uzņēmumu jau esam šogad atdevuši krieviem?

Cik zemes , māju un dzīvokļu esam izpārdevuši krieviem? Vai mums vēl kas ir palicis pašiem? Un tad jau nav brīnums, ka kāda augstprātīga freilene no vācbaltkrieviešu atvasēm deklarē, ka šeit visas pilis, baznīcas, jūgendstils un tā jo projām stāsta par krievu un vāciešu vēsturi, bet latvieši šeit ir aiz pārpratuma.

 
Varēja domāt, ka prezidenta Zatlera rīkojums Nr2 pagriezīs visu uz labo pusi, bet… nekas liels jau nesanāca un arī nevarēja sanākt, jo nebija laika kaut ko nopietnu radīt. Tie biedri, ko viņš savāca savā jaundibinātajā partijā bija tādi paši gadījuma cilvēki kā pats Zatlers. Viņu darbība gan pirms vēlēšanām gan pēc tām Latvijai radīja lielāku postu kā labumu. Un smagi piekrāpās tie vēlētāji, kuri balsoja par ZRP gaidot no tās Zigerista brīnumus.

Brīnumi jau bija , bet ne tie ko gaidīja. Pēc vēlēšanām Zatlers uzsāka spēli gan ar latviešu, gan krievu nacionālām jūtām. Vispirms viņš uzmeta latviešus, bet tad, kad draudēja aiziet no viņa ievēlētie ZRP deputāti, uzmeta krievus. Zatlers ar savu „nedalīšanu pēc tautībām” tā sašķēla Latvijas iedzīvotājus, kā pat Šadurskis nespēja sašķelt ar izglītības reformu.

Un tādā pretnostatītā sabiedrībā mēs sagaidām savas valsts dzimšanas dienu. Lai sabiedrību vēl vairāk sašķeltu mūsu latviešu parlaments un tā izveidotā valdība pieļauj valsti graujošas pretkonstitucionālas izdarības no kaut kādu nepilsoņu puses, piešķirot vēl budžeta līdzekļus to īstenošanai. Vai vēl lielākus murgus kaut vienā nacionālā valstī esat dzirdējuši? Bet neviens nekā nevar darīt. Visi plāta rokas. Par Latvijas tiesām viss skaidrs – tās vienmēr ir pierādījušas, ka stāv PSRS skolās mācītajās pozīcijās un tāpēc vislielākie kretīni ar vismurgainākajām valsts graušanas idejām varēs saņemt no tiesnešu rokām indulgenci jebkurā laikā. Bet izrādās arī iekšlietu ministrija un drošības iestādes ir spējīgas izrēķināties tikai ar latviešiem un ir bezspēcīgas cittautu neliešu priekšā. Vispārējā prezidenta, valdības un Saeimas klusēšana ļauj valsts ienaidniekiem pilnīgu brīvību.

Nav radīti likumi un pat ne aizmetņi, kas valstij nelojāliem spēkiem liegtu kaut daļēju rīcības brīvību. Nav radītas lojālas spēka struktūras, kas mūsu valstī varētu rūpēties par kārtību un vienīgais lojālais spēks – Zemessardze tiek turēts pie bada maizes.

Man var iebilst, ka karavīri dod zvērestu, bet vai Kabanovs un Saeima mums neparādīja ko tāds zvērests ir vērts? Vai Ušakovs vajadzīgajā brīdī visus savus solījumus nepabāza Domes kaķiem zem astes? Tad nu redziet cik ļoti var uzticēties cittautu amatpersonu goda prātam. Cik vērti ir viņu divkosīgie solījumi.

Pirms vēlēšanām un pēc tām Latvijas prezidents Bērziņa kungs solīja sekot līdzi valdības veidošanai un neviens profāns lai nedomā, ka tiks par ministru. Kad žurnālisti prasīja prezidenta domas par satraucošajiem koalīcijas veidošanas manevriem, prezidenta kungs nevarīgi plātīja rokas un teica, ka viņš to pats tikai no medijiem uzzinājis un negrib tur iejaukties. Tāpat viņš nepateica nevienu būtisku iebildumu pret ministru kandidatūrām – tīriem profāniem. Tā bija tā aktīvā nostāja. Un rezultāti neizpalika. Uz karstām pēdām bankrotēja kārtējā banka ar to parādīdama, ka mūsu uzraudzības un drošības dienesti jau 21. gadu sēž vienā un tai pašā klasē un no valdības nekāds sods nesekos ne blēžiem, ne uzraugiem.

Ja Godmanis par Parex uzgrūšanu tautas pleciem tika apbalvots ar vietu Eiropas parlamentā kur filozofiskā mierā var gaidīt nākošo uznācienu, tad Dombrovski par LK gaida vēl augstāks amats.

Tagad tuvojas Latvijas valsts svētki un man ļoti gribas redzēt kā:

1. Latvijas prezidents un premjerministrs kopsolī ar Rīgas Domes vadītāju dosies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, vai
2. saskandinās šampīti Saeimā uzdzerot par krievu valodas un Kabanova panākumiem demokrātiskajā Latvijā, par „0” varianta referenduma izdošanos vai
3.  stāvēs tribīnēs plecu pie pleca pieņemot parādi.
4. kā parādē plīvojot PSRS un leģiona karogiem vienotā kolonā soļos padomju okupanti ( kuri kā izrādās nemaz nav okupanti) un latviešu leģionāri atbalstot Prezidenta izlīgšanas plānu;
5. kā demonstrēs savas saliedētās rindas lielās tautas masas, kas parakstīja Bērziņa – Rubeņa aicinājumu.  

Un tas mums, latviešiem, jāpiedzīvo 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ! Mūsu tautas upuri to nepiedos ne jums , ne arī mums. Vai tādēļ viņi cieta pazemojumus, badu un salu, krita no sarkanarmiešu un čekistu lodēm, lai tagad mēs mierīgi noskatītos kā ņirgājas par mūsu valsti un tautu, slauka savas slienas mūsu karogā, kā attiecīgie drošības dienesti glauni dzīvo uz mūsu nodokļu rēķina un bezspēcīgi plāta tuklās rociņas? Bet kam jūs visi valdošie esiet mums vajadzīgi? Lai teiktu divkosīgas tukšas runas Latvijas valsts svētkos ar apgūto runča Leopolda retoriku?

Bet darbu nav un arī nevar būt , jo nav nevienam patiesas sirds degsmes par latviešu tautu, par Latvijas zemi, par mūsu Latvijas valsti. Bet varbūt tā mums nemaz nav vajadzīga? Atdosim to krieviem tā pat kā Rīgu?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+