×
Mobilā versija
Brīdinājums +22°C
Zenta, Dzelde, Zelda
Trešdiena, 15. augusts, 2018
17. jūlijs, 2018
Drukāt

Marina Rebeka: Savējie ne tikai nolamās, bet arī sapratīs

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Marina Rebeka

“Šausmīgi uztraucos!” par sajūtām, gatavojoties savam priekšnesumam Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncertā Skonto stadionā, saka operdziedātāja Marina Rebeka. Sevišķi nervozējusi par pirmatskaņojumu Jāņa Mediņa “Ārijai”. Lai gan darba grafiks viņai uz pasaules slavenāko operteātru skatuvēm saplānots jau līdz 2023. gadam, Latvijas publikai allaž atrodas laiks. Šovasar vēl gaidāmas mākslinieces uzstāšanās vairākos koncertos.

Tā bija Marinas Rebekas ierosme – veidot Jāņa Mediņa “Ārijai” speciālu aranžējumu balsij, orķestrim un korim. Tāpēc jo lielāka atbildība un satraukums. Publikas gaviles liecināja, ka pirmatskaņojums ir izdevies, dziedātāja jutās, kā pati atzīst, saviļņota līdz asarām par vienotību, mīlestību un cieņu, kas strāvojusi no dalībniekiem. “Pēc koncerta vēl ilgi negulēju – tik daudz pozitīvu emociju man deva mūsu tauta!” Nākamajā rītā viņai jau bija jādodas uz Sicīliju, lai turpinātu belkanto* visskaistāko āriju jaunā kompaktdiska ierakstu kopā ar Palermo operteātra “Teatro Massimo” kori un orķestri. Šis būs skaņu ierakstu kompānijas “Prima Classic”, kuru dziedātāja kopā ar savu dzīvesbiedru, profesionālu skaņu režisoru Edgardo Vertanesjanu nodibināja pirms pāris mēnešiem, pirmais projekts. Diskam pie klausītājiem jānonāk oktobra sākumā.

Vasaras “normāliem” cilvēkiem parasti ir atvaļinājumu laiks. Jums kā operdziedātājai? Lai gan teātri atpūšas, pilnā sparā notiek festivāli.

Latvijā man šovasar ir daudz koncertu, Sicīlijā notiek CD ieraksts, bet es allaž cenšos saplānot laiku arī atpūtai. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Vienu nedēļu ar mammu un meitu esmu pavadījusi Krētas salā, augustā domājam paceļot pa Latviju.

Nupat jūsu meitiņa iestājās Rīgas Doma kora skolā – vecāku muzikalitāte dara savu vai tā tomēr vairāk bija jūsu izvēle?

Doma kora skolas izvēle bija apzināta, bet ne tāpēc, ka vēlos, lai Katrīna būtu mūziķe. Par šo skolu esmu dzirdējusi vislabākās atsauksmes ne tikai kā par mūzikas skolu, bet arī vispārējās izglītības iestādi, kura dod iespēju mācības turpināt arī jebkurā citā skolā. Pati meita apgalvo, ka būšot māksliniece. Es uzskatu – jo vairāk bērnā ieguldi, jo labāk, tāpēc viņa mācās mūziku un mākslu, apmeklē baleta nodarbības.

Ir mākslinieki, kas teic, ka savējiem grūtāk uzstāties. Kā jums – vai Latvijā viegli dziedāt?

Kādu laiku man tā bija, taču tad nāca lūzuma brīdis, kad operā dziedāju Liu Pučīni “Turandotā”. Kaut kā izdevās atvērties, jo sapratu, ka savējie ne tikai nolamās, bet arī sapratīs – tādi jau mēs esam. Tagad ļoti patīk dziedāt mājās. Jūtu, ka mani šeit mīl, novērtē un ciena.

Nav viegls operdziedātāju darbs uz skatuves – daudz lomu, kad izrādes beigās jādodas nāvē vai jāsastopas ar mūsdienu režisoru trakulīgajām idejām. Kādā jūsu intervijā lasīju, ka Cīrihes opernama “Traviatas” iestudējumā bija jāiejūtas Violetas kā mūķenes tēlā, kas salietojusies narkotikas, vēl citā – jādzied, sēžot lotosa pozā uz deviņu metru augstas sienas bez nožogojuma… Kas palīdz, varbūt arī laba humora izjūta?

Diemžēl tas nemaz nav smieklīgi, bet gan skumji. Šādos gadījumos jāmeklē attaisnojums trakajai idejai uz skatuves, kas, teikšu godīgi, ir ārkārtīgi grūts uzdevums. Bet es uz to skatos pozitīvi – tas liek attīstīt iztēli un aktierspēli.

Ne jau vienmēr operās mirst – precas “Figaro kāzās” vai “Simonā Bokanegrā”, “Seviljas bārddzinī” un vēl daudzās citās. Taču skaistākais ir mūzikas spēja aizraut un iedvesmot klausītāju. Cik reižu man nav bijusi iespēja pārliecināties par operas iedarbību uz cilvēkiem, kas to nekad nav dzirdējuši. Kad dziedāju “Traviatu” Hannoverē, kur parkā bija sanākuši ap 20 tūkstoši klausītāju – lielākoties tādi, kurus nenosaukt par opermīļiem –, cik atklāta un tieša bija viņu reakcija!

Nejautāšu par mīļāko lomu, bet tēlu, kas vairāk atbilst jūsu personībai, raksturam, vērtībām.

Nav tāda. Viņas visas man ir tuvas, jo daļa no manis un atšķirīgas, tāpēc ka arī es esmu daudzveidīga. Vienīgais, kas mūs vieno – viņas ir īstas dāmas un runā no sirds. Pat tāda riebekle kā Vitēlija**. Tādas arī jāmāk izprast.

Toties jums ir mīļākā tautasdziesma – Dziesmu un deju svētku avīzē nosaucāt “Div’ pļaviņas es nopļāvu”. Emancipētai 21. gadsimta sievietei atbilstošs gabals – pati māku sienu pļaut, pat’ izkapti asināt. Kurā brīdī vajag vīrieša plecu?

Vienmēr. Vīrietis mums vienmēr būs vajadzīgs. Esam atšķirīgi, bet kopā veidojam vienu. Ar vīrieša klātbūtni esam dāmas. Tiesa gan, džentlmeņu mums palicis krietni mazāk – ar visu šo feminisma stāstu.

Ko varat teikt par “Me too”*** kustību un operas pasauli? Vai pati esat nonākusi divdomīgās situācijās, kas saistītas ar karjeru?

Piedodiet, bet nezinu, kas ir “Me too”. Divdomīgu situāciju nav bijis, jo allaž esmu profesionāle. Ja kādam kaut kas nepatīk, eju tālāk. Nekad ne no viena nebiju un nebūšu atkarīga. Tas ir mans kredo.

Vai ir gadījies iemīlēties savos partneros? Uz skatuves tā mēdzot notikt.

Man galvā ir precīzs norobežojums, un es to saucu par profesionalitāti. Emocijas, kas rodas uz skatuves, nevajag pārnest uz dzīvi. Cita lieta, ja cilvēks tevi saista gan uz skatuves, gan dzīvē – tā ir psiholoģiski sarežģīta tēma.

Man šķiet, tas bija komponists Pēteris Vasks, kas mudināja pašus mūziķus vairāk popularizēt savu tautiešu skaņdarbus ārzemēs. Tiesa, viņš to vairāk attiecināja uz diriģentiem. Vai tas iespējams dziedātājiem, un ko jūs vēlētos dziedāt auditorijai, kurai latviešu mūzika ir maz pazīstama?

Mūziku, kuru vislabāk jūtu un saprotu. Mediņa “Ārija” būtu viens no gabaliem, arī Jāņa Ķepīša “Burve”, Jāzepa Vītola “Laimīte” un vēl daudzi citi. Taču es nedomāju, ka varētu sarīkot koncertu tikai ar latviešu skaņdarbiem, operu ārijām. Tās vajadzētu gudri ievīt programmā starp pasaulē vairāk pazīstamiem skaņdarbiem, tiesa, grūtības radītu sagādāt nošu materiālu orķestrim, autortiesību jautājumi. Nav tik vienkārši.

Kad jūtaties aizraujošāk, sākot iestudēt kādu jaunu lomu vai pēc pēdējā akorda pirmizrādē?

Aizraujošāk jūtos, kad sāku lomai burties cauri un meklēt pieejas. Dažas netop gatavas pat gada laikā, sēž manī diezgan ilgi, līdz pienāk brīdis, kad uzplaukst.

Un laimes sajūta, kad tā atnāk?

Laimes sajūtas par nodziedātajām lomām nav nekad, jo esmu pārāk paškritiska un zinu, ko varētu darīt labāk. Ļoti reti varu pateikt, ka tas tiešām bija labi. Pagaidām vislielāko laimes sajūtu dod duša pēc labi pagājušas izrādes, kad nomazgāju grimu, matu laku un tas viss aizplūst projām ar ūdeni.

Valsts simtgadē izskan daudz vēlējumu Latvijai, kāds būtu jūsējais?

Ļoti gribētos, lai cilvēki, kas nāk pie varas, rūpētos par savu tautu un tās interesēm vairāk nekā par paši savu labklājību. Lai pensionāriem, kuri visu mūžu nostrādājuši valsts labā, būtu mierīga un pārtikusi dzīve, lai jauniešiem bezdarba dēļ nav jāatstāj Latvija un viņi šeit varētu atrast sev atalgotu darbu, radītu ģimeni un nepamestu vecākus. Lai cilvēki šeit labāk apzinātos savu vērtību un potenciālu un nelūkotos uz ārzemēm kā piemēru, jo mums ir tik daudz ļaužu, kas pasaulē sasnieguši augstas virsotnes, pateicoties pašu izglītībai. Un vēl gribu novēlēt Rīgai jaunu koncertzāli, kuras šeit katastrofāli trūkst. Ar runām vien nepietiek, un cerība to dabūt gatavu attālinās arvien vairāk dažādu iemeslu dēļ. Ļoti žēl, jo mūsu talantu skaitam koncertzāļu ir krietni par maz. Situācija, ka māksliniekiem jābrauc pa Latvijas pilsētām ar koncertiem, bet Rīgā tādu nevar sarīkot zāles trūkuma dēļ, tiešām ir absurda. Cienījamie ministri, padomājiet par kultūru, kas ir mūsu tautas zīmols!

* Belkanto – no itāļu bel canto (tulkojumā – daiļa dziedāšana), kas apzīmē spožu, vieglu un graciozu dziedāšanas stilu, plašākā nozīmē un mūsdienu izpratnē – vokālā izpildījuma daiļskanību.

** Vitēlija – tēls V. A. Mocarta operā “Tita žēlastība”.

*** “Me too” – starptautiskā sociālo mediju kampaņa ar tēmturi “Me too” jeb “es arī”, kurā sievietes atklāti runā par pieredzēto seksuālo uzmākšanos, kas tika sākta pēc vairāku Holivudas aktrišu atzīšanās, ka filmu producents Hārvijs Vainstīns viņām seksuāli uzmācies.

Uzziņa

Koncerti ar Marinas Rebekas piedalīšanos

• Koncertciklā “Dzimuši Latvijā” ar Latvijas festivāla orķestri un diriģentu Karelu Marku Šišonu

19. jūlijā Ventspilī,

20. jūlijā Liepājā,

22. jūlijā Cēsīs.

• XXVI Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku Galā koncertā “Marina Rebeka un Latvijas operu pērles” 29. jūlijā.

Marina Rebeka

operdziedātāja

Dzimusi Rīgā.

Muzikālo izglītību Latvijā guvusi Ziemeļvalstu ģimnāzijā, mūzikas skolā “Rīdze” un Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžā.

Itālijā absolvējusi Romas Sv. Cecīlijas Konservatoriju.

Vairāku starptautisku konkursu laureāte.

Regulāri uzstājas festivālos un tādās prestižās pasaules koncertzālēs un opernamos kā Metropolitēna opera, Kārnegī zāle, operteātris “La Scala”, Londonas Karaliskā opera, Amsterdamas Concertgebouw, Bavārijas Valsts opera, Vīnes Valsts opera u. c.

Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+