“Mani seksuāli izmantoja… opītis”. Personisks stāsts un pazīmes, kas var liecināt par seksuālo vardarbību 14
Izlikt atmiņas ārā
Kati (33, vārds mainīts) pazīstu labu laiku. Atvērta, smaidīga un ļoti sievišķīga. Graciozi tipina augstpapēžu apavos, teju nepieklājīgi īsos bruncīšos un piegulošā apģērbā, lieliski apzinoties savu pievilcību. Izskatīgajai gaišmatei ir vīrs, kurš lutina, un divas burvīgas meitiņas. Nemūžam neiedomātos, ka viņa man atklās ko tik šokējošu – mazotnē Kati septiņus gadus seksuālo iegribu apmierināšanai izmantoja pašas vectētiņš.
– Jau sen gribēju izlikt šīs atmiņas no sevis laukā, atbrīvoties no tām. Līdz šim nevienam neesmu stāstījusi visu. Pat vīram ne. Ir grūti un kauns. Ceru, ka mans stāsts palīdzēs kaut vienam cilvēciņam, kurš mazotnē pārdzīvojis ko līdzīgu, nejusties savā sāpē vientuļam. Varbūt kādai mammai vai tētim ieraudzīt un saprast, ka kas tāds notiek ar viņu vai kaimiņu bērnu.
Pirmo reizi atceros ļoti spilgti. Man tolaik bija četri vai pieci gadi. Vecāki aizsūtīja uz laukiem pie vecvecākiem. Brālis, kurš ir trīs gadus jaunāks, prasīja ārkārtīgi daudz uzmanības – mamma ar tēti gribēja kaut uz īsu brīdi mazliet atvieglot savu ikdienu.
Bija saulaina vasaras diena. Opaps saimniekoja šķūnī. Omīte nolika mani gulēt diendusu, bet pati aizgāja ravēt dārzu, kas atrodas prāvu gabalu no mājas. Kad tikko biju pamodusies, opis ienāca un jautāja: Vai gribi paspēlēties? Protams, teicu – jā! Viņš ieaicināja viesistabā, pastūma sānis lielo ēdamgaldu un uz grīdas paklāja sarkanu segu. Pēc tam noģērba kailu ķermeņa apakšdaļu, nometās pusguļus un mudināja mani pienākt. Rādīja uz savu dzimumlocekli un teica: Tu vari ar to paspēlēties! Atceros, ka ar rociņu tur kaut ko darīju. Biju taču mazs bērns – nesapratu, kas notiek, vai tas ir pieņemami. Jau no pirmā mirkļa tas viss instinktīvi izraisīja piesardzību, tomēr pakļāvos – opītis taču man neliktu darīt neko sliktu!
Pamazām pārgāja uz orālo seksu. Viņš to pasniedza kā spēli: tagad dari tā, tev patiks! Atceroties, man pārskrien drebuļi, jo tas bija ārkārtīgi nepatīkami un, šķita, ilga veselu mūžību. Kad viņš pabeidza, man kļuva slikti. Opis teica, ka vajag izvemties. Aizgāju uz virtuvi. Tur pie sienas bija apaļš spogulis, zem tā liela metāla bļoda. Tajā izvēmos. Pēc tam ilgi mazgāju muti, vairākkārt skaloju, bet viņš stāvēja aiz muguras un vēroja. Kā šodien atceros savu apjukušo un viņa pilnīgi mierīgo, apmierināto seju spogulī. Pēc tam opaps teica: Tas, kas notika, nebija nekas slikts. Tas ir mūsu lielais noslēpums, par kuru nevienam nedrīkst stāstīt!
Neraudāju, bet visu atlikušo dienu biju tādā kā šoka stāvoklī. Staigāju kā apstulbusi, ne ar vienu nerunāju, nekas neinteresēja. Ome prasīja, kas noticis. Aizsteidzos prom, it kā nebūtu dzirdējusi. Ilgi nevarēju atrast sev vietu, līdz beidzot aizgāju uz smilšu kasti un līdz vēlam vakaram tur viena spēlējos. Naktī nevarēju aizmigt. Bija šausmīgi bail, ka viņš atnāks atkal.
Toreiz laukos nebiju ilgi. Dienā, kad atgriezos mājās, vecāki mani mazgāja vannā un es kaut ko par notikušo pateicu. Vairs gan neatceros, ko tieši. Skaidri atminos vien to, ka mamma pēc tam šausmīgi kliedza uz tēti, vairākkārt atkārtojot: Tavs tēvs ir slims!
Vecāku attieksme pret omīti un opapu kļuva ļoti vēsa, taču tieši tāpat tēvs sāka izturēties arī pret mani. Starp mums it kā kaut kas nostājās.
