Inga Gaile: Mani stāsti izaug no personīgajiem cīniņiem 0
Inga Gaile (1976) pašlaik ir viena no aktīvākajām latviešu kultūras pārstāvēm. Kritiska, tieša un asprātīga. No daudzajiem darbiem nāk prātā spilgtākais – sešas dzejas grāmatas (krājums “Lieldienas” – šogad), luga “Āda”, kas iestudēta Ģertrūdes ielas teātrī (2011), “Stikli” (2016) – viens no patstāvīgākajiem romāniem sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” u. c. Īpaša vieta arī Sieviešu stendapam, kas smejot kritizē mūsdienu sabiedrību. Bet tikmēr atkal notikums: būs īsprozas grāmata “Piena ceļi”.
– Kāpēc sajuti vēlmi tieši pēc šādas grāmatas?
I. Gaile: – Stāstu krājums jau ir gatavs. Paldies Jānim Ogam, Sandijam Rulukam un Zigmundam Lapsam (apgāds “Mansards”). Astoņi stāsti ir tapuši vairāk nekā desmit gadu laikā. Senākais ir “Piena ceļi”, kura panākumi Prozas lasījumos mani iedrošināja rakstīt vēl. Man ļoti mīļas ir varoņu personības izaugsmes drāmas. Gribēju uzrakstīt par Mirū, kura piedzīvo Maskavu pirms pieciem gadiem; stāsta laikā pilsētā jau ir cenzūra. Citur rakstīju par baiļu atmosfēru, kurā varoņi dzīvo un kurā mēs varētu nonākt (vai nenonākt) pēc 20 gadiem. Ir augstprātīgi cerēt, ka teksts var kaut ko mainīt, bet tas ir mans darbs. Ko es varu darīt netaisnīgajā situācijā? Es varu rakstīt. Mani stāsti ir par maniem personīgajiem cīniņiem, bet es mēģinu saprast arī to, ko es novēroju apkārt: kāpēc Kaspičs tik daudz dzer? Kāpēc mazā meitene sauc kaimiņu par idiotu, kaut gan viņu nepazīst? Kāpēc sievietēm ir nepieciešami kursi un viņas jau tāpat nezina, ka ir vērtība?
– Stāsts “Stāvu gaismas šaltī” daudziem atsauks atmiņā mūsu lieliskos romānus par bērnību, kur bērns ir arī vēstītājs. Vai bērnība ir tas literārais mods, kuru vajadzētu uzmērīt katram rakstniekam?
– Stāstu rakstīju savai vecmāmiņai Elzai Muceniecei, kura “tehniski” nemaz gan nav mana vecmāmiņa. Man ir nepieciešamība no viņas atvadīties. Tomēr arī šis stāsts ir daiļliteratūra, nevis vēstures fakts par manu dzīvi. Literatūra un māksla tomēr ir tāda lieta, kur pragmatiskie apsvērumi var būt noderīgi, bet parasti atkāpjas nostāk. Dažreiz vajadzību uzrakstīt stāstu nosaka kaut kas nenoformulējams. Un, ja es to vēlos formulēt, varu kļūt patētiska… Bet, jo vairāk cilvēku stāsta savus stāstus (un varonis var būt arī nevaronis, mūzika, atmosfēra utt.), nerēķinoties tik daudz ar konjunktūru un mārketingu, jo labāk.
– Kādi ir tavi tuvākie plāni rudenim? Kas gaida Sieviešu stendapu?
– Rudenī braukšu uz Rumānijas dzejas festivālu. Iespējams, apmeklēšu arī 84. Starptautisko PEN kongresu Indijā, kas aizsāks Gandija 150. jubilejas gada svinības. Oktobrī došos uz dzejas festivālu Ekvadorā. 14. septembrī (sākums – plkst. 21) Kaņepes Kultūras centrā (KKC) piedalīšos “Dzejnieki liftā” lasījumos. Pasākumā atklāsim ziedojumu vākšanu, lai KKC varētu ierīkot pacēlāju cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Par Sieviešu stendapu – šajā sezonā katru stendapu vadīs kāda cita dalībniece. Sezonas atklāšanas pasākumu “Sieviešu sprediķi” (KKC 24. septembrī plkst. 19) apmeklēs Romas pāvests Francisks, un to vadīs Aiva Birbele. “Normāls” stendaps, kuru vadīšu es, paredzēts 15. oktobrī, savukārt īpašais stendaps “Aivai Birbelei 50!” būs 5. novembrī. Aicinu Aivas fanus un fanes jau laikus gatavot dāvanas!
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ingas satraucošie stāsti tiek gaidīti jau kopš Prozas lasījumiem 2012. gadā. Laiks un eksperimenti pierādījuši, ka t. s. dzejnieku proza kopumā ir kas oriģināls, jo autors īpaši labi jūt valodu, sižeta detaļas un nokrāsas. Ingas gadījumā var cerēt arī uz labu stāstu dramaturģiju.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja baudīt stāstu no Ingas Gailes topošās grāmatas “Piena ceļi”.
Stāvu gaismas šaltī
Lūdzu, guli, nu, lūdzu. Tagad neraudi. Es tev saku, neraudi. Tu vari pasūkāt manu īkšķi. Mammai tūlīt jābūt mājās. Un es tevi pieskatu. Viss būs labi. Es visu daru pareizi. Au, nekod.
Tumšs, tumšs, tumšs, rozā tapetes ar tumšāk sārtiem rombiņiem. Tas ir kakts, stūris.
Es viņus kapā iedzīšu ar savu činkstēšanu. Kapā iedzīšu.
Ne jau bērna klātbūtnē.
Es jau zinu, ka viņi runā par tēta brāli. Viņš ir atkal piedzēries. Es gribu viņu redzēt, bet nevaru iet laukā no kakta. Es esmu ļoti paklausīgs bērns. Es vēl nespēju saprast, ko es izdaru un kāpēc attopos kaktā. Bet tas nav tik briesmīgi. Briesmīgi ir siksna. Bet es esmu ļoti labs bērns. Siksna ir kaut kas tāds, kas mani biedē tik ļoti, ka es nevaru vispār izrunāt to vārdu nestostoties. Es stostos. Viņa saka: beidz izlikties, ko tu te tagad tēlo. Vēl ir tumsa. Bet tumsā es neeju. Tumsa ir aiz muguras. Tumsā man nekad vairs nebūs jāiet, jo es esmu labs bērns. Bet man ļoti gribas redzēt piedzērušos tēta brāli. Viņš esot aizmidzis uz lieveņa. Bet man vēl ir šeit jāstāv, kamēr, kamēr… Cik ilgi?
Что она сделала?
била сестру.
Nē, tā nebija. Viņa man iekoda.
Paskat tik, kas par dzirdi, kad ir jādzird, ko vecāki runā. Kad ir jāklausa, tad gan tik labi nedzird, ja? Neviens pat nebrīnās, ka es saprotu krieviski.
Es neuzdrošinos jautāt, vai es drīkstu nākt laukā no kakta. Viņi aiziet. Māsa ir iemigusi. Man viņa ļoti nepatīk. Viņa ir maza un vienmēr brēc. Es gribētu bulciņu. Es zinu, ka mamma ir tās atnesusi. Tās ir brūnas bulciņas par trīs kapeikām. Kad es būšu liela, es pieiešu pie tās kastes, kur maizes veikalā bulciņas pārdodas, un paņemšu desmit gabalas. Un ēdīšu. Man visu laiku gribas ēst. Bet visu laiku nevar ēst. Dažreiz, kad man sagribas ēst, es eju pie šķūņa un graužu zaļo lapu sulīgos kātus. Sēžu un graužu. Ja ir saulains, tā ir laba sajūta.
Kaimiņienei ir āboli, kurus nedrīkst ņemt. Tie nokrīt uz celiņa, kas atdala mūsu mazo gabaliņu no viņas. Es paķeru ābolu un eju aiz šķūņa apēst.
Tā ir zādzība. Ļeņins tā nedarītu. Vai arī viņš atzītos.
Kad es atzīstos, viņi smejas. Es nesaprotu, kāpēc. Vai es nepareizi atzinos?
Tētis saka mammai kaut ko krieviski. Es to vēl nesaprotu.
Ko tu vari činkstēt? Nu, kas atkal noticis? Tu mani kapā iedzīsi.
Kaimiņiene ir briesmone. Māja ir nolādēta. Mamma uzvelk savu rozā plašķi un iet prom. Tēvs ir izmisis. Es gribētu viņu apkampt, bet – kas tad nu vēl nebūs. Kas par laizīšanos? Laizīšanos?
Tumsa.
Kur palika tas tēta brālis? Vai viņš vienkārši aizgāja prom, kamēr es gulēju? No rīta uz lieveņa viņa vairs nav. Man šķiet, ka akmeņos es redzu viņa nospiedumu. Viņš ir ļoti resns. Es zinu, kā smaržo piedzērušie. Kāpēc es to zinu? Tā nav nemaz tik slikta smarža. Kakām ir sliktāka smarža. Tā saka tētis. Kaimiņienes suns smird. Un viņa pati smird. Un tētis nevar izturēt kaku smaržu un tāpēc pats iet kakāt uz darbu. Mazā māsa arī kakā. Es nezinu, kur paliek viņas kakas, jo viņa kakā tāpat. Neiet uz poda. Visas pārējās kakas satek lielajā bedrē, kurai pāri tāds jumts no koka dēļiem. Kaku jumts. Zilgans ar brūnganu.
Ja tu tur daudz jobzīsies, noslīksi kakās. To tu gribi, ja, ko?
Vienreiz, kad mamma baro māsu, viens lūr pa logu. Tas ir drausmīgi. Es kliedzu. Mani ieliek kaktā nomierināties.
Citreiz atkal viens nāk iekšā mūsu dārzā. Es nekliedzu, jo zinu, ka nedrīkst. Viņam ir nazis un lupatiņa. Es klusēju. Mamma iznāk un prasa viņam, ko viņam vajag. Viņš ir ļoti skaists. Balts ar zilām lielām acīm un skaistām drēbēm. Mamma viņam pamāj ar galvu. Viņš iet pie mūsu magonēm, kas aug pie kaku bedres. Mamma pēc tam saka it kā man, it kā ne man: viņš ir slims cilvēks.
Augustā mamma salasa bumbierus maisā un noliek pie vārtiņiem. Lai neizbradā mums dārzu, viņa saka.
Tumsa.
Vienreiz atnāk sieviete pie manis. Mamma to pasaka, ka pie manis. Pie tevis, viņa noskalda un aiziet dusmīga. Es nevaru saprast, kas tā par sievieti. Viņa ir skaista. Bize ap galvu un brilles. Vai tad tu mani neatceries, viņa prasa? Es neatceros. Nu gan, viņa saka. Kā tad tas var būt? Nu, vai zini, viņa saka. Vairāk viņa nenāk.
Tumsa.
Vecmāmiņas Katrīnas māja ir rozā. Es to mīlu. Tur viss ir labi. Nesmird pēc kakām. Es tur guļu zem galda, un atnāk salavecis. Viņš prasa, kā mani sauc, un dod man šokolādes konfektes. Tēta brālis arī tur ir. Jautrs. Vecmāmiņa Katrīna saka: tu šito izbeidz, ja. Nekādas pļēgurošanas.
Tur arī ir suns. Bet viņš ir labs suns. Viņš ir pie ķēdes. Es viņam eju garām uz siltumnīcu. Siltumnīcā vecmāmiņa visu ko audzē. Tomātus un gurķus. Bet lecektīs viņa audzē lilijas. Es viņai stāstu par to, ka mūsu magones patīk vienam skaistam cilvēkam. Es runāju. Vecmamma velk gumijas cimdus. Man patīk siltumnīcas smarža. Tur ir silti. Mierīgi.
Es pamostos istabā. Es dzirdu balsis. Vecmāmiņa saka: tas nav pareizi. Vajag uztaisīt kārtīgus vārtus ar atslēgu, ja viņi nebaidās pat no tā suņa.
Kāds man pienāk un kaut ko uzsedz. Tā ir mamma. Es zinu pēc smaržas. Es aizmiedzu acis.
Pag, es tev iedošu normālu segu. Tu vari paprasīt, Zaiga, ko?
Skolā es eju. Ar žileti tētis izņem tās vietas, kas nav pareizi uzrakstītas. Es rakstu līdzeni, visi burti ir vienādi. Man ir divas bizes. Man gribas skriet. Es skrienu. Mēs spēlējam paslēpes. Es smejos. Iznāk kaut kāds puisis no kabineta. Viņš saka, ka viņš man parādīšot, kur paslēpties. Es viņam ticu. Viņš ieved mani klasē. Tur sēž vesels bars tādu kā viņš un visi rēc. Es sāku raudāt. Vai tu tā vairs nedarīsi? Pasaki citām arī, lai paliek klusu.
Tumsa.
Pēc žurnāla mūs visus izsauc — pārbauda vārdu, uzvārdu, tēva vārdu. Krievam būt. Krieviski runāt. Tada tada tada meita.
Nē, es saku. Manu tēti sauc…
Kaut kas nav pareizi? Skolotāja piesarkst. Ak nē, viss ir pareizi. Tas ir par lielu man. Tas viss ir par lielu man. Mammu, kas ir ar manu tēti? Es tev izstāstīšu vēlāk, kad tu būsi pieaugusi.
Mana roka vecmammas rokā. Man rokā ir lillijas zieds. Mēs ieejam pa vārtiņiem. Smirdīgā kaimiņiene rokas savā dārzā.
Labdien. Labdien.
Es nezinu, ko lai es daru.
Tumsa.
Mamma un tētis var darīt, kā viņi grib, bet tev pieaugušie jāsveicina.
Es stāvu gaismas šaltī.
Tātad viņiem ne vienmēr ir taisnība. Tātad es varbūt nemaz neesmu tik šausmīga. Tad varbūt es varu iet un grauzt savus zaļos kātus un sapņot aiz šķūņa. Tātad varbūt es varu skriet. Tātad varbūt es varu raudāt, kad viņa uzvelk savu plašķi un aiziet. Varbūt es varu.
Labdien.
Mēs ejam ar māsu uz bērnudārzu. Tūlīt būs grāmatveikals, tad maizes veikals. Man patīk, kā tas veikals smaržo. Māsas roka ir manējā. Meitenes, viņš pasauc. Tas ir krāsains. Sarkani zilgans. Dīvaini. Viņš noraustās. Māsa sāk raudāt. Es nesaprotu.
Tumsa.
Tēta brālis ienāk. Ir vēl nakts. Es guļu uz dīvāna. Kāpēc es guļu uz dīvāna? Tēta brālis nav piedzēries. Viņam tikpat liels vēders kā manai mammai tagad. Es dzirdu, kā viņš saka manam… tētim. Manam tētim. “Mūsu mamma no mums aizgāja šorīt.”
Es nesaprotu. Beidz raudāt, pamodināsi māsu. Nu, beidz. Nu, beidz taču. Vecmāmiņai tur ir labi.
Es stāvu ar māsu pie rokas. Tur ir visi tie cilvēki. Visi ģērbušies melnā. Man ir melnas kaprona bantes. Māsai ir melnas kaprona bantes.
Pēdējo reizi atvadieties.
Es sāku raudāt. Kuš, mamma saka. Nu, taču, pietiek. Kā tu uzvedies?!
Es raudu, asaras līst pār maniem vaigiem aumaļām.
Nu, kuš, nu, taču.
Es kaucu aizgūtnēm. Māsa man pievienojas.
Es stāvu gaismas šaltī.
Paldies.
