Juris Lorencs: Mani vectēvi un Latvija 13
Bērnības vasarās es bieži ciemojos pie vectēva viņa mājās “Silmalās”, kas atrodas Sinolē netālu no Gaujas. Vienā no mājas istabām atradās skapis, un tajā atvilktne, pilna ar vecu, nekam nederīgu papīra naudu – cara rubļiem un ostmarkām. Ja vectēvs cara papīra rubļus valsts bankā būtu laikus samainījis zelta monētās – Nikolaja “desmitniekos”, kas pilnībā bija iespējams, viņš būtu turīgs cilvēks. Vienkārši viņam neienāca prātā, ka tik varena impērija vienā brīdī varētu ņemt un sagāzties, bet cara portretiem rotātās banknotes pārvērsties par makulatūru.
Mani vectēvi dzīvoja četrās valstīs – Krievijas impērijā, Latvijas Republikā, Trešajā Reihā un Padomju Savienībā. Viņi piedzīvoja divus pasaules karus un trīs “stabilu”, “mūžīgu” valūtu – cara rubļa, Latvijas lata un vācu reihsmarkas – bojāeju. Šeit es nemaz nepieminu tādus sīkumus kā Pētera Stučkas “sarkanās” Latvijas republiku un visādas “pārejas laiku” valūtas – Rīgas strādnieku deputātu padomes rubļus un vācu okupācijas laiku ostmarkas. Mani vecāki dzīvoja (un, paldies Dievam, dzīvo joprojām) četrās valstīs – Latvijas Republikā, Trešajā Reihā, Padomju Savienībā un jau atjaunotajā Latvijas Republikā. Viņi piedzīvoja vienu pasaules karu un trīs valūtu – Latvijas lata, vācu reihsmarkas un padomju rubļa – bojāeju.
Es esmu piedzīvojis vienas valsts – Padomju Savienības – un vienas valūtas – padomju rubļa – bojāeju. Un, kas varbūt ir pats svarīgākais, – es neesmu piedzīvojis karu. Šodien jau ir izaugusi paaudze, kurai mūžīgas šķiet tādas vērtības kā Latvijas valsts, Eiropas Savienība, eiro valūta un miers Eiropā.
Bet cik šīs mūžīgās vērtības patiesi ir “mūžīgas”? Ielūkojoties dzimtas vēsturē, tā vien šķiet, ka es esmu izņēmums, kam vēl ir visas iespējas iekļauties vecvecāku un vecāku statistikā. Un, jo biežāk es dzirdu tik bieži piesaukto dzīvespriecīgo mantru, ka Eiropas Savienība – tas ir “uz mūžiem”, ka “Eiropā jau septiņdesmit gadus nav bijis un nebūs kara”, jo neomulīgāk kļūst.
Jau veselu gadsimta ceturksni mēs dzīvojam neatkarīgā valstī. Mēs atkal svinam 18. novembri, rīkojam militārās parādes un diplomātiskās pieņemšanas. Bet tā vien šķiet, ka šajā laikā esam cēluši valsti, bet neesam palīdzējuši augt tautai. Valsts, tās prestižs, ārējie atribūti bieži bijuši attīstības pašmērķis, tie tikuši celti uz tautas rēķina. Nav brīnums, ka apkārt dzird dīvainos, šķiet, tikai modernajam latvietim vien saprotamos vārdus – “es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti”.
Bet kas paliek, ja tiešām “kaut kas notiek”? Vienīgi zeme un tauta. Valsts ārējie atribūti var sabrukt dažās dienās, pat stundās, kurās prezidents paspēj tik vien kā radio uzrunā pateikt – “es palieku savā vietā, jūs paliekat savās vietās”.
Neraugoties uz bailēm no boļševisma, neraugoties uz iespēju Otrā pasaules kara beigās aizbraukt uz Rietumiem, mani vectēvi tomēr palika “savā vietā”. Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk es spēju novērtēt šo kluso, nemanāmo varoņdarbu – vienkārši palikt savā vietā, palikt pie zemes. Ka tieši vectēvu rīcība un nevis tautiešu saietos Londonā vai Vašingtonā teiktās kareivīgās runas bija atgūtās neatkarības pamats.
Jautājums, ko mums vajadzētu uzdot šodien un vispirms sev pašiem: ja “kaut kas notiek”, vai atkal atradīsies tie, kuri te paliks?
