Iznākušas divas latviešu rakstnieču bērnu grāmatas fantāzijas žanrā 0

Fantāzijas un fantastikas žanram ir tāda īpatnība – izspēlēt ikdienišķus cilvēku uzvedības modeļus neparastās pasaulēs vai mūsu pasaulei paralēlā telpā ar dažādām nobīdēm no ikdienišķā. Tas attiecināms arī uz Ievas Melgalves jauno romānu – pirmo grāmatu bērniem – “Bulta, Zvaigzne un Laī” un Vitas Štelmaheres “AnneMarija. Nežēlīgās gadsimtnieku spēles”, kurai tā ir debija jaunā žanrā.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Žanrs un potenciālo lasītāju vecums ir vienojošais abām grāmatām; to piedāvātie spēles noteikumi diezgan stipri atšķiras.

Ieva Melgalve radījusi nenoteiktu, bet spilgtu pasauli, kurā pusnomadu tauta (pēc vārdiem un dzīves modeļa spriežot, tuvu Ziemeļamerikas indiāņu ciltīm aptuveni līdz 19. gadsimtam) dabā sadzīvo – vai arī nesadzīvo – ar apkārt esošo laumu valstību. Vitas Štelmaheres cilvēki dzīvo te un tagad – 21. gadsimta Latvijā, kuru (slepus, protams) apsēduši fantastiski tēli – gadsimtnieki, ļaudis, kas dzīvo neparasti ilgu mūžu un kam piemīt arī ievērojamas pārdabiskas spējas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kopīgais abām grāmatām ir arī tas, ka pārbaudījumi to galvenajiem tēliem – Pellei Ievas Melgalves romānā, Annei un Marijai Vitas Štelmaheres darbā – tiek uzlikti, nevis pašu izvēlēti. Pelli cilts burve izdzen par sazināšanos ar laumām un arī tādēļ, ka nav neviena, kurš meiteni varētu aizstāvēt. Anne un Marija jau piedzimst kā eksperiments – divās daļās sašķelta meitene, lai dvīnes gadsimtnieces varētu beidzot izšķirt, kas pasaulē ir spēcīgāks – labais vai ļaunais.

Annei, Marijai un Pellei nav izvēles. Kastoram un Nīnai ir. Kastors dodas Pellei līdzi, jo viņam neizdodas pārliecināt cilti, ka nav pamata meiteni izdzīt. Nīna abiem pievienojas, izliekoties, ka vēlas abiem palīdzēt, taču patiesībā meitenei ir pašai savi mērķi. Kopīgais bērniem abās grāmatās ir tas, ka viņi nav īsti pieņemti. Izņemot Kastoru. “Varbūt tā arī bija lielākā atšķirība starp viņu un Pelli, un Nīnu – viņas domāja, ka uz pasauli nevar paļauties, bet Kastors zināja, ka vienmēr būs iespēja vērst visu par labu.” Annei un Marijai ir tikai viņu audžuvecāki, kuri par meitenēm daudz neliekas zinis, un noslēpumainas krustmātes, kuras sūta dīvainas un mazliet baisas dāvanas.

Un, iespējams, neraugoties uz visām abu grāmatu atšķirībām, šis ir galvenais iemesls tās izlasīt pieaugušajiem, bērnu vecākiem, lai vēlreiz sev atgādinātu, cik atšķirīgā pasaulē dzīvo bērni, kuri var paļauties uz vecāku mīlestību un atbalstu, un tie, kuriem šāda paļāvība dažādu iemeslu dēļ liegta. Un cik mēs, pieaugušie, dažādu savu apsvērumu – varas, pārliecības, iedzīvošanās – dēļ esam gatavi ar bērniem manipulēt. Taču, ja nu bērni iztur mūsu uzliktos pārbaudījumus, tādējādi paši kļūstot par personībām, ar kurām jārēķinās, – kas notiek tad?

Reklāma
Reklāma

Taču bērni, grāmatu īstā auditorija, jādomā, lasīs, lai izbaudītu sižetu un tā sniegto satraukumu. Jo piedzīvojumi, ar kuriem abu grāmatu varoņi saskaras, ir gana satraucoši.

Pelle, Kastors un Nīna savu ceļu atrod (būtu nejauki bojāt lasīšanas prieku, stāstot, kā tas notiek). Annei un Marijai izšķirošie notikumi vēl priekšā – kā var nojaust, Vita Štelmahere rak-stīs turpinājumu.