Mans lepnums – Ape 0
Dāvja Ozoliņa vārdā nosauktās Apes vidusskolas bijusī latviešu valodas un literatūras skolotāja Rasma Harju šobrīd ir pensijā, taču joprojām turpina savu vaļasprieku un misiju reizē – apkopo novada kultūrvēsturi, nostāstus par cilvēkiem, mājām, kokiem un akmeņiem.
Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Apē.
Tapšanas stadijā ir grāmata ar nosaukumu “Ar palielināmo stiklu”. Līdztekus viņa strādā vēl pie vairākiem projektiem: “Viens būs par Oskara Kalpaka piemiņu. Pētu, kā Apē radies trīs mājām vārds “Kalpaki”.”
Rasmai ir daudz stāstu par dažādiem Apes ievērojamiem cilvēkiem. “Bija piemineklis Elīnai Zālītei, bet to diemžēl kāds ļaundaris nozaga. Taču mēs plānojam atjaunot tieši tādu pašu. Rakstniece Apē dzīvojusi kopš sešu gadu vecuma.”
Nākamais projekts ir piemiņas akmens uzlikšana Apē nošautajiem ebrejiem. Tad – savdabīgo dekoratīvo un jumta konstrukciju aizsargājošo vēja spāru atjaunošana kaut vienai Apes mājai. Tāpat jāizpēta, kādēļ tik daudzām ēkām logu un durvju apmales rotātas ar dolomītu.
Nesen kāda paziņa noskaidrojusi, kāda ir vārda Rasma izcelsme. Izrādās, nevis rasa vai valgme, kā domājusi pati īpašniece, bet gan senlatviešu “rasmīgs” – tātad “ražīgs”, “raža”. “Nu, rau, vai tad nav sakritība!” un Rasmas kundze pamet visapkārt ar roku, jo nevienā istabā nav brīva plaukta, skapja, galda, pat dīvāna un ķeblīša, kur nebūtu nolikta kāda daļa no Rasmas ražas – Apes pagātnes un šodienas liecībām rakstos, fotogrāfijās un zīmējumos. Taču uz jautājumu, kas viņai pašai ir Ape, skolotāja atbild: “Visa dzīve. Mana vieta Latvijā. Mans lepnums, par kuru esmu stāstījusi vietējā laikrakstā jau gadu desmitiem, par ko rakstu grāmatās.”
