Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
6. novembris, 2013
Drukāt

Ilze Vazdika: “Plēpis ”Ugunsgrēkā” ir vienreizējs!” (1)

Ar Rūdolfu Plēpi TV seriālā ''Ugunsgrēks''.Ar Rūdolfu Plēpi TV seriālā ''Ugunsgrēks''.

Tas patiešām ir apbrīnojami, ja aktrise tā īsti uzplaukst pēc trīsdesmit, pēc četrdesmit vienu pēc otras rada izcilas raksturlomas, bet pēc sešdesmit nevis skumst bez darba, bet aizvien spēlē teātrī un filmējas seriālā, piedzīvojot milzīgu popularitāti un tautas mīlestību. Jā, tāda ir aktrises ILZES VAZDIKAS dzīve. Augustā violetu puķu mākonī viņa nosvinēja 70. Turpinām publicēt Ilzes Vazdikas stāstus, ko aktrise uzticējusi žurnālam ”Mājas Viesis”.

Es un Triju Zvaigžņu ordenis. “Dzimuši aktieri. Ir, bet reti” 


Šis apbalvojums ir, neteiksim, pārpratums, bet pārsteigums gan. Es brīnos un reizē arī priecājos. Ģimenes, ne jau sevis dēļ. Man sāp, ka manu papiņu jau tā kā noraksta. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija partorgs. Bet izgaisināt viņu būs grūti, jo viņš ir spēlējis daudzas skaistas lomas – Čičikovu, Vronski. Pilna māja ar bildēm un pilna kastīte ar papa ordeņiem, protams, tā laika ordeņiem. Ar Uldi ir labāk, viņš ir filmējies 80 filmās, viņš paliks atmiņā. Mēs ar Uldi neesam dzimuši aktieri kā, piemēram, Rūdolfs Plēpis un Gundars Āboliņš. Mēs jau tādi nebijām. Bet Uldis līdz mūža beigām kļuva par lielisku aktieri, par to prieks. Raksturs viņam bija vētrains, pa to dzīvi mētājās, bet aktieris viņš beigās bija labs. Uzskatu, ka mans ordenis ir gods visai mūsu ģimenei, lai kā tā vēsture mūs arī neliktu.

Kāds ir dzimis aktieris? Tāds, kuram, pirmkārt, jau izdodas. Nevarētu teikt, ka viegli, bet vieglāk nekā citiem. Es nedomāju, ka Gundaram Āboliņam ir viegli, bet nav arī jālaužas cauri kaut kādām šausmu grūtībām. Tiem, kas ir dzimuši aktieri, ir harmoniski dots prāts, pareizā jušana, intuīcija, tā aktierim ir milzīgs spēks. Ja tas viss ir tevī un ja tu vari to arī vēl atdot, lai, kā saka, organiski nāktu ārā. Lai gan, protams, darbs ir vajadzīgs, bez tā jau nevar. Bet tādi aktieri ir, jā. Šie divi, Antra Liedskalniņa… tādi ir, bet reti. O, Plēpis man tagad ir mīļākais “Ugunsgrēkā”. Viņš ir vienreizējs, viņš vispār neko nedara, nostājas, un, kad viņš sāk runāt, domāju, ka pārsmiešos, cauri ar mani! Bufetnieks viņam piedāvā iedzert. Es dzeru tikai darbā, Plēpis saka savā nopietnībā. Jo viņš ir izvadītājs, bet bufetnieks vēl to nezina.

Es un partneri. “Ej atpakaļ, ej atpakaļ!”


Es neesmu varoņlomu tēlotāja. Tām parasti ir vai nu viens partneris, kurš seko no lomas lomā, vai arī partneri mainās. Kā raksturlomu tēlotājai vislielākā sadarbība man ir bijusi ar Jāni Paukštello izrādē “Zemes nodoklis”. Ar šo izrādi braucām arī viesizrādēs pa Ameriku. Paukštello jau ir kā tāds liels bērns, un es viņu kā tāda mamma auklēju. Saradām ļoti. Viņš uzdāvināja man savu grāmatiņu (Līga Blaua. “Jānis Paukštello. Tintē, bet balts”) un tik skaisti ierakstīja: “Tu, mana baltā.” Bet ir gājis visādi. Izrādē es visu laiku guļu gultā, viņš ir tas kustīgais. Reiz Jānis nāk uz skatuves ar karoga kātu, kas ir trešajā ainā. Es saprotu, ka ir izlaista viena aina. Bet pārlēkt pāri ainai nevar, jo ir ļoti svarīgi, kas kam seko. Un es sāku kliegt: ej atpakaļ, ej atpakaļ! Labi, ka Jānis attapās un nāca otrreiz uz to otro ainu. Viņš taču varēja arī nesaprast, kāpēc es viņu dzenu nost no skatuves. (Smejas.) Redz, kā reizēm ir jāizkļūst no situācijas, bet tā jau nenotiek bieži.

Bet pārējie partneri jau man, kā saka, nāk un iet. Nav neviena, ar kuru es būtu tā šausmīgi partnerojusies. Ar Ķesteri? Kā ar cilvēku mēs nečupojamies. Seriālā “Ugunsgrēks” mums jāattēlo mīļums vai kas nu kuro reizi, un to es arī cenšos patiesi izdarīt, galvenais – patiesi. Televīzijā ir viena traka robeža, tiklīdz tu sāc spēlēt – cauri! Dažs varbūt domā, man taču ir jātaisa, piemēram, negatīvais tēls. Bet nav jātaisa, jo tie vārdi jau ir uzrakstīti, un, tiklīdz tu tos runā, tu jau esi riebīgs. Ja tu vēl piespēlē, uzreiz ir par daudz. Ģirtam Ķesterim ģeniāli izdodas – it kā viņš nedara neko, bet izdara visu. Tas nav katram dots. Daži saka: ai, man patīk Ķesteris, ai, man nepatīk. Bet, profesionāli skatoties, tas, ko viņš izdara, ir smalki. Seriālā filmējoties, šķiet, lielākā vērtība ir sastapt kolēģus no visiem teātriem. Kur citur vēl būtu ar viņiem kopā strādājusi? Pavēroju, kāds katrs ir cilvēks, kā viņš dara savu darbu. Jau kurā seriālā vēroju jauno aktrisi Alisi Polačenko no Mihaila Gruzdova kursa. Cik viņa ir patiesa! Varbūt dzīvē Alisei tādi pārdzīvojumi nemaz nav bijuši, bet, redz, ja tev ir dots no dabas, neko tur daudz vairs nevajag. Ļoti priecājos par to meiteni. Visi aktieri jau ir labi. Negribu nevienu heroizēt. Es tā diezgan skarbi skatos uz visu. Bet, redz, dažs iekrīt acīs.

Es un ģērbtuves biedrenes. “Es neesmu Freindliha. Man vajag pilnīgi ko citu!”


Jā, jā, ģērbtuve aktierim ir ļoti liela lieta. Esmu vienā ģērbtuvē ar Olgu Dreģi, Lidiju Pupuri un jauno aktrisi Initu Dzelmi. Es tā vienmēr domāju – būtu viņa labāk ar savām vienaudzēm kopā. Jautāju, vai Initiņa nepārdzīvo. Viņa teica, ka esot tieši labi kopā ar mums. Nu, mums jau arī labi – tāds svaigums, un viņa kā modernā tak nāk ar to kasti (datoru), un tad es tik iemetu aci – kā tas mūsdienās notiek. Lidija Pupure ir mūsu Māte Terēze, viņa visus glābj un palīdz.

Nu, Olga… viss mūžs plecu pie pleca, piecdesmit vairāk gadu. Agrāk labu laiku Olga sēdēja ar Kantāni divvietīgajā ģērbtuvē, bet tagad kādus 30 gadus esam kopā. Uz āru jau tas ir bezgala amizanti, jo Olga ir pilnīgi cita temperamenta cilvēks. Rīkojas un darās, un grimējas ātrā tempā un ritmā, es atkal – kā tāds bruņrupucis. Protams, zinām viena otras priekus un bēdas, jo mēs jau nākam no mājām, uzreiz jautājam: kā tev? un izstāstām. Teātrī pavadām daudz laika. Cik tad mājās? Aizskrien un atkal skrien uz teātri. Un visi pārdzīvojumi un visas lomu tapšanas – tas viss te notiek. Varbūt labi, ka esam pretēju temperamentu. Es domāju, ka mēs labi panesam viena otru, pilnīgi mierīgi.

Kā ir ieiet lomā? Tolaik, kad Mihails Gruzdovs bija teātra galvenais režisors, viņš interesanti stāstīja un rādīja, kā Alisa Freindliha koncentrējas pirms izrādes.

Bet kāda man daļa gar Alisu Freindlihu? Es neesmu Freindliha, man vajag pilnīgi ko citu. Vai arī mode, ka visi sadodas rokās pirms izrādes. Bet mani tas traucē. Pirms iziešanas uz skatuves man vajag pilnīgu klusumu, sakoncentrēties… Vienai. Vienai. Protams, ja man ir nopietns uzdevums. Bet katram aktierim ir savs veids. Vienam varbūt vajag trakot un ņirgt līdz pēdējam, un viņš uziet… un viņš ir.

Es un mājas. “Gludinu, bet kā negribas!”


Kara beigās mēs, visa ģimene, nonācām Kurzemes katlā. Paps slēpās, jo visus vīriešus tolaik ķēra uz ielām un sūtīja kuģos uz Vāciju. Kad atbraucām no Kurzemes katla, mūsu dzīvoklī Dzirnavu ielā bija iemitinājies krievu virsnieks, kurš nedeva mūsu mantas. Paps 1939. gadā filmējās “Zvejnieka dēlā”, pazina Vili Lāci un gāja viņam lūgt palīdzību. Bet krievs tomēr palika mūsu dzīvoklī, dabūjām ārā tikai gultu, pārējais palika, grāmatas, viss…

Tad nonācām Antonijas ielā. Sagājām vesels bars tajā komunaļņikā iekšā. Arī Gunāra Ordelovska ģimene un Viesturs Vējš. Vēlāk kopā ar vecākiem dzīvojām trīsistabu dzīvoklī Brīvības ielā. Kad viņi nomira, dabūju vienistabas dzīvokli, tepat ap Dailes teātra stūri. Ļoti laba vieta. Esmu slinka to pašu nelielo dzīvokli iztīrīt, veļu gludināt – šausmas! Es jau daru, bet kā negribas. Neesmu no tiem, kas saka – ak, es televīziju neskatos! Es skatos daudz, ziņas, “Euronews” arī uzgriežu, lai zinu, kas pasaulē notiek. Krievu programmā ir raidījumi par mākslu, par aktieriem. Kā viņi savus vecos aktierus godā! Tie ir brīnišķīgi raidījumi. Vai nav žēl, ka nav savas ģimenes?

Man tāds raksturs nebija. Gāja jau visādi ar puišiem, ar vīriešiem, bet neatradu savu cilvēku. Es viņu neatradu. Un visu laiku bija darbs, es nejutu nekādu ne traumu, neko. Es uz to skatos tā pavisam mierīgi. Domāju – katram cilvēkam zvaigznēs ir ierakstīts viņa ceļš, un man pavisam noteikti ir ierakstīts, ka ģimenes nebūs. Es arī netiecos pēc bērna. Man tā nebija – ka nu vismaz bērnu vajadzētu. Tā es visu laiku ar vecākiem arī nodzīvoju. Un viņi arī nebija tādi, ka būtu bikstījuši – nu, ko tad tu tā! Vecāki arī nepārdzīvoja, ka man nav savas ģimenes. Dzīvojām nost. Man bija tik labi, tik ērti. Visu laiku tu ej uz mājām, kur tevi gaida. Atceros, man bija 33 gadi, sēdēju skaistajā zālē – Antonijas ielas kolhozā mums tāda bija – un domāju: johaidī, tā kā vajadzētu precēties! Bet ar ko tad? Bet pagaidi – tā taču nemaz nevar precēties, ka viens pats sēž lielā zālē un domā (smejas). Un tā tas gāja tālāk. Kad nav, tad nav. Bez pretenzijām.

 

Es un mode. “Es jau neesmu piecdurvju skapis”


Vai tad te domā par korpulentiem cilvēkiem? Man ir zināmi visi lielo izmēru veikali. Bet arī tajos – nu, nožēlojami! – nevaru smuku, modīgu kostīmu atrast. Paskatieties, kādiem augumiem apģērbi ir domāti! Ja ieraugu kaut ko, kas man vispār iet mugurā, jau esmu laimīga. Un galu galā es jau neesmu nekāds piecdurvju skapis, es esmu liela sieviete, kā to ārzemēs sauc. Bet man taču nav nekādas izvēles. Un šūšanai esmu par slinku, nauda ir, bet lai es ietu pie kādas, lai man modelētu un šūtu – muļķības! Bet tā gribētos smuki ģērbties, it kā gaume man ir normāla, taču apģērbi nav pieejami. Atcerieties televīzijā “Hameleonu rotaļas”, ko reiz skatījāmies? Tur bija tā korpulentā, košā dāma, kā viņu sauca? Jā, Sallija. Sallija Spektra. Kas viņai bija par skaistiem tērpiem! Ja man būtu kaut viens tāds tērps kā Sallijai, es arī izskatītos pēc cilvēka. Žēl, ka tu, cilvēks, nevari pucēties, kā tu gribi un kā tu varētu.

Es un hobiji. “Minēšana smadzeni forši atlaiž”


Esmu galīgi netradicionāla – augļi man negaršo, zaļumi arī ne. Eju cauri tirgum, naudiņa man ir, domāju – visu kaut ko varētu nopirkt, bet es negribu ne plūmi, ne ābolu, itin neko. Kas man tas par rumpi? Gaļa, kotletīte, kartupelis, bez kartupeļa es nevaru paēst. Siļķīte, jā, tas ir mans. Saldumus galīgi ne. Šokolāde – brrr! Ja apēdu gabaliņu, man šķiet, ka esmu aizķepusi. Jaunībā adīju, tamborēju, bet arī tādā pusratā, nezināju, kā pareizi un kurā vietā jānorauc. Olga atkal visu prata, tad es prasīju Olgai. Ko nu es tur daudz adīju. Tagad minu krustvārdu mīklas – tipiska veco cilvēku nodarbošanās. Zviedru mīklas vislabākās, sudoki es nemāku. Pērku visas mazās krustvārdu mīklu grāmatiņas un minu. Kuru vārdu nezinu, atstāju, nepārdzīvoju un šķiru atkal tālāk. Nē, nē, nemeklēju neko, cik zinu, tik zinu. Ar katru reizi tomēr paliek kaut kas atmiņā, bet speciāli neko nemeklēju. Tā minēšana smadzeni forši atlaiž. Mums, aktieriem, jau gan smadzenes uzlabojas, tekstus mācoties. Jāmācās un jāmācās. Man ir viegla galva, bet jāmācās tomēr ir. Ir grūti mēģināt, ja nezinu tekstus. Un tāpēc nepatīk mēģinājumi, kad vēl tek-stu nezini, un vispār vēl neko nezini, kas un kā. Izrādes – tā ir cita lieta. Ja kaut kas vēl neizdevās vienā izrādē, vari to uzlabot nākamajā. Filmā to nevar, kāds tu esi, tāds esi. Kaut gan filmās man tādas epizodes vien bijušas. Jaunībā apskaudu aktrises, kas filmējās. Televīzijā gan esmu piedalījusies ļoti daudzos raidījumos. Jā, kad es tā padomāju, man televīzija nāk līdzi visu mūžu līdz šai dienai.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paldies! Ļoti silts, cilvēcisks stāstījums.

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+