Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. janvāris, 2014
Drukāt

Mihails Kublinskis: Mans sargeņģelis sāk pagurt
 (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Šogad 75 gadu jubileju atzīmēs izcilais latviešu teātra režisors Mihails Kublinskis. Meistars jubilejas gadu sācis rosīgi – Nacionālajā teātrī top Henrika Ibsena lugas “Spoki” jauniestudējums, kas pirmizrādi piedzīvos 15. janvārī. Sarunā režisors ironiski atzīst, ka intervijas un publiskas runas tādas “kūkotavas” vien ir, tomēr jāatzīst, dažos vārdos viņš spēja pateikt vairāk, nekā citkārt kāds to izdarītu stāstā vai romānā.

– Gadu mija parasti ir apņemšanos un solījumu laiks…


– Ar savu dzīves pieredzi esmu atturīgs šajā ziņā. Arī mūsu valstī šo divdesmit gadu laikā bijis tik daudz jauku solījumu. Vienīgais, cenšos īstenot solījumus pats sev, saviem kolēģiem, aktieriem, ar kuriem strādāju. Tā ir goda un cieņas lieta pret viņiem kā cilvēkiem, profesionāļiem. Tomēr gribas, lai iekšā vēl gail cerība. Tai apdzist nevajadzētu ļaut – es runāju par savu tēvzemi. Savā mūžā gan neceru sagaidīt nekādu izaugsmi. Ja mūsu mazbērni kādreiz sagaidīs, ka šī cerība sāks degt ar liesmu, no aizsaules es varētu būt priecīgs par to.

– Jūsu teiktajā ieskanas vilšanās nots…


– Ne gluži, tomēr mūsu valsts sistēma liek būt ļoti uzmanīgam. Tā atļaujas manipulēt ar mums. Atļaušos teikt, tā nodarbojas ar to, ko dēvē par psiholoģisko mobingu, tikai valsts mērogā. Pagājušā gada lielie notikumi dara uzmanīgus, jo sistēma nereaģē uz tiem. Pils nodegšana, Maksimas lieta, kas vienoja mūs visus, ir spēcīgi signāli. Manos gados aizskāra manu godu un pašcieņu un palika kauns par komisiju, kas paziņo summu, kad reizē tūkstošiem cilvēku ziedo no saviem jau tā mazajiem iztikas līdzekļiem. Cerības es gribētu zaudēt pēdējās. Pēc dabas gan neesmu nedz pesimists, nedz optimists, bet veselīgs skeptiķis. Mans skepticisms – tas man norāda virzienu, ko ņemt galvā, ko ne. Ar to varu šķirot informāciju.

– Virspusējība, savstarpēja nereaģēšana, satura un dziļuma trūkums – kur šajā redzat savu un teātra sūtību, ja tāda vispār ir?


– Šobrīd teātra māksla nepilda pilnvērtīgi savu funkciju. Piemēram, mūsu teātris nesaņem visu tam pienākošos valsts finansējumu, un, lai sapelnītu finansēs, lielu daļu repertuāra aizpilda izklaide. Teātris savu ceļu iet ar grūtībām, tomēr reizē ir ļoti labas izrādes. Gan pagājušā, gan aizpagājušā gada “Spēlmaņu naktī” lielākoties nominētas nopietnas izrādes, tātad skatītājs grib nopietnību, ar izklaidi ir par maz. Man šķiet, skatītājam ir tik daudz jautājumu, uz kuriem viņš pats nevar rast atbildi, ka viņš meklē citur. Garīgais gandarījums ir, ja jūtam, ka esam vajadzīgi, gaidīti. Ar lielu patiku un prieku vēroju, ka ir tik daudz jaunu, cerīgu režisoru ar interesantu domāšanu, iztēli. Pat ja viņu izrādēs ir jaušams dzīves pieredzes trūkums, taču ir vēlēšanās rakties dziļāk. Pats esmu vienmēr teicis – roc puslāpstu dziļāk! Vērtīga ir pieredze, strādājot ar pieredzējušiem aktieriem, kad notiek izjūtu, domu apmaiņa, pieredze krājas. Režisora profesijā būtu grūti iztikt bez skatītāju atsaucības un bez atzinības. Tomēr ir diezgan sūri jāstrādā, lai tas izdotos.

– Esat viens no retajiem režisoriem, kas bieži strādā ar latviešu dramaturģiju – pēdējos gados iestudētas Leldes Stumbres “Mī… mālēt”, Jaunsudrabiņa “Aija”, Gundegas Repšes “Jūras velni”, bet tagad atgriežaties pie Ibsena. Kāds bija impulss “Spokiem”?


– Mani saista, ka es ar savu darbu, profesiju, varu daļai skatītāju sniegt atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem. Būtībā – par šī brīža dzīvi, un šobrīd tas ir Ibsens. Ilgāku laiku biju domājis par viņu. Interesanti, ka “Spoki” ir rakstīti 19. gadsimta pašās beigās, bet runā par šīs dienas jautājumiem. Par to, ka cilvēki ir nomaldījušies – ārēju un iekšēju apstākļu dēļ nonākuši gandrīz neatrisināmos konfliktos paši ar sevi. Iekārta mūsos ir iegāzusi tik daudz atrisināmu jautājumu, ka nezini, pie kura gala, pie kura jautājuma ķerties. Mūsu psihiatriskajā slimnīcā lielākā daļa pacientu ir bankrotējuši biznesmeņi un studenti. Pārslodzes dēļ! Jābūt iekšējam spēkam, kā sevi stiprināt, bet kur to meklēt? Kā var pateikt vārdus “es gribu” un “es varu”. Jā, es gribu, bet vai es vispār varu? Arī man liekas, ka mani novājina ikdienas dzīve. Tā diezgan vampīriski izsūc manus vitālos spēkus. Brīžam ir tāda sajūta, ka mans sargeņģelis sāk nogurt. Nezinu, vai viņš izturēs mani ilgāk, bet es turēšos.

– No jūsu, kā pats sakāt, veselīga skeptiķa, teiktā, tomēr strāvo cerīgums. Kas palīdz to uzturēt?


– Pirmais, ko esmu iemācījies, cenšos, gribu palīdzēt pats sev. Izmantoju gan burkānu, gan pātagu. Mana publiskā profesija, kas liek iet aktieru ansambļa priekšā, nevaru viņiem parādīt, ka manī ir disharmonija. Man jānāk pārliecinoši – viņiem man ir jātic. Viegli nav, tomēr tas ir panākams. Un tas arī uztur pie veselīga gara. Te jau var savienot intelektu ar dvēseli puslīdz labā sakarībā. Ja abas lietas ir līdzsvarā, nepārmāc viena otru, tad ir brīnišķīgi.

– “Spoki” ir kārtējais iestudējums, kurā strādājat kopā ar Lāsmu Kugrēnu…


– Visu laiku, kopš kopā strādājam, vairāki desmiti gadu – šī ir viena no lomām, kas viņas profesionālo amplitūdu atkal pavērš. Viņa manā vadībā ir spēlējusi daudzas izcilas lomas. Izrādēs aktieru ansamblis nav liels, taču ļoti interesants. Ir visas trīs paaudzes, arī jaunie. Man ir jāpaspēj nodot savu profesionālo, garīgo mantojumu jaunajiem. Aktiermeistarības skola mums šodien nav īpaši augstā līmenī. Viņi ir fiziski notrenēti uz dziedāšanu, dejošanu, bet dramatiskajam aktierim tā ir labi ja trešajā plānā. Viņiem jādod psiholoģijas zināšanas, runas māksla, kur ir lieli sarežģījumi. Ja jūtu, ka audzēknim esmu atvēris ko jaunu, jūtu ārkārtīgu gandarījumu. Ja redzu, ka viņš grib, ka ir īstajā vietā, ka profesijas izvēle ir pareiza.

– Kublinska kungs, šogad jums ir apaļa dzimšanas diena, bet nākamgad – 50 gadu režijas jubileja? Atklāsit, ko esat šajā sakarā iecerējis?


– Tāda pusapaļa jubileja vien ir. Kā svinēt? Droši vien par to padomāšu iepriekšējā vakarā (smejas). Gaidītāka jubileja ir 50 gadi režijā. Būt par ilgdzīvotāju šajā profesijā nav nemaz tik viegli – vari noriebties pats sev. Gribētu domāt, ka man nedraud pārvēršanās par īgņu. Jaunības gados man ļoti gribējās būt šajā profesijā – profesija izvēlējās mani. Toreiz domāju – jāstrādā, jāstrādā.. Paralēli studēju un spēlēju galvenās lomas teātrī. Teātrī maksāja palīgsastāva aktiera algu, teica – jums ir stipendija. Konservatorijā teica – jūs taču esat galvenais jaunais aktieris, jums ir alga. Zobus sakodis domāju, to var izturēt, līdz ar plaušu apēnojumu un novājinātu organismu piecus mēnešus nonācu Krimas sanatorijā. Un turpināju strādāt. Domāju, gan jau vēlāk dzīvošu. Pienāk 35, 40… Domāju, kur tad tā dzīve? Un sapratu – tā jau ir tā dzīve: rauties uz priekšu, neatpalikt kā maratonā, pār plecu atskatoties. Nu tas maratons iet uz otru pusi. Vakaros saku paldies lielajam radītājam par nodzīvotu dienu. Dabīgi, pa galvu maisās šādi tādi plāni, nevar jau bez tālākas perspektīvas dzīvot!

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Darbs uzvar visu!Lielākais spēks–mīlestība!Arī dārza darbi labi! Lai izdodas!

  2. Sveiciens Mikam tuvojosaja dzimsanas diena! Lai ir laba veseliba un labs noskanojums.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+