Mantojuma līgums 0
Lūdzu, pastāstiet par mantojuma līgumu! Dzidra Krivma Priekuļu novadā
Latvijā mantošanas jautājumus regulē Civillikuma otrā daļa “Mantojuma tiesības”. Ir trīs mantošanas veidi:
• pēc mantojuma līguma;
• pēc testamenta;
• pēc likuma.
Priekšroka ir mantošanai pēc līguma, tad – testamentārajai mantošanai, un tikai pēc tam – mantošanai pēc likuma. Taču visi trīs veidi var pastāvēt arī kopīgi. Piemēram, daļa mantojuma ir novēlēta ar testamentu, bet pārējo manto pēc likuma.
Noteikumi
Likums nosaka, ka līgumisko mantošanu nodibina ar līgumu, ar kuru viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesības uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu. To sauc par mantojuma līgumu.
Piemēram, Jānis un Pēteris vienojas, ka Jāņa nāves gadījumā Pēterim ir noteiktas tiesības mantot līguma priekšmetu – māju, kas pieder Jānim. Mantojuma līgumā viens līdzējs var arī piešķirt legātu (kādu noteiktu priekšmetu no mantojuma, piemēram, gleznu) otram līdzējam vai citai personai. Tas nozīmē, ka Jānis un Pēteris var vienoties, ka, piemēram, vērtīga glezna jānodod Annai.
Mantojuma līgums obligāti jāapliecina notariālā kārtībā. Ja tas attiecas uz nekustamu īpašumu, līgums jāieraksta arī zemesgrāmatā, lai būtu spēkā pret citām personām. Mantojuma līgumiem arī nepieciešami visi tie noteikumi, ko likums prasa citu līgumu spēkā esamībai, t.i., tajā jābūt noteiktam līguma priekšmetam (kādas lietas tieši mantos), pusēm, kas līgumu slēdz, jābūt rīcībspējīgām u.tml.
Jāatceras, ka mantojuma līgums nodibina tikai nākamo aicinājumu mantot un tādēļ, kamēr mantojuma atstājējs vēl ir dzīvs, tas piešķir līgumiskam mantiniekam vienīgi tiesības gaidīt mantojumu, nevis uzreiz spēkā esošas tiesības uz šo mantu.
Mantojuma līgumu var noslēgt arī citai personai par labu, bez tās piedalīšanās, un tādā gadījumā līgums nodibina šai personai patstāvīgas tiesības, tomēr līdzēji, savstarpēji vienojoties, var noslēgto līgumu pārgrozīt vai arī pavisam atcelt. Bet tiklīdz šī trešā persona pati pievienojas līgumam vai viens no sākotnējiem līdzējiem nomirst vai kļūst nedziedināmi garīgi slims, ar šo līgumu nodibinātās citas personas tiesības vairs nav atsaucamas. Tā, piemēram, māte ar savu vīru var noslēgt šādu līgumu par to, ka viņa par mantinieku ieceļ kopīgo nepilngadīgo bērnu.
Kas var slēgt?
Mantojuma līgumu var noslēgt tikai tas, kam ir tiesības slēgt līgumus vispār un kas spēj sagatavot testamentu, kā arī mantot pēc testamenta. Tāpēc no mantinieka, kas iecelts pēc līguma, jāprasa, lai viņš būtu spējīgs vispār mantot, bet no mantojuma atstājēja – lai viņam būtu tiesības noteikt, kas notiks ar viņa mantu nāves gadījumā. Ja mantinieks, kuru ieceļ pēc līguma, ir nepilngadīgs, vajadzīga aizbildņa un bāriņtiesas piekrišana, lai darījumam būtu tiesisks spēks, bet, ja mantojuma atstājējs ir nepilngadīgs, noslēgtais mantojuma līgums viņu saista tikai tad, ja attiecas uz viņa brīvo mantu.
Tātad šādu līgumu slēgt var katra rīcības spējīga persona, nepilngadīgie, ja sasnieguši 16 gadu vecumu, kā arī tie, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ. Persona, kura nevar ne rakstīt, ne saprotami runāt un tādēļ nespēj skaidri izteikt savu gribu, šādu līgumu noslēgt nevar.
Tāpat to nevar darīt arī garīgi slimie, kamēr viņi atrodas šādas slimības stāvoklī.
Mantot var visi, kam vispār ir tiesības iegūt mantu – gan fiziskas, gan juridiskas personas.
Sekas
Līgumiska mantinieka iecēlumu nevar atsaukt vienpusēji ne tieši, ne ar jaunu, pretēju rīkojumu nāves gadījumam (testamentu), ja vien kāds no līguma dalībniekiem nav paturējis sev tiesības vēl rīkoties nāves gadījumā citādi ar zināmām lietām vai mantojuma daļu. Bet, ja šādas tiesības nav pielīgtas un līgumiskais mantinieks ir iecelts par vienīgo mantinieku, tas saņem visu atstāto mantu. Ja mantiniekam turpretim noteikti bijusi piešķirta zināma daļa, viņš tikai to vien arī saņem, bet viss pārējais tiek sadalīts likumā noteiktajā kārtībā starp likumiskiem mantiniekiem (laulātais, bērni, mazbērni, vecāki, māsas, brāļi u.tml.).
Mantojuma līgums neaprobežo mantojuma atstājēja tiesības (kaut arī par to nebūtu atsevišķi norunāts, ja vien viņš pats nav tieši no tām atteicies) dzīves laikā rīkoties ar savu kustamu mantu un pat mērenos apmēros to dāvināt. Ja mantojuma atstājējs kaut ko atsavina ar acīmredzamu nolūku atņemt līgumā ieceltam mantiniekam ar līgumu piešķirtās tiesības, šis mantinieks, vēl mantojuma atstājējam dzīvam esot, var tādu atsavinājumu apstrīdēt un, ja mantojuma atstājējs ar neapdomātiem izdevumiem samazina savu mantu tiktāl, ka pēc likuma viņa izlaidīgās vai izšķērdīgās dzīves dēļ par viņu nodibināma aizgādnība, var prasīt to nodibināt.
Ja mantojuma līguma priekšmets ir nekustams īpašums un šis līgums ir ierakstīts zemesgrāmatā, mantojuma atstājējs savas dzīves laikā šo nekustamo īpašumu var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt ar lietu tiesībām (piemēram, iznomāt) tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu.
Kamēr mantojuma atstājējs vēl ir dzīvs, līgumiskais mantinieks nevar vienpusēji atteikties no līguma neatkarīgi no tā, vai ir uzņēmies kādus pienākumus vai ne.
Ar mantojuma atstājēja nāvi līgumiskam mantiniekam ir tiesības mantot un līdz ar to arī tiesības pieņemt mantojumu. Atraidīt mantojumu līgumiskais mantinieks drīkst tikai tad, ja viņam tādas tiesības ir līgumā paredzētas. Ja līgumiskais mantinieks mirst pirms mantojuma atstājēja, viņam piešķirtā mantojuma tiesības izbeidzas.
Neatraidāmie mantinieki
Mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, t.i., neatraidāmajiem mantiniekiem (laulātajam un lejupējiem, bet, ja tādu nav, augšupējiem) ir jāatstāj viņu neatraidāmā daļa – puse no tā, kas viņiem pienāktos pēc likuma. Taču tikai tādā gadījumā, ja vien šie neatraidāmie mantinieki paši, piemēram, ar atsevišķu rakstisku vienošanos vai, piedaloties līgumā, tieši nav atteikušies no savām tiesībām. Tātad, piemēram, ja Jānis par mantinieku līgumā ieceļ Pēteri, taču viņam vēl ir vienīgais dēls Andris, kas ir neatraidāmais mantinieks pēc likuma, Jānis var iecelt Pēteri par mantinieku tikai pusei no viņam piederošā īpašuma, jo Andris kā vienīgais likumiskais mantinieks pēc likuma saņemtu visu Jāņa mantojumu, bet kā neatraidāmajam mantiniekam viņam pienākas puse. Protams, Andris var arī atteikties no savas neatraidāmās daļas.
Ja tas nav ievērots, gan mantojuma atstājējam dzīvam esot, gan arī pēc viņa nāves neatraidāmie mantinieki var līgumu apstrīdēt.
Svarīgi • Mantojuma līgumā atstumšana no mantojuma nav atļauta. • Stingro nosacījumu dēļ mantojuma līgumus slēdz ļoti reti. |
Konsultēja juriste Kristīne Krēsliņa.
