Mākslinieks Krišs Salmanis. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 415 lpp.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 72

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19

Lasīt citas ziņas

Monogrāfijas galvenās atziņas varētu formulēt četrās tēzēs: pirmkārt, latviešu agrīnā dzeja paver plašāku skatu uz laikmetu, latviešu sadzīvi, kā arī uz personībām – tulkotājiem, priesteriem un mācītājiem – un viņu savstarpējām attiecībām; otrkārt, šajā laikā radušies atdzejojumi nav oriģinālu vienkāršojumi, to saturā un izteiksmē jaušams mēģinājums tuvoties latviešu garīgajai pasaulei; treškārt, 16. un 17. gadsimta latviešu dzejas poētika nepārprotami apliecina piederību vēlās renesanses un baroka laikmetam; ceturtkārt, dzejas sākotnes atsevišķas iezīmes atbalsojas latviešu nacionālajā literatūrā līdz pat 20. gadsimtam, savukārt šā laikmeta klātbūtne latviešu kultūrā plašākā nozīmē jaušama joprojām.