Mobilā versija
Brīdinājums +6.0°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
29. marts, 2017
Drukāt

Māra Ķimele: Dzīvot savu, ne otra dzīvi (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Trešdien, 29. martā, Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisores Māras Ķimeles jaunākais iestudējums – Henrika Ibsena “Nora (Leļļu māja)”. JRT skatītāji ar Henrika Ibsena (1828 – 1906) radīto Noru jau ir pazīstami – 2003. gadā Māra Ķimele iestudēja izrādi “Nora” Lielajā zālē. Jaunais iestudējums norisināsies citos apstākļos – Mazajā zālē, kur viss ir intīmāk, tuvāk, tiešāk. “Jau vairāk nekā simt gadu turpinās šis Ibsena stāsts par to, ko mēs viens ar otru darām, un par to, ko ļaujam ar sevi darīt. Mazās zāles tuvplāns dod iespēju Helmera dzīvoklī justies kā savējā un izdarīt izvēli – izvilkt vai neizvilkt skeletu no skapja,” šādi savu izvēli pamato režisore Māra Ķimele.

Gluži tāpat kā daudzas mūsdienu ģimenes, Nora un Helmers dzīvo laimīgā laulībā. Septiņus gadus to nekas neaptumšo, bet tad ierodas draudzene Kristīne, kurai Nora atklāj ilgi glabātu noslēpumu… 2006. gadā, pieminot Ibsena nāves simto gadadienu, “Leļļu nams” bija visbiežāk iestudētā luga pasaulē, vienlaikus atgādinot, ka laimīga dzīve, apspiežot savu patieso būtību, nav iespējama.

– Tas laikam ir diezgan unikāli, kad viens un tas pats režisors vienu un to pašu lugu tajā pašā teātrī iestudē otrreiz?

Māra Ķimele: – Pirms četrpadsmit gadiem izrādi veidojām pilnīgi par citu tēmu – par nepareizo soļu apzināšanos. Un Lielajā skatuvē cits svars arī vizualitātei, kuru īpašu padarīja scenogrāfs Miķelis Fišers. Iestudējot lugu, lai cik zināma tev tā arī būtu, katrreiz sāc no nulles. Brien šo taku kā pirmoreiz. Ibsens ir tik bagātīgs, viņa lugās ir ļoti daudz ko spēlēt, gluži kā simfonijā atklājamas vairākas tēmas, vari izcelt vienu, otru vai trešo, un tas nebūs pretrunā ar lugu. Šajā topošajā izrādē tuvplānā izsekojam Noras un Tūrvala attiecībām, stāstam par pakļaušanu un pakļaušanos. Pirms simts gadiem Eiropā vīrieša tiesības pakļaut sievieti akceptēja valsts, arī Latvijā Aspazijai vajadzēja runāt par to, ka sieviete nav kaut kāda mājai piederīga govs un viņa arī varbūt kaut ko vēlas… Musulmaņu zemēs vēl šobaltdien vīrietim ar likuma spēku ļauts valdīt pār sievieti, bet mēs attiecību modeli varam izvēlēties paši.

– Jautājums abiem aktieriem – kāda bijusi līdzšinējā saskare ar Ibsenu?

Ivars Krasts: – Ar Maiju Apini strādājām pie izrādes “Mīļais melis. Ne šovs”. Tajā bija iekļauts fragments arī no Ibsena “Pēra Ginta”. Bet tik liela loma kā “Norā” izcilā norvēģu rakstnieka darbos man ir pirmā.

Jana Čivžele: – No Māras Ķimeles 2003. gadā iestudētās izrādes prātā palikuši vizuāli fragmenti, tādi kā sarkani uzplaiksnījumi no Miķeļa Fišera scenogrāfijas. Vēl atceros, ka tajā izrādē pirms četrpadsmit gadiem spēlēja Baiba Broka, Ģirts Ēcis…

– Ja jūs būtu savu varoņu – Helmera un Noras – advokāti…

I. Krasts: – Sākumā, lugu lasot, ilgi biju pārliecināts, ka ar Helmeru viss ir kārtībā. Neredzēju viņā nekādas pretrunas un brīnījos, ka citi pret manu varoni izturas ar tādu kā smaidu, ironiju, nožēlu, varbūt pat nicinājumu. Helmers pats mērķtiecīgi būvējis savu karjeru, savu dzīvi (tūlīt, tūlīt viņš sāks pildīt bankas direktora pienākumus), būvējis šo savu “cietoksni” un pat nepamanījis, ka iemūrējis tajā arī to dzīvo jaunavu (lasi – sievu Noru).

J. Čivžele: – Bet tajā pašā laikā Nora nevienu mirkli nav cietusi. Visu laiku bijusi pārliecināta, ka viņas varoņdarbs – sevī sargātais, ilgi turētais, nevienam neatklātais noslēpums par aizņēmumu – tiks novērtēts. Kad notiek citādi, es teiktu, Nora tomēr ir malacis. Viņa turpina dzīvot, nenodarot sev pāri. Taču, lai to spētu, Norai jānonāk līdz atklāsmei, ka līdz šim vairāk dzīvojusi otra cilvēka, sava vīra, dzīvi. Arī šodien sieviete ir tā, kas uztur ģimenē siltumnīcu, kaisli. Vīrietis rada visu pārējo, bet sieviete atspoguļo vīrieša mīlestību. Bet, lai to spētu, viņai jāatrod vai arī no jauna atkal jāatgūst sevi sevī pašā. Salīdzinot ar Ibsena laiku, šodien sievietei ārējā brīvība varbūt ir lielāka, taču iekšējā palikusi tāda pati. Varbūt viņa vienīgi domā ātrāk.

I. Krasts: – … un kļūdaināk (iesmejas).

J. Čivžele: – Katrā ziņā veselīgāk brauc pa dzīves trasi.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vareetu buut interesanta izraade, bet… Ziemassvetku vakaraa jau parasti atnaak vien gaisma maaksliigaa…. Taa dabiskaa vien at sveceem in tada arii tikai tur, kur nu veel taads vispaar egliitee dzedzina. IIstais gaismas laiks jau vareetu buut tieshi pavasarii..
    :)))

Draugiem Facebook Twitter Google+