Kultūra
Teātris un kino

Māra Ķimele: Dzīvot savu, ne otra dzīvi 1


Režisore Māra Ķimele
Režisore Māra Ķimele
Foto – Timurs Subhankulovs

Trešdien, 29. martā, Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisores Māras Ķimeles jaunākais iestudējums – Henrika Ibsena “Nora (Leļļu māja)”. JRT skatītāji ar Henrika Ibsena (1828 – 1906) radīto Noru jau ir pazīstami – 2003. gadā Māra Ķimele iestudēja izrādi “Nora” Lielajā zālē. Jaunais iestudējums norisināsies citos apstākļos – Mazajā zālē, kur viss ir intīmāk, tuvāk, tiešāk. “Jau vairāk nekā simt gadu turpinās šis Ibsena stāsts par to, ko mēs viens ar otru darām, un par to, ko ļaujam ar sevi darīt. Mazās zāles tuvplāns dod iespēju Helmera dzīvoklī justies kā savējā un izdarīt izvēli – izvilkt vai neizvilkt skeletu no skapja,” šādi savu izvēli pamato režisore Māra Ķimele.

Gluži tāpat kā daudzas mūsdienu ģimenes, Nora un Helmers dzīvo laimīgā laulībā. Septiņus gadus to nekas neaptumšo, bet tad ierodas draudzene Kristīne, kurai Nora atklāj ilgi glabātu noslēpumu… 2006. gadā, pieminot Ibsena nāves simto gadadienu, “Leļļu nams” bija visbiežāk iestudētā luga pasaulē, vienlaikus atgādinot, ka laimīga dzīve, apspiežot savu patieso būtību, nav iespējama.

– Tas laikam ir diezgan unikāli, kad viens un tas pats režisors vienu un to pašu lugu tajā pašā teātrī iestudē otrreiz?

Māra Ķimele: – Pirms četrpadsmit gadiem izrādi veidojām pilnīgi par citu tēmu – par nepareizo soļu apzināšanos. Un Lielajā skatuvē cits svars arī vizualitātei, kuru īpašu padarīja scenogrāfs Miķelis Fišers. Iestudējot lugu, lai cik zināma tev tā arī būtu, katrreiz sāc no nulles. Brien šo taku kā pirmoreiz. Ibsens ir tik bagātīgs, viņa lugās ir ļoti daudz ko spēlēt, gluži kā simfonijā atklājamas vairākas tēmas, vari izcelt vienu, otru vai trešo, un tas nebūs pretrunā ar lugu. Šajā topošajā izrādē tuvplānā izsekojam Noras un Tūrvala attiecībām, stāstam par pakļaušanu un pakļaušanos. Pirms simts gadiem Eiropā vīrieša tiesības pakļaut sievieti akceptēja valsts, arī Latvijā Aspazijai vajadzēja runāt par to, ka sieviete nav kaut kāda mājai piederīga govs un viņa arī varbūt kaut ko vēlas… Musulmaņu zemēs vēl šobaltdien vīrietim ar likuma spēku ļauts valdīt pār sievieti, bet mēs attiecību modeli varam izvēlēties paši.

– Jautājums abiem aktieriem – kāda bijusi līdzšinējā saskare ar Ibsenu?

Ivars Krasts: – Ar Maiju Apini strādājām pie izrādes “Mīļais melis. Ne šovs”. Tajā bija iekļauts fragments arī no Ibsena “Pēra Ginta”. Bet tik liela loma kā “Norā” izcilā norvēģu rakstnieka darbos man ir pirmā.

Jana Čivžele: – No Māras Ķimeles 2003. gadā iestudētās izrādes prātā palikuši vizuāli fragmenti, tādi kā sarkani uzplaiksnījumi no Miķeļa Fišera scenogrāfijas. Vēl atceros, ka tajā izrādē pirms četrpadsmit gadiem spēlēja Baiba Broka, Ģirts Ēcis…

– Ja jūs būtu savu varoņu – Helmera un Noras – advokāti…

I. Krasts: – Sākumā, lugu lasot, ilgi biju pārliecināts, ka ar Helmeru viss ir kārtībā. Neredzēju viņā nekādas pretrunas un brīnījos, ka citi pret manu varoni izturas ar tādu kā smaidu, ironiju, nožēlu, varbūt pat nicinājumu. Helmers pats mērķtiecīgi būvējis savu karjeru, savu dzīvi (tūlīt, tūlīt viņš sāks pildīt bankas direktora pienākumus), būvējis šo savu “cietoksni” un pat nepamanījis, ka iemūrējis tajā arī to dzīvo jaunavu (lasi – sievu Noru).

J. Čivžele: – Bet tajā pašā laikā Nora nevienu mirkli nav cietusi. Visu laiku bijusi pārliecināta, ka viņas varoņdarbs – sevī sargātais, ilgi turētais, nevienam neatklātais noslēpums par aizņēmumu – tiks novērtēts. Kad notiek citādi, es teiktu, Nora tomēr ir malacis. Viņa turpina dzīvot, nenodarot sev pāri. Taču, lai to spētu, Norai jānonāk līdz atklāsmei, ka līdz šim vairāk dzīvojusi otra cilvēka, sava vīra, dzīvi. Arī šodien sieviete ir tā, kas uztur ģimenē siltumnīcu, kaisli. Vīrietis rada visu pārējo, bet sieviete atspoguļo vīrieša mīlestību. Bet, lai to spētu, viņai jāatrod vai arī no jauna atkal jāatgūst sevi sevī pašā. Salīdzinot ar Ibsena laiku, šodien sievietei ārējā brīvība varbūt ir lielāka, taču iekšējā palikusi tāda pati. Varbūt viņa vienīgi domā ātrāk.

I. Krasts: – … un kļūdaināk (iesmejas).

J. Čivžele: – Katrā ziņā veselīgāk brauc pa dzīves trasi.

Galerijas nosaukums


– Cik viegli padevās Ibsena tēli vai arī nācās sevi lauzt?

I. Krasts: – Ibsena teksti ir pagrūti, būvēti man neierastā, ārkārtīgi izkoptā, taču ikdienā nelietotā valodā, ar sarežģītām teikumu konstrukcijām. Vēl joprojām grūti ielauzties. Un jā, tā superatbildīgā amatpersona, par kuru tūlīt kļūs Helmers, nav mana ikdiena. Nākas piepūlēties, lai iztēlotos viņa varu un atbildību pār cilvēkiem, ko pats neesmu pieredzējis un ne pēc kā tāda arī ne­alkstu. Var jau būt, ka zemapziņā mēs visi alkstam pēc varas pār cilvēkiem, bet es ikdienā pēc tā necīnos un netiecos. Taču, kas zina, kas notiktu, ja tāda iespēja rastos… Varbūt būtu jācīnās ar sevi, lai nepārvērstos zvērā kā brīžiem Helmers. Taču mans varonis nedrīkst atļauties būt vājš, jo tikai un vienīgi no viņa atkarīgs kā paša, tā Noras eksistences pamats.

– Jautājums Janai – šī nav pirmā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī ar jūsu veidotiem kostīmiem. Vai šajā uzvedumā tas palīdz iejusties lomā vai arī kostīmu māksliniece un aktrise jūsos iekšēji strīdas?

J. Čivžele: – Šī ir jau piektā izrāde ar manis veidotiem kostīmiem. No vienas puses, laikam liels notikums ir spēlēt titullomu pašas veidotos tērpos kā sev, tā visam ansamblim, bet, no otras puses, – tā, protams, ir liela papildslodze un milzīgs neprāts. Mēģini lomu, bet tevī visu laiku urdās doma – jāskatās arī, kā tās bildes sanāks kopā. Tāpēc uzdrīkstos režisorei Mārai Ķimelei un scenogrāfam Andrim Freibergam ik pa laikam vaicāt – bet kā ir, kā izskatās, kā ir?

– Vieni teic, ka, piemēram, dāņu prinča senlaicīgā tērpa volāni, krokas un parūka galvā nemaz netraucētu saprast viņa teiktās arī šodien aktuālās atziņas. Bet citi pārliecināti, ka kostīmu izrādes neveicina to, lai skatītāja uztvere vieglāk atbrīvotos no lugas darbības laika, pagātnes…

M. Ķimele: – Janas veidotie kostīmi ir neitrāli, tie nelien priekšplānā, ir kā “otrā āda”, nav uzkrītoši. Šī pavisam noteikti nebūs kostīmu izrāde. Bet principā, jā, būtu interesanti veidot Ibsenu viņa laika kostīmos, un tas nemaz netraucētu uztvert šodienas jēgu un saskatīt to, kas gadsimtos nav mainījies un sakrīt ar mūsu dzīvi. Taču Mazajā zālē gluži dabiski negribas veidot kostīm­izrādi, jo mūsu uzdevums galvenokārt ir ļoti intīmi un delikāti izsekot tam, kas risinās starp Noru un Helmeru un kas varētu notikt jebkurā laikā jebkurā telpā. Savā ziņā šī izrāde ir kā turpinājums mūsu teātrī sezonas sākumā iestudētajam uzvedumam “Pakļaušanās” (arī Janas Čivželes kostīmi. – V. K.). Alvja Hermaņa veidotajā izrādē pēc rakstnieka Mišela Velbeka romāna motīviem pakļaušanās atklāta globālā Eiropas mērogā, bet mēs Ibsena “Norā” to samazinām līdz mikrokosmosam un redzam, ka tas pats modelis lielākā vai mazākā mērā darbojas visās jomās. Es, protams, nerunāju par situācijām, kad kāds ar varu iebrūk tavās mājās, nogalina tēvu un izvaro māti. Pakļaušanu redzam situācijās skolotājs – skolnieks, vecāki – bērni, vīrs – sieva, priekšnieks – padotais. Vienmēr kāds pakļauj un kāds – pakļaujas. Un te es būšu “advokāte” abiem lugas varoņiem – Helmers un Nora savā ģimenē dzīvo neapzinātu dzīvi. Viņiem ir ļoti labi, viņi jūtas laimīgi un apmierināti. Šajā gadījumā gan tas, kurš pakļauj, gan tas, kurš pakļaujas, neapzinās savu situāciju. Un tikai pēkšņs notikums negaidīti liek ieraudzīt “mēness otru pusi”. Ibsens tuvplānā ļauj ielūkoties, kā mēs pamazām izgaismojam sevi un viens otru.

– Bet kas gan diviem cilvēkiem liedz apzināties situāciju arī bez kāda ārēja, pēkšņa grūdiena?

– Tieksme pēc baudas. Par katru cenu. Tā taču šķiet galvenā dzīves vērtība – justies lieliski, vienmēr būt fiziskā un psiholoģiskā komfortā… Šīs alkas aizmiglo skatu.

– Lugas kontekstā – paraupjš salīdzinājums. Nesen Slovākijā lauka teātra izrādē bērniem ar siksnu tika pērts kāds palaidnis, un pēc tam viņa vietā uz sola “izklaidēties” aicināja kādu no publikas un vēl mudināja spiegt, saņemot “sitienus”. Kad neslēpu savu šoku par šādas ļoti tiešas fiziskas pakļaušanas “skolu” bērniem, izrādes iepriecinātie iebilda ar pārsteidzošu apgalvojumu – bet kāpēc uzreiz iedomājies sevi peramā lomā? It kā vienlīdz šķebinošas nebūtu abas…

I. Krasts: – Ideālisms savstarpējās attiecībās jau pastāv, taču reti. Vismaz sev apkārt nezinu tādus laimīgus pārus absolūti līdzvērtīgās attiecībās…

M. Ķimele: – Vai nu tā gluži ir? Es gan pazīstu diezgan daudzus. Arī Ibsens tajā pašā “Norā” ieviesis vēl vienu pāri – Kristīni un Krogstā, starp kuriem valda tā bagātinošā līdzāspastāvēšana, pēc kuras katrs varētu tiekties. Ibsens ļauj saviem varoņiem situāciju izlīdzināt, mainīt gan savu, gan otra cilvēka dzīvi. Mēs ļoti ietekmējam viens otra dzīvi, bet pārāk maz par to domājam. “Nora” ir laimīgs stāsts, jo tam ir gaišs turpinājums. Labākais, kas var notikt. Nevis iestrēgt strupceļā, stagnēt, pūt, rūgt un ļaut, lai situācija uzkaras kā dators. “Norā” mani valdzina attiecību attīstība. Tie ir skaisti cilvēki, ar kuriem Ibsens mūs saved kopā. Interesanti, emocionāli bagāti, aktīvi, tajā ziņā ļoti šodienīgi.

– Tāpat kā naudas ietekme, kurai arī šajā lugā negaidītā pagrieziena loma…

– Visās tautās, valstīs un tāpēc arī lugās cilvēkiem ir grūtības pārvarēt naudas trūkumu jeb pārpilnību – kāda nu kuram tā problēma. Un, protams, jo vairāk tev naudas, jo lielākas iespējas citu pakļaut. Ibsens ir ļoti precīzs rakstnieks, kuram katra detaļa ir ar nozīmi. “Norā” viss notiek pašā Ziemassvētku vakarā. Ibsens šo laiku nav izvēlējies nejauši. Tie ir saulgrieži, gaismas atnākšanas svētki, ko no laika gala svin visā pasaulē. Paliek gaišāks.

Uzziņa

Henriks Ibsens “Nora (Leļļu māja”), iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, gaismu māk­slinieks Jānis Sniķers.

Aktieri: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods un Kaspars Znotiņš.

Izrādes: 29. martā (pirmizrāde), 30., 31. martā, 1., 2., 29., 30. aprīlī.

LA.lv