Māra Libeka: Daugavpils sašķirotie dzērāji 2
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija vienojusies, ka atskurbtuvēm un to darbiniekiem ir nepieciešams noteikt tiesisko statusu. Savukārt Vides un reģionālas attīstības ministrija piedāvā pagaidu risinājumu atskurbšanas pasākumu sniegšanā, proti, ka atskurbtuves nevajagot ierīkot visās pašvaldībās, bet gan tikai lielajās pilsētās.
Bet sausais atlikums no birokrātijas gadiem ieilgušās spriešanas par dzērāju izguldināšanas vietām ir tas, ka valsts pašvaldībām maksās 15 eiro par vienas pārdzērušās personas apkopšanu. Taču pats galvenais jautājums, vai šī politiķu rosīšanās palīdzēs atslogot Rīgas lielo slimnīcu uzņemšanas nodaļas no dzērāju mazgāšanas, pedikulozes un kašķa ārstēšanas, kā arī vēmekļu tīrīšanas, tā arī netiek atrisināts. Piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcā ik dienu ar ātrās medicīniskās palīdzības automašīnām ieved vairāk nekā 10 apdzērušos klientus, kuriem nevajag neko vairāk par izgulēšanos. Bet Rīgā taču ir atskurbtuve ne tikai ar klona grīdu un dermatīna matraci, bet arī feldšeri, kuram ir tiesības nepieciešamības gadījumā izsaukt ātro palīdzību, lai klientu nogādātu slimnīcā. Neraugoties uz to, gan P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas, gan arī pieminētās Rīgas Austrumu slimnīcas uzņemšanas nodaļas ir pilnas ar klientiem, kuriem būtu jāatrodas atskurbtuvēs. Bailēs, ka uz ceļa vai kur citur atrastais dzērājs var nomirt, neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki viņu pa taisno ved uz slimnīcu. Sak, lieka nodrošināšanās pret nepatikšanām par skādi nenāks.
Attaisnojumu bailēm var sameklēt Daugavpilī – kad tur bija atskurbtuve, tajā no šīs pasaules atvadījās ne viens vien. Tagad tur ir veikta mūsdienīga reorganizācija – atskurbtuve likvidēta un dzērāji nokļuvuši drošākā vidē, proti, slimnīcas narkoloģijas nodaļā, kura sadalīta divās daļās – palātās, kuras pilda to pašu atskurbtuves funkciju, tiesa, ne uz matračiem, bet gultās, un palātās, kur no alkohola stipri apreibušajiem tiek sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība. Mediķis uzmet acis arī tiem, kas tur ievesti izgulēt dzērumu. Narkoloģijas nodaļā strādā pieci narkologi, četras medicīnas māsas un tikpat sanitāru. Vidēji dienā šajā nodaļā atrodas no piecpadsmit līdz divdesmit pieciem klientiem jeb visvairāk salīdzinājumā ar citām nodaļām un katru dienu, mazākais, vismaz divas reizes tiek izsaukta ātrā medicīniskā palīdzība, lai apreibušos nogādātu uz slimnīcu atskurbšanai. Viņi tiek uzmanīti arī no policijas posteņa, un, jāteic, ja tur gadās nokļūt arī kādam pēc dabas nedzērājam, kurš iekritis lamatās, tad viņu neved cauri visai slimnīcai, bet gan pa atsevišķu ieeju, no kuras var iekļūt tikai un vienīgi narkoloģijas nodaļā. Atšķirība starp nodaļas palātām ir arī tā, ka dzērāju ārstēšana tiek segta no valsts naudas maka, kamēr atskurbšana – no pašvaldības līdzekļiem. Ārstētajiem klientiem ir jāsamaksā pacientu iemaksa, kas gan notiek ļoti retos gadījumos, bet atskurbušie var doties projām, nesamaksājuši ne centa. Par viņiem parūpējusies pašvaldība, piešķirot slimnīcai par katru dzērāju vairāk nekā 30 eiro, un tagad arī valsts, kura segs pusi no šīs naudas summas. Dzērājiem dzīve patiešām iet uz augšu! Kāpēc gan lai Daugavpilij līdzīgu iespēju neradītu arī Stradiņa un Gaiļezera slimnīcās!
Pagaidām tiek runāts tikai par atskurbtuvēm šā vārda klasiskajā izpratnē, bet kamēr netiks risināts jautājums par dzērāju šķirošanu, iesaistot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, tikmēr abās lielajās universitātes klīnikās viss paliks pa vecam – pāri mēram spirtotos dzērienus pārdozējušo skaits nesaruks.
Šķiet, ka pienācis pēdējais laiks atskurbšanas pilnveidošanas procesā iesaistīties Veselības ministrijai, tāpat kā tas notiek Lietuvā, kur šo jautājumu risināšana ir iekļauta veselības aprūpes sistēmā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs plāno līdz 2065. gadam panākt, ka alkoholu, tabaku un narkotikas lieto tikai 1% iedzīvotāju. Tāpēc nenāktu par skādi manis aprakstīto Daugavpils narkoloģijas nodaļu ņemt par modeli citām lielajām slimnīcām un to pilnveidot, piemēram, liekot atskurbušajiem dzērājiem kopt slimnīcas apkārtni vai mazgāt telpas (tiesa, tur gan nepieciešamas zināmas iemaņas, bet tās nav neapgūstamas) vai, mācoties no sliktiem piemēriem, izvannot savus pudeles brāļus, kuri tur ievesti, lai atindētu vai atlaidinātu pēc ātras sasalšanas. Ārstniecības iestāde taču nav nekāds bezmaksas kūrorts, kur par baltu velti pieslēdz pasaulei tos, kas no tās atslēgušies, brīvas gribas vadīti.
