Viedokļi
Komentāri

Māra Libeka: Pirms Eiroparlamenta vēlēšanām ieeļļo vēlētāju prātu 3

Tuvojoties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, sācies balsotāju prāta ieeļļošanas process. Vēlētāju informētība un interese par Latvijas deputātu darbu ES ir gauži vāja, tāpēc arī vēlēšanās 24. maijā nav gaidāma liela balsotāju aktivitāte – labi, ja tā tuvosies 40%. Ja par Saeimas deputātu kandidātiem gandrīz katram ir kāds savs personīgais viedoklis, tad to nevar apgalvot par tām personām, kas kandidē uz EP. Tāpēc šajā gadījumā ar vēlētājiem var daudz vieglāk manipulēt, jau laikus bez kāda dziļāka pamatojuma un analīzes mēģinot iestāstīt, kurām personām ir vislielākās izredzes saņemt labi atalgoto deputāta portfeli Briselē. Šādu prognozi varētu ņemt vērā, ja vien tā būtu puslīdz objektīva, nevis izrauta no konteksta.

Priekšvēlēšanu komunikācijā aktīvi sākušas darboties socioloģisko aptauju firmas, izplatot, visticamāk, partiju pasūtītu vēstījumu. Piemēram, firma “Latvijas fakti” martā ir aptaujājusi vairāk nekā 800 Latvijas pilsoņus, par kuriem deputātu kandidātiem viņi balsotu, taču izvēlei tiek piedāvāti konkrēti uzvārdi, nevis visi vai vismaz lielākā daļa no kandidātu klāsta. Vislielākās pilsoņu simpātijas esot ieguvuši ne tikai pirmie trīs “Vienotības” kandidāti (par citiem nav bijusi iespēja izteikties), bet arī respondentiem piedāvātais Kārlis Seržants un Iveta Grigule no Zaļo un zemnieku savienības, kā arī “Saskaņas centra” (“SC”) saraksta augšgalā novietotais Andrejs Mamikins.

Pēc šīs aptaujas pēkšņi ziņu aģentūrās parādās informācija, ka visaktīvāk piecu gadu laikā plenārsesijās ar runām un rakstiski veselas 1283 reizes uzstājies no “SC” ievēlētais deputāts Aleksandrs Mirskis. Tādējādi vēlētājiem tiek veidots priekšstats, ka Mirskis ir kārtīgs darbarūķis, kurš nepārtraukti kāpj tribīnē, lai virzītu procesus. Šos uzziņas datus ir sagatavojusi nevalstiskā organizācija “Vote Watch Europe”, bet šīs informācijas izplatītāji nav vēlējušies tos atšifrēt, lai saprastu, cik reizes deputātu uzstāšanās likumdošanas laukā patiešām bijusi svarīga un cik reizes – pavisam mazsvarīga, pēc balsojuma iesniedzot savu palīgu sagatavotu visnotaļ formālu skaidrojumu. Sak, par likumu nobalsoju tādēļ, ka tas ir labs likums. Tas ir veids, kā imitēt savu darbību. Viena no retajām Mirska uzstāšanās reizēm bija 10. martā plenārsēdē Strasbūrā, kur viņš lūdza pievērst parlamenta maksimālu uzmanību Waffen SS brīvprātīgo leģiona veterānu gājienam un pastāstījis, ka “šie varenie iznīcināja pusotru tūkstoti ciematu, nogalināja vairāk nekā 150 000 mierīgo iedzīvotāju Lietuvā, Latvijā, Polijā, Krievijā un Baltkrievijā”. Savu minūtes īso uzrunu beidzis ar secinājumu, ka “tautai, kura neatceras savu vēsturi, nav nākotnes”. Pirms tam vēl 2011. gadā Mirskis, uzstājoties EP plenārsēdē, paziņojis, ka Latvijā iespējams “īsts pilsoņu karš” – nemierus radīšot krievu skolu aizstāvji. Tās ir tikai dažas ainiņas, kas vēlētāju acīs ieskicē aktīvāko EP deputātu, kas šoreiz vairs nekandidē no “SC” saraksta, bet no savas izveidotās partijas “Alternative”.

Uz šī fona pazūd informācija par tiem Latvijas deputātiem, kuri patiešām aktīvi piedalījušies likumdošanas darbā un pat virzījuši nozīmīgus likumprojektus. Piemēram, interneta vietnē MEP Ranking.EU, kurā apkopota statistika par 766 EP deputātiem, Krišjānis Kariņš ir minēts starp EP TOP 10 deputātiem. Taču iepriekš pieminētajā “Latvijas faktu” aptaujā respondentiem nav bijusi iespēja paust savu viedokli ne par Kariņu, ne arī deputāti Inesi Vaideri, kura paveikusi ne mazums Latvijas vēstures faktu skaidrošanā. “Vienotība” uz parlamentu virza Valdi Dombrovski un Arti Pabriku un ar socioloģisko aptauju firmu palīdzību vēlas viņus izcelt kā personas ar lielākajām izredzēm. Ja respondentiem uzdotu jautājumu, vai viņi vēlas, lai Dombrovska kungs un Pabrika kungs strādā Latvijā, tad ļoti iespējams, ka vairums atbilžu būtu apstiprinošas.

LA.lv