Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. februāris, 2012
Drukāt

Māra Zālīte: Latvieši joprojām atrodas krustcelēs


zalite1_ts_9

Viņas darbos jaušama mūžīgā latviskuma kvintesence, viņu ciena un viņas vārdos ieklausās. Rīt, 18. februārī, dzejniece Māra Zālīte svinēs nozīmīgu savas dzīves gadskārtu. 


 

– Savu apaļo jubileju svētīsit Valmierā, kur ar jūsu un Jāņa Lūsēna rokoperu “Kaupēn, mans mīļais” viesosies muzikālais teātris “Ars Nova”. Vai izvēle šajā nozīmīgajā dienā būt ārpus Rīgas bija apzināta?

M. Zālīte: – Biju nolēmusi nekādas īpašas jubilejas svinības nerīkot, bet, ja kāds rīko un mani uzaicina, labprāt piedalos. Jā, tieši 18. februārī ir sagadījies, ka notiks valodas referendums. Man tas šķiet drusku simboliski, jo vienmēr par valodu esmu ļoti iestājusies. Ceru, ka rezultāts būs kā dāvana.

Bet, runājot par “Kaupēnu”, tā būs kārtējā izrāde un vienkārši radās doma – kāpēc gan nepavadīt jubileju kopā ar tuvākajiem līdzgaitniekiem? Pēc nedēļas, 25. februārī, mani novadnieki – Tukuma dome un Slampes pagasts – rīkos pasākumu, kurā būšu ne vien apsveikumu saņēmēja, bet arī braukšu atrādīt savējiem padarīto – kopā ar Jāni Lūsēnu, Kristīni Zadovsku un Jāni Muktupāvelu radīto koncertprogrammu, kurā skanēs kopā ar Jāni Lūsēnu radītās skaistākās dziesmas un mani dzejoļi. Tā būs kā atskaite par pēdējos desmit gados paveikto.

– Referenduma saistībā esat teikusi: “Cimds ir nomests un Latvijai uzticamo pilsoņu goda lieta ir cimdu pacelt. Piedalīties un balsot pret vēl dziļāku sabiedrības nošķirtību.” Bet tikpat būtisks ir arī jautājums – kādā pasaulē pamodīsimies svētdien, 19. februārī, vai jutīsimies spēcīgāki un cik ilgi vēl “rotaļāsimies krustcelēs”…

– Krustceles jau nekur nav pazudušas, mēs uz tām dzīvojam, bet ceru, ka šis referendums būs psiholoģisks lūzums latviešu un arī visu citu lojālo pilsoņu, tajā skaitā – krievu apziņā. Diskusijas, kuras izraisījusi šī iniciatīva, sniedz cerību, ka rītā pēc referenduma mēs varētu pamosties spēcīgāki. Tas gan, protams, atkarīgs no rezultātiem, tomēr nopietnajai sarunai, kas starp latviešiem un tā sauktajiem krievvalodīgajiem beidzot sākusies, vajadzētu nest kādas pozitīvas pārmaiņas cilvēku prātos.

 

Skaidrs ir viens – latvieši nekad nepieļaus otras valsts valodas pastāvēšanu – tas mūsu valsti sašķeltu galīgi, un pašai valstij vairs nebūtu perspektīvas. Mēs neesam pašnāvnieki. Divvalodība būtu ilgtermiņā nāvējoša latviešu valodas, kultūras un pašas latviešu tautas pastāvēšanai. Tas būtu arī ceļš uz konfrontāciju.

 

– Kāda ir jūsu attieksme pret aicinājumu uz morālu izlīgumu kā sabiedrības brieduma zīmi?

– Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Katrā ziņā – lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Tādēļ es šādu aicinājumu apsveicu kā pirmo soli, bet man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”. Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem.

– Bet ­ kā ir ar mums pašiem? Cik spējam rīcībā pozitīvi atbildēt uz izšķiršanos – vai esam gatavi būt latvieši?

– Jā, mums pašiem jābūt pārliecinātiem par to, ka mīlam un vēlamies savu valsti un esam gatavi tās labā darīt visu, ko vien spējam.

 

Mums, protams, ir tiesības kritizēt savu valsti, bet nīst – tā ir patoloģija. Nevajadzētu jaukt laikā ierobežotas problēmas ar valsti, kas ir mūžības termins – tas, par ko cīnījās mūsu vecvectēvi Brīvības cīņās. Mums ir nepieciešama griba pastāvēt par to, kādi esam un kādi gribētu būt, taču šobrīd mūsos ir par daudz iekšējas destrukcijas.

 

Tieši tāpēc, redzot, ka cilvēki ir gatavi iet un piedalīties referendumā, balsojot pret iznīcību, jūtos gandarīta – tā ir konstruktīva rīcība, kas var mainīt līdzšinējo attieksmi pašiem pret sevi.

– Taču, piemēram, sportam mūsu valstī naudu vienmēr atrod, bet valodai un nacionālajai rakstniecībai – ne… Bet valoda taču ir identitātes pamatu pamats…

– Gadiem ilgi mēs, kultūras cilvēki, neesam beiguši par to runāt. Nacionālā rakstniecība ir prioritāte! Un es to nesaku tikai tāpēc, ka esmu rakstniece. Savulaik, būdama literārā žurnāla “Karogs” redaktore, ļoti cīnījos par šā izdevuma finansējumu, jo apzinājos, cik būtisks ir šāds literārs žurnāls, kas veicina “vārīšanos” ne tikai nozares iekšienē, bet arī valodas attīstību, nācijas pašapzināšanos.

Šobrīd Latvijā iznāk tikai viens literārs žurnāls “Latvju Teksti” – un arī tikai četras reizes gadā. Tas ir kliedzoši nepietiekami, jo Igaunijā katru mēnesi iznāk septiņi šīs nozares žurnāli, krietni labāka situācija ir arī Lietuvā. Mūsu nacionālā rakstniecība pašlaik pārdzīvo grūtus laikus. Taču daļā sabiedrības ir dzīvs burvīgais stereotips, ka rakstnieki ir jātur badā, tiem jāmirst jauniem un vēlams – ar diloni. Ja rakstnieks ir spiests dienā strādāt par krāvēju, un tikai naktī mēnessgaismā rakstīt, no viņa grūti sagaidīt fundamentālus, dziļus darbus. Un tā nav tikai rakstnieka problēma, tā ir nācijas problēma, ja talants nespēj sevi realizēt. Vai šodien kāds vēl atceras, ka padomju laikā viens no galvenajiem noziegumiem bija – lasīt? Un šobrīd viens no grūtākajiem darbiem ir – rakstīt. Vai šeit nav vērojama kāda sakarība? Vārds ir bijis bīstams pie visām varām.

– Pēdējā laikā sabiedriskajā telpā noris diskusija par virzību uz nacionālā pasūtījuma veidošanu, kura ietvaros taptu Latvijas kultūrai, vēsturei, izglītībai būtiski darbi. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

– Tā ir ļoti smalka lieta. Tas, ka nacionālajam pasūtījumam kultūrā ir jābūt, ir skaidrs. Tas ir ļoti aktuāli, ja runājam par kino kā par visdemokrātiskāko un visvieglāk pieejamo mākslu, taču tas pats attiecas arī uz, piemēram, tēlniecību. Kas attiecas uz literatūru, nacionālā pasūtījuma koncepcija būtu jāīsteno caur kultūras institūcijām, kas ir ciešā saskarē ar kultūras personībām. Piemēram, teātri pavisam noteikti var iesaistīt autorus, rīkojot konkursus par noteiktām tēmām.

– Esat kļuvusi par zināmu latviskuma zīmi. Cik tas ir smagi vai viegli radošam cilvēkam, jo tautas mīlestība mēdz būt tik prasīga…

– Mans nodoms nekad nav bijis kļūt par kaut kādu zīmi, es to neprotu izskaidrot ar prātu. Droši vien ir daudz komponentu, kas radījuši manu personību, bet mana mīlestība pret savu zemi vienmēr ir bijis labs katalizators. Jau toreiz, kad kā mazs bērns atgriezos no Sibīrijas, es ļoti, ļoti mīlēju Latviju. Jutos ārkārtīgi laimīga, ka esmu atgriezusies – lai gan man bija tikai četri gadi. Var teikt, ka mana apzinātā dzīve sākās toreiz, kad četru gadu vecumā izkāpu no vilciena Slampes stacijā. 
Sibīrijā gāju diennakts bērnudārzā, kurā mana māte bija audzinātāja. Tur, protams, visi runāja krieviski un mana latviešu valoda stingri piekliboja.

 

Atceros, ka, atbraukusi uz Latviju, kaut ko pateicu nepareizi un mani sāka apsaukāt par krievēnu. Mani tas ļoti ievainoja, un es paziņoju, ka vairs nerunāšu. Un es vispār nerunāju vairākus mēnešus, līdz apguvu valodu.

 

Jau apzinātā vecumā man valodu gribējās dziļi izzināt, un to panācu, daudz lasot daiļliteratūru. Valoda man vienmēr nav bijusi vienkārši sazināšanās līdzeklis. Tā nes sev līdzi mūžību. Valoda man ir prieks. Kad lasu labu literatūru, bagātinos no satura un no izteiksmes veida, un tas izkopj manu dvēseli, padarot to labāku un gudrāku.

– Vai šodien vēl atceraties savas izjūtas, kad tauta jums piešķīra “Sievietes – Latvijas” titulu?

– Man toreiz likās: nevajag, tepat līdzās taču par mani daudz izcilākas sievietes, kas būtu pelnījušas šo titulu. “Sievietes – Latvijas” titulu pieņēmu ar dziļu pateicību un pazemību, taču sapratu, ka nedrīkstu to uztvert kā akmeni kaklā. Tāpat cenšos aizmirst, izslēgt no savas apziņas katra sava darba lielākus vai mazākus panākumus. Jo tas nekādā veidā neatvieglo manu dzīvi turpmāk, no manis vienkārši tiek prasīts vairāk.

– Pēdējos gados sabiedrība jūs pazīst pārsvarā kā liela mēroga dramaturģisku darbu autori. Bet kas notiek ar dzeju? Cik tā joprojām ir jums svarīga?

– Dzeja man joprojām ir svarīga, bet es pati to nerakstu. Dzeja ir esamības koncentrāts, tā pieprasa intelektuālu sagatavotību. Lasot dzeju, trenēju savu intuīciju, atšķirtspēju, valodas izjūtu. Dzeja ir intelektuāls treniņš un milzīga intelektuāla bauda. Kāpēc to nerakstu? Varbūt jāsāk ticēt, ka dzeja ir jaunības žanrs. Jo, lai rakstītu dzeju, ir jābūt milzīgam egocentristam. Ar laiku tas pāriet un sāc saprast, ka dzeja tomēr ļoti fragmentēti izsaka milzīgo esības universu. Un ir arī vilinājums mēģināt citos žanros. Dramaturģija, teātris mani saistīja no agras jaunības. Pašlaik rakstu grāmatu prozā, arī bērnu grāmata man nesen iznāca – tā ir dvēseles atpūta.

– Par ko būs jaunā grāmata?

– Šeit mēs atstāsim intrigu. Par šo savu grāmatu es nerunāju, jo neesmu saistīta ne ar kādu konkrētu izdevniecību, ne nodošanas termiņiem. Tā būs grāmata, ko rakstu, iespējams, pati sev.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+