Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
19. februāris, 2012
Drukāt

Marija Kļaviņa: Anglija ir tikai izdzīvošanas zeme

latvpasaule1

Daudziem latviešiem pēdējos gados ir nācies izdarīt smagu izvēli – palikt dzimtenē un, bieži saņemot vien grašus, darīt darbu, kas patīk, vai doties prom no Latvijas, kļūt par melnstrādnieku un saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu. MARIJA KĻAVIŅA (55) no Madonas rajona Lubānas puses pirms divarpus gadiem pēc ilgām pārdomām izvēlējās otro ceļu.

 

Marija atceras: – Dzīvodama Latvijā, skrēju kā vāvere ritenī. Strādāju veterinārajā aptiekā un vienlaikus vēl septiņās darba vietās. Izplatīju dažādu firmu produkciju, biju “slepenā” pircēja veikalos un “slepenā” banku apmeklētāja, veicu dažādas aptaujas. Pusastoņos no rīta izgāju no mājām un tikai ap divpadsmitiem naktī pārrados. Un tā bez brīvdienām. No pārpūles nevarēju gulēt, un mani piemeklēja dažādas nervu kaites.

Arī vīrs nevis, kā pienāktos, palīdzēja, bet situāciju padarīja vēl smagāku. Regulāri dzēra, bija slinks. No viņa Marija aizgāja pirms septiņiem gadiem, un par savu lēmumu ir tikai priecīga. Diemžēl daudziem Latvijas vīriešiem ģimene neko nenozīmē, nekas nav svēts, viņa ar rūgtumu secina. Kā daudziem, finansiālo situāciju vēl grūtāku padarīja kredītsaistības.

Anglijā jau ilgāku laiku strādāja Marijas tehnikuma studiju biedrene Daina. Kādā brīdī, kad situācija maciņā atkal bija kritiska, Marija apvaicājās viņai par iespējām strādāt svešajā zemē. Draudzene mudināja pamēģināt.

Un tā 2009. gada 9. septembrī Marija pamāja ardievas Latvijai un trīcošu sirdi sēdās lidmašīnā. Apmetās aptuveni 130 kilometrus no Londonas Ipsvičas pilsētā. Pirmais mēnesis pagāja, cerot un gaidot. Ar darbā iekārtošanas aģentūras starpniecību pēc mēneša sāka strādāt pīles gaļas pārstrādes fabrikā, kur Marijas pienākums bija iepakot produkciju. Darba nedēļa bija piecas sešas dienas gara, no 40 līdz 60 stundām. Šajā uzņēmumā viņa nostrādāja vien dažus mēnešus.

Gada sākums daudzās Anglijas fabrikās ir tukšais periods. Tā notika arī šoreiz, tāpēc vienu mēnesi Marijai, atkal mokoties neziņā, nācās pavadīt majās. Janvāra beigās, par laimi, darbu izdevās atrast, šoreiz vistu fabrikas gaļas dalīšanas cehā.

 

Marija strādāja čakli, apliecināja sevi kā uzticamu darbinieci, tāpēc 2010. gada aprīlī fabrikas administrācija ar viņu noslēdza darba līgumu. Tas nozīmē, ka pastāvīgs darbs 40 stundas nedēļā un arī 27 dienu ilgs atvaļinājums vienreiz gadā ir garantēts! Bet kārtība gan ir stingra, piebilst Marija. Atpūtas brīži tikai noteiktā laikā ar noteiktu ilgumu. Pēc trīs kavējumiem no darba jāatvadās.

 

Vai cilvēkam ar augstāko izglītību šāda ikdiena nav nomācoša? Marija teic – viņa jau no mazotnes radināta strādāt, tāpēc šobrīd nekas nešķiet par grūtu. Fabrikā gan neesot bijis viegli pierast pie straujā tempa, bet nu varot visu paveikt kaut aizvērtām acīm.

– Vēlāk uz Angliju atvilku arī vecākā dēla ģimeni, – stāsta Marija, – dēls un viņa sieva bija palikuši bez darba, ar lielu parādu nastu. Nu viņi no parādu gūsta ir tikuši vaļā un Latvijā vairs nevēlas atgriezties. Arī jaunākais dēls pagājušajā vasarā bija atbraucis šurp strādāt.

Pēc darbdienas, atgriezusies mājās, Marija gan jūtoties kā izspiests citrons. Pagatavo vakariņas, kaut ko palasa un – gultā iekšā. Brīvdienās vienu dienu velta pārtikas iegādei visai nedēļai, mazgā drēbes un uzkopj māju. Otra diena – atpūtai. Dodas pastaigās pa parku un pilsētu, satiekas ar draugiem vai pavada laiku mājās, skatoties filmas un lasot grāmatas.

Atbraucēji no Baltijas valstīm labprāt mainās ar filmu un mūzikas ierakstiem, kā arī grāmatām. Retu reizi Marija aizbrauc ciemos pie draugiem uz citu pilsētu vai Īriju.

Kad pirms diviem gadiem ieradās Ipsvičā, latviešu te bijis maz, bet nu, ejot pa ielu, katru reizi dzirdama latviešu valoda. Marijai ir daudz latviešu paziņu, ar kuriem var patērzēt pie kafijas tases vai vīna glāzes, parunāt par dzīvi, pieredzēto un piedzīvoto. Pa telefonu, skype un, sarakstoties portālā draugiem.lv, viņa uztur sakarus ar Latviju. 
LatvPasaule2

Anglija un tās kultūra Marijai vēl aizvien esot neiepazīta, sveša. Bet saprasties ar dažādu tautību cilvēkiem nav grūti. Viss atkarīgs no paša vēlmes veidot kontaktus. Arī vietējie ir dažādi. Te var sastapt gan ļoti atvērtus, draudzīgus, gan neiecietīgus ļaudis. Ar vieniem kaimiņiem, pēc tautības angļiem, Marija saprotas gluži kā ar labiem draugiem, otri kaimiņi iebraucējus neieredz.

Bet galvenais, ka Anglijā var nopelnīt, uzsver Marija. Viņai nepiemītot tādi netikumi kā smēķēšana un dzeršana. Arī kafiju nedzer bieži – tikai vienu tasi no rīta. Kultūras pasākumus apmeklē reti. Naudu tērē apdomīgi. Ja tā no rokām neslīd pa labi un pa kreisi, ar nopelnīto var iztikt labi. Naudas pietiek pašas iztikšanai, apģērba iegādei, var samaksāt mājas īri. 150 latus Marija katru mēnesi sūta uz Latviju jaunākajam dēlam, kurš šogad absolvēs Ogres amatniecības vidusskolu. Ik pa laikam pilnu somu ar apģērbiem sūta meitas ģimenei, kurā aug divi bērni. Vienu reizi gadā brauc uz Latviju, līdzi vedot dāvanas draugiem un radiem. Šogad stingri apņēmusies padomāt arī vairāk par sevi un sakrāt naudu atpūtas ceļojumam uz Turciju.

Klusībā Marija cer sastapt arī draugu. Vēl gan jāšķir vecā laulība. Daži kolēģi darbā izrāda patikšanu, bet Marijas sirds nespēj pieņemt vīrieti ar svešu mentalitāti. Tuvāka esot latviešu domāšana. Anglijas latviešu vidū sirdsāķīti atrast nav izdevies. Un nevar cerēt, ka kāds latvietis viņas dēļ pametīs dzīvi Latvijā un pārcelsies uz Angliju. Marija domā, ka pensijas gados varētu atgriezties Latvijā, bet, kas to zina, kāda izveidosies reālā situācija.

– Anglija man ir tikai un vienīgi mītnes un izdzīvošanas zeme. Manas mājas joprojām ir Latvijā. Dzimtene man ir sirdī, to ļoti mīlu un tās pietrūkst. Skumstu arī pēc mīļajām mazmeitiņām un draudzenēm. Pietrūkst teātra izrāžu un brīvdabas koncertu, ko Latvijā apmeklēju. Katrai tautai sava kultūra tomēr ir tuvāka un labāk saprotama. Bet, ko lai dara, ja manas rokas pašu mājās nav vajadzīgas! To dzīvi, kāda man bija Latvijā, es vairs negribētu pat tad, ja man piesolītu miljonu. Jo šobrīd esmu pārtikusi daudz labāk. Man vairs nav problēmu ar naudu, nervi ir mierīgi, naktīs varu gulēt.

Par Anglijā nopelnīto naudu pilnībā nokārtoju parādsaistības. No tām nu esmu brīva. Gribētu atgriezties savā zemē, ja tajā būtu darbs un par to maksātu tik daudz, lai var cilvēcīgi dzīvot. Esmu pateicīga Anglijai un tās tautai par to, ka man ir iespēja šeit dzīvot, strādāt un nopelnīt, – teic Marija.

 

Marija Kļaviņa

• 1974. g. beigusi Rīgas Kooperatīvā tehnikuma grāmatvedības nodaļu

• 1989. g. absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zootehnikas fakultāti

• Bijusi galvenā zootehniķe

• Veikala vadītāja Ošupē

• Trīs gadus strādājusi veterinārajā aptiekā

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+