Latvijā
Politika

Latvijas problēma ir parazītekonomika. Saruna ar politiķi Edvardu Smiltēnu 16


Edvards Smiltēns
Edvards Smiltēns
Foto – Timurs Subhankulovs

Ar kādu piedāvājumu Saeimas vēlēšanām nāk Latvijas Reģionu apvienība? Saruna ar apvienības izvirzīto premjera kandidātu EDVARDU SMILTĒNU.

 

Jūs vēl nesen bijāt aktīvs politiķis valdošajā partijā, pat kalāt plānus, kā pārņemt tās vadību. Bet tagad ļoti ērti jūtaties opozīcijā, īsā laikā pat esat kļuvis par vienu no Latvijas Reģionu apvienības līderiem. Vai tas nozīmē, ka Latvijā politiskajai piederībai, lojalitātei partijai un tās ideoloģijai nav nekādas nozīmes?

E. Smiltēns: Politiskajai piederībai un ideoloģijai ir ļoti liela nozīme. Lēmums, kuru es pieņēmu pagājušā gada vasarā, kad izstājos no “Vienotības”, bija smagākais manā dzīvē. Man nācās atstāt pilnīgi visu, ko iepriekšējos desmit gados biju sasniedzis. “Vienotība” bija kā ekosistēma, kurā es dzīvoju, un darīju visu, lai šī partija būtu ietekmīgs spēks Latvijas politikā, varētu aizstāvēt deklarētās idejas, principus, pat vairāk – vīziju par valsti. Taču, jo tu augstāk kāp, jo vairāk saproti. Kad es kļuvu par partijas priekšsēdētāja vietnieku, manā rīcībā nonāca liels informācijas apjoms un vienlaikus arī atklāsme, ka šajos gados “Vienotība” diemžēl ir aizgājusi tālu prom no saviem sākotnējiem ideāliem, neizturot pārbaudi ar varu un naudu. Man bija dilemma – klusējot pieņemt “spēles noteikumus” vai arī rīkoties.

 

Kur tad bijāt agrāk, ka to neredzējāt?

Es strādāju par parlamentāro sekretāru Zemkopības ministrijā, vēlāk Izglītības un zinātnes ministrijā. Tur bija konkrēti darbi, bet “lielo laukumu” ieraudzīju tikai pēc tam, kad “Vienotībā” kļuvu par Andra Piebalga vietnieku. Es tolaik daudz kontaktējos ar partijas biedriem reģionos, viņi mani aicināja rīkoties aktīvāk. Sapratu – ja neko nedarīšu, zaudēs gan organizācija, gan sabiedrība kopumā. Kā teicis Mārtiņš Luters Kings, “beigās mēs neatcerēsimies savu ienaidnieku vārdus, bet gan savu draugu klusēšanu”. Tāpēc es izgāju un skaļi pateicu to, ko klusībā domāja daudzi.

 

Jums ir savs stāsts, bet cilvēki bieži redz nevis detaļas, bet tendences. Tā sauktā staigāšana pa partijām Latvijas politikā ir plaši izplatīta. Ņemsim tikai “Vienotību” – četri Saeimas deputāti izstājas no partijas un aiziet uz jauno organizāciju “Kustība Par”, bet pēc pusgada atgriežas. Nupat par izstāšanos no “Vienotības” paziņoja Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks, kurš vēlas kandidēt no cita saraksta. Katram noteikti ir savi argumenti un arī dažādas kritiskas piezīmes par iepriekšējo partiju, bet vai kopumā tas ir normāli?

Nav normāli, ja politiķis kritiskā situācijā klusē, sēž malā un nogaida, rēķinot, kur viņam būtu izdevīgāk pieslieties. Daudzi tagad saka “staigātājs”, bet pret mani tas ir nekorekti. Es biju spiests aiziet no “Vienotības”! Ne žurnālistiem, ne sabiedrībai un patiesībā arī daudziem partijas biedriem nav priekšstata par to, kas partijā notika šajā posmā. Tā bija divu cilvēku – Solvitas Āboltiņas un Arta Kampara – radīta vertikāla ass, kuras dēļ sabruka iekšējā brīvība un pārējie principi, uz kuriem bija uzbūvēta “Vienotība”. Es pieprasīju abu šo cilvēku nomaiņu. Tas man beidzās ļoti bēdīgi. Manas atklātās rīcības dēļ faktiski notika izrēķināšanās ar man vistuvākajiem cilvēkiem. Tie, kas to darīja, zināja, ka tas man sāpēs visvairāk. Es gaidīju, ka vēršanās būs tikai pret mani, bet izrādījās, ka šajās “kaujās” viss notiek daudz ciniskāk.

 

Brīdī, kad pametāt “Vienotību”, bija viena situācija, tagad ir cita. Āboltiņa ir prom.

Visticamāk, partija ir pieņēmusi tos spēles noteikumus, kurus uzlicis Kampars. Manuprāt, viņa ietekme ir ļoti liela. Pagājušajā vasarā es nopietni apsvēru iespēju iet prom no politikas. Taču mani atturēja tas, ka cilvēki veselām nodaļām izstājās no “Vienotības”. Daudzi man teica: “Dibinām partiju!” Taču es arī saprotu, ka partiju sistēma Latvijā ir ļoti sadrumstalota. Turklāt nevar uzbūvēt jaunu partiju bez finansējuma un tik īsu brīdi pirms vēlēšanām. Tāpēc mēs atjaunojām biedrību “Sabiedrība citai politikai” un vēlāk atsaucāmies Latvijas Reģionu apvienības sadarbības aicinājumam.

 

Pirms četriem gadiem vēlētāji LRA iepazina ar diviem ambicioziem līderiem – Artusu Kaimiņu un Mārtiņu Bondaru. Viņu aktivitāte vēlēšanu kampaņā lielā mērā noteica to, ka apvienība pārvarēja piecu procentu barjeru un iekļuva Saeimā. Tagad ne viens, ne otrs vairs nav LRA frakcijā. Toties tur esat jūs, ir pienākuši arī daži biedri no Ingunas Sudrabas partijas. Apvienībā ir vairāki pazīstami pašvaldību vadītāji, bet nav īstas skaidrības, kas to visu vieno. Kas īsti ir Reģionu apvienība?

LRA ir veidojusies ilgākā laika posmā, apvienojot spēkus reģionos. Šobrīd tās ir trīs partijas un trīs biedrības, kas kopā apvieno divus tūkstošus biedru. LRA ir pārstāvība vairāk nekā 60 pašvaldībās, un tas ir otrs lielākais reģionālais spēks aiz Zaļo un zemnieku savienības. LRA ir spēks, kuru pārstāv desmit Saeimas deputāti. Tas ir spēks, kas nav bijis iesaistīts valsts nozagšanas skandālos, kaut kādu grupējumu interešu lobēšanā vai kādā citā “shēmošanā”.

 

Varbūt tāpēc, ka līdz šim nav bijis pie varas…

Bet tā ir viena no būtiskākajām iezīmēm, kas LRA atšķir no citām partijām, un tas nozīmē, ka mēs esam absolūti brīvi – mums rokas nav sasējuši kādi oligarhi vai citi sponsori. To apliecina arī Saeimas darbs, kur mēs šobrīd triecientempā iesniedzam dažādus priekšlikumus, piemēram, panācām atraitņu pensiju jautājuma virzīšanu Saeimā. Mēs spējam darboties sabiedrības interesēs!

 

Tīra reputācija ir tas, ko “piedāvā” gandrīz visas jaunās partijas, protams, bez garantijas, ka ar laiku uz tās neparādīsies traipi. Tāpat arī plaša pārstāvniecība pašvaldībās pati par sevi nav nekāds kvalitātes rādītājs, lai izvēlētos tieši LRA. Kas būs tā galvenā ideja vai vērtība, ko jūs pārstāvat politikā, kā dēļ vēlētājiem būtu jums jāuzticas?

Mūsu pamatvērtība ir bagāta, spēcīga un brīva Latvija. To nevar panākt bez uzticības valsts varai. Paņemsim nodokļu reformu. Vai no tās cilvēkiem kļuva labāk?

 

Vispirms par sevi! Valdības kritizēšana ir vieglākais ceļš…

LRA mērķis ir sakārtot valsts pamatus un cīnīties pret parazītekonomiku. Piemēram, OIK, kas paņem trešdaļu no maksas par elektroenerģiju. Piemēram, ātrajiem kredītiem, kas nodara lielu postu cilvēkiem. Apkārt ir pilns ar tādām nezālēm, kurās Latvija šobrīd ieaugusi. Sāksim ar simbolisko – kā mēs ievēlam Valsts prezidentu! LRA piedāvāja pilnīgi jaunu konceptu, kā iesaistīt sabiedrību lēmuma pieņemšanā, likumā nosakot, ka katram prezidenta kandidātam ir jāiztur šis uzticības tests, savācot noteiktu skaitu pilsoņu parakstu. Šis priekšlikums Saeimā tika noraidīts. Taču vismaz šobrīd ir atbalstīts cits priekšlikums, kas varbūt palīdzēs nedaudz sakārtot vienu no graujošākajiem sabiedrības neuzticības cēloņiem – to, ka prezidenta vēlēšanas notiek aizklāti. Mūsu mērķis ir padarīt šo procesu atklātu. Pat apstākļos, kad LRA ir iespiesta dziļākajā opozīcijā, mēs īsā laikā esam caursituši vairākus jautājumus, kur gadiem nebija meklēts risinājums.

 

Citēšu, kā LRA pirms kāda laika raksturoja tās pārstāvju sapulces priekšsēdētājs Guntis Gladkins: “LRA apvieno spēkus ar līdzīgi domājošām partijām un biedrībām, lai izveidotu spēcīgu, centriski un eiropeiski orientētu, Latvijas novados plaši pārstāvētu politisku apvienību.” Jautājums – vai Latvijā ir daudz tādu partiju, kas sevi nesauc par “centrisku” un “eiropeisku”? Pat “Saskaņa” tikko kongresā pieteica sevi kā eiropeisku. Vai šīs frāzes nav pārāk nolietotas Latvijas politikā?

Desmit gados esmu pārliecinājies, ka politikai ir jābūt centriskai jeb līdzsvarotai. Atbildīgu politiku nevar panākt ar radikāliem līdzekļiem. Ja politiķi var atļauties lietot jēdzienu “nekuriene”, runājot par Latvijas novadiem, tad tā ir radikāla politika.

 

Kurš lieto jēdzienu “nekuriene”?

Konkrētais izteikums nāk no Ilzes Viņķeles… Taču es runāju par politiku, kuru mums it kā piedāvā ar eiropeiskiem un centriskiem lozungiem. Faktiski tas ir piedāvājums aizmirst 600 tūkstošus cilvēku. Krīzes laikā Latvijā tika īstenota konsolidācija – ar budžeta cirpšanu, algu samazināšanu. Šobrīd jau notiek jauns konsolidācijas vilnis – “cērt” pakalpojumu pieejamību. Mēs saprotam, ka pārmaiņām ir jānotiek, taču tās nevar notikt matemātiski. Ja tiek lemts, ka skola kādā vietā jāslēdz, tad šī skola iedzīvotājiem ir jāaizstāj ar labu ceļu. Tā būtu centriska, līdzsvarota politika. Taču līdz šim Latvijā pakalpojumi tiek tikai samazināti, bet nekas netiek kompensēts. Rīga, protams, dzīvo ievērojami augstākā līmenī nekā vidēji Eiropas Savienība, jo Rīgā IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks nekā ES vidējais līmenis, bet cilvēki reģionos ir aizmirsti. Racionālākais droši vien būtu sadzīt visus cilvēkus vienā punktā, kur viņi dzīvotu daudzdzīvokļu mājās. Bet kur paliek latviskais dzīvesveids?

 

Varbūt mums tiek piedāvāts eiropeiskais dzīvesveids – ja nespēj pats uzturēt latvisko dzīvesveidu laukos, vari pārcelties. Daudzi tādu izvēli arī izdara.

Jo valsts nenodrošina viņiem stabilu darbu un ienākumus un infrastruktūra neatbilst vajadzībām, lai tur varētu pilnvērtīgi dzīvot.

 

Agrāk arī ne vienmēr nodrošināja, tomēr latviešiem bija svarīgi saglabāt šo dzīvesveidu.

Tas lielā mērā ir atkarīgs no vecuma. Arī runājot par vērtībām – cilvēka uzskati nav noturīgi visas dzīves garumā. Kad es biju students, es biju stipri liberālāks nekā šobrīd. Ja tu esi jauns, tu gribi baudīt iespējas un lielāka priekšrocība šķiet dzīvoklis, kur nav jātērē laiks, uzturot saimniecību. Taču ar laiku, kad ir ģimene, cilvēks kļūst konservatīvāks, viņš sāk novērtēt citas vērtības. Viņš vēlas būt tuvāk dabai, izmantot priekšrocības, ko dod ekoloģiska vide. Tas ir latviskais dzīvesveids. Taču tas, ka šī iespēja izrādās nežēlīgi dārga, nozīmē, ka cilvēkiem tā faktiski tiek liegta. Manuprāt, tas ir nepareizi.

 

Jūs teicāt, ka LRA līdz šim nav “sasmērējusies”, taču Mārtiņš Bondars, pametot frakciju, iebilda pret aizdomīgajām darbībām oligarhu lietas izmeklēšanas komisijā, kur LRA pārstāvis Mārtiņš Šics bija balsojis par Ingunu Sudrabu kā komisijas vadītāju, ar to palīdzot padarīt komisijas darbību par farsu. Jūs bijāt Saeimā un to visu redzējāt. Vai jums tas šķiet pieņemami?

Man tas nebija un nav pieņemami. Es esmu uzklausījis Mārtiņa Šica argumentus. Es varu mēģināt tos saprast, bet es tiem nepiekrītu. Viņaprāt, parlamentārās izmeklēšanas komisija ir opozīcijas instruments, un pēc loģikas tā būtu jāvada opozīcijas pārstāvim. No šī viedokļa alternatīva Sudrabai bija “Saskaņas” pārstāvis, par ko Šics nevarēja balsot. Otrs arguments bija, ka Andrejs Judins ar šo oligarhu lietas izmeklēšanas komisiju vairāk mēģināja veidot sev politisko kapitālu, nevis reāli kaut ko izmeklēt. Tomēr atgādināšu, ka vēlāk Mārtiņš Šics parakstīja pieprasījumu par Sudrabas izslēgšanu no izmeklēšanas komisijas un līdz ar to arī no tās vadības. Ironiski, ka Saeima šo priekšlikumu noraidīja, un trūkstošās balsis “piemeta” Nacionālā apvienība, “Vienotība” un ZZS. Tur viss tika smalki noorganizēts. Vēlāk Šics arī pauda viedokli, ka oligarhu sarunas jāpublisko, taču arī šo likumprojektu koalīcijas partijas iestūmušas dziļi atvilktnē. Tas neatceļ Šica balsojumu par Sudrabu, taču viņš ir mēģinājis šo situāciju labot.

 

Tomēr rodas jautājums, vai kaut kur LRA dzīlēs tomēr neslēpjas kādas oligarhu intereses. Piemēram, aktīvs apvienības biedrs ir Dainis Liepiņš – savulaik Aināram Šleseram tuvs cilvēks. Kāda ir viņa loma apvienībā?

Šobrīd viņš ir Ozolnieku novada vadītājs, kur strādā un pilda vēlētājiem dotos solījumus. Cik zinu, viņš uz Saeimu neplāno kandidēt. Mana mēraukla ir darbs frakcijā, un mūs neviens no malas nemēģina ierobežot vai uzspiest kādas intereses.

 

Bondars savulaik norādīja, ka tieši Liepiņa vadībā LRA notiek “acīmredzama tuvināšanās ZZS”.

Tas gan būtu dīvaini… Domāju, ka Bondara kunga mērķis bija viens – panākt LRA “laulības” ar Jaunupa kunga un Pūces kunga partiju “Latvijas attīstībai”. Viņš vēlējās vieglāku ceļu politikā. Skaidrs, ka ir ērtāk aiziet pie servēta galda, kur kāds uzsauc mielastu, nevis pašam strādāt smagos apstākļos.

 

Ne tikai Bondars to vēlējās. Arī cits LRA biedrs – Valkas mērs Vents Armands Krauklis – bija parakstījis aicinājumu par sadarbību.

Kraukļa kungs bija vienīgais no Vidzemes partijas, kas atbalstīja šo sadarbību. Tur bija iekšējas diskusijas, taču tagad Vidzemes partija ir pieņēmusi lēmumu darboties LRA ietvaros, nevis līdzdarboties tās graušanā.

 

Visticamāk, būs mēģinājumi nākamās Saeimas darba kārtībā vilkt tādus jautājumus kā Kopdzīves likums un Stambulas konvencijas ratifikācija. Kā balsos LRA, ja tās pārstāvji tiks ievēlēti?

LRA balstās Satversmes vērtībās, un tā ir viena no mūsu prioritātēm. Mēs neesam agresīvi noskaņoti pret seksuālajām minoritātēm, bet mēs atbalstām to ģimenes modeli, kas noteikts Latvijas Republikas Satversmē. Par Kopdzīves likumu nebalsosim. No Stambulas konvencijas esam gatavi atbalstīt to sadaļu, kas attiecas uz vardarbības ierobežošanu ģimenē. Taču pašreizējā veidolā Stambulas konvencijā tiek mēģināts salikt kopā daudzas sabiedrībai nesaprotamas lietas. Būtu neprāts tagad bīdīt šo jautājumu cauri parlamentam, tas tikai iedzītu vēl lielāku ķīli starp sabiedrību un valsts varu. Tieši pretēji – mums vajag sabiedrību vienot.

 

Vai atbalstīsiet, ka tiek turpināta šajā Saeimā iesāktā krievu skolu pāreja uz mācībām valsts valodā?

Tā ir vēl viena no LRA pamatvērtībām – latviešu kultūra un latviešu valoda. LRA frakcijas deputāti atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas rosinātos priekšlikumus. Nākotnē mēs esam gatavi iet tālāk – latviešu valodai būtu jāiegūst vēl lielāks īpatsvars. Bet jāskatās arī no praktiskā viedokļa – cik pedagogi ir sagatavoti, lai būtu garantija, ka bērni saņems labu izglītību.

Piebilde – par krievu vidusskolu pāreju uz mācībām valsts valodā nebalsoja LRA deputāts Juris Viļums, kurš norādīja, ka šis jautājums šķeļot sabiedrību un esot izdevīgs atsevišķiem politiskajiem spēkiem…

Kāda ir jūsu attieksme pret iespējamo sadarbību ar partiju “Saskaņa”?

“Saskaņa” šobrīd izmisīgi mēģina pārkrāsot fasādi. Taču viņu īstā daba vienmēr atklājas tad, kad ir jāpieņem lēmumi. Piemēram, balsojumā par tā saukto Magņicka sarakstu, lēmumos par valsts valodas stiprināšanu. Arī balsojumā par Krimas okupācijas nosodīšanu, kas faktiski nebija stāsts par Krimu, bet par Latviju, jo Saeima izteica viedokli par teritoriālo robežu neaizskaramību, ko Krievija nekaunīgi pārkāpa. Līdz ar to LRA jau šobrīd var skaidri pateikt, ka ar “Saskaņu” nesadarbosimies, jo līdzšinējie gadījumi parāda, ka tā rīkojas pretēji mūsu valsts nacionālajām interesēm. Otra LRA “sarkanā līnija” ir Latvijas Krievu savienība. Manuprāt, tā pat ir apzināta saspēle – LKS it kā tēlo radikālo spārnu, bet “Saskaņa” it kā var krāsoties eiropeiska. Ceru, ka cilvēki uz to neuzķersies.

 

Jautājums no otras puses – kurai partijai jūs pēc vēlēšanām zvanītu pirmajai ar piedāvājumu veidot koalīciju.

Mēs gribam redzēt vēlēšanu rezultātus…

 

Runa nav par vēlēšanu matemātiku, bet par to, kura partija no Latvijas politiskā spektra jums šķiet idejiski tuvākā.

Ir jāsaprot, kas būs partiju prioritātes. To varēs uzzināt tikai jūlija beigās. Būtu nepareizi vērtēt pēc principa – tur man ir labi kolēģi, ar viņiem runāšu vispirms. Nē, tas neder.

 

Jums tiešām vajag 4000 zīmju programmas un pirmsvēlēšanu lozungus, lai saprastu, kas ir kas Latvijas politikā?

Ir runa par plašāku politisko piedāvājumu. Es tagad negribu vilkt nekādas līnijas, izņemot iepriekš minētās – pret “Saskaņu” un LKS. Piemēram, es redzu, ka sadarbība varētu būt ar Jauno konservatīvo partiju, kuras piedāvājums man šķita ļoti simpātisks, taču piesardzīgu dara viņu piedāvātā nodokļu reforma “3X500”. Mēs aprēķinājām, ka šī piedāvājuma cena ir 1,6 miljardi eiro. Tas ir Latvijas aizsardzības budžets un veselības budžets kopā. Piedāvājumam jābūt balstītam realitātē.

 

Tā kā Latvijas vēlētājiem nav iespēju vēlēt Valsts prezidentu un viņi Saeimas vēlēšanās faktiski dod mandātu partijām, būtu ļoti svarīgi noskaidrot, kāda būs LRA pozīcija?

Mēs tomēr ceram, ka nākamajā Saeimā varēsim atgriezties pie LRA priekšlikuma par izmaiņām Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtībā. Tam nevajadzētu notikt līdzšinējā “politiskā tirgus” veidā. Ja šie priekšlikumi tiks pieņemti, mēs varētu izvirzīt savu kandidātu.

 

Kāda būs jūsu pozīcija par čekas maisu atvēršanu?

Mēs nedrīkstam būt savas pagātnes vergi. Čekas maisu jautājumam jau sen bija jābūt atrisinātam – tiem jau sen bija jābūt publiskiem. Es ceru, ka nākamajā Saeimas sasaukumā tiks ievēlēta jauna politiķu paaudze, kas pat teorētiski nevarētu būt čekas aģenti. Tad nebūs problēmu ātri vien vienoties par čekas maisu atvēršanu un šīs informācijas publicēšanu. Šis jautājums vienreiz jāslēdz un jāskatās nākotnē.

 

Vizītkarte

Latvijas Reģionu apvienība 

Dibināta 2014. gadā, un tolaik tās kodolu veidoja divas partijas – Reģionu alianse (priekšsēdētājs – Babītes novada vadītājs Andrejs Ence) un Vidzemes partija (priekšsēdētājs – Valmieras novada vadītājs Vents Armands Krauklis).

Laika gaitā piesaistīto partneru loks ir paplašinājies, piesaistot arī partiju “Ogres novadam” un vairākas biedrības.

LRA, kurai nav stingri iezīmētas ideoloģiskās līnijas, “patvērumu” nereti rod arī no dažādiem citiem politiskajiem spēkiem atstumti vai aizgājuši politiķi. Piemēram, pēdējā pusgada laikā LRA pievienojušies Saeimas deputāti Edvards Smiltēns (agrāk “Vienotība”), Silvija Šimfa un Arvīds Platpers (abi agrāk “No sirds Latvijai”).

12. Saeimas vēlēšanās LRA ieguva astoņas deputātu vietas, par to balsoja 60 812 vēlētāji (6,66% no balsstiesīgajiem). Tolaik LRA spilgtākie līderi bija Artuss Kaimiņš (tagad izveidojis pats savu partiju) un Mārtiņš Bondars (iestājies partijā “Latvijas attīstībai”).

LRA vīzija: 2020. gadā būt par ietekmīgāko politisko spēku Latvijā, kas Eiropas Parlamentā un Saeimā pārstāv vairāk nekā pusi no Latvijas pilsoņiem un aktīvi īsteno politiku, kas vērsta uz līdzsvarotu reģionu attīstību un cilvēku interešu aizstāvību.

LA.lv