Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Māris Antonevičs: Identitātes pēdējais bastions

Foto - LETAFoto - LETA

“Ja kaut viens matiņš no viņu galvām nokritīs, jūs to rūgti nožēlosiet” – apmēram tā varētu tulkot Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītāja Vjačeslava Dombrovska piedraudējumu neaiztikt šīs partijas ministrus. Tas gan rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.

 

Skaidrs, ka parasti partijas politiski aizstāv savus ministrus (diemžēl pat tad, ja darbs nav diez ko kvalitatīvs), ja vien tie paši nav nolēmuši mest mieru šai nodarbei, kā to, piemēram, pašreizējās Valda Dombrovska valdības darbības laikā izdarīja tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība). Un bez liekas vajadzības tas it kā nebūtu jāatgādina. Varētu saprast, ja ar šādu paziņojumu reformists V. Dombrovskis būtu nācis klajā, kad tika draudēts ar neuzticības izteikšanu viņa partijas biedram iekšlietu ministram Rihardam Koz-lovskim, taču šīs vētras jau norimušas. Ministrs atvainojies leģionāriem, demisijas pieprasījums atsaukts, plašāks darba izvērtējums nav sagaidāms. Iespējams, ka Reformu partija kaut ko patur pie sevis un izmaiņas valdībā tomēr tiek gatavotas. Vai pat jauna valdība, jo visi, kas par šo tēmu pēdējā laikā sprieduši, droši paredz vien to, ka Ministru kabinets pašreizējā izskatā noteikti strādās līdz pašvaldību vēlēšanām. Lai gan joprojām tiek deklarēts, ka pie šāda spēku sadalījuma parlamentā šī ir “vienīgā iespējamā koalīcija”, tas neskan tik pārliecinoši kā agrāk.

Saprotams, ka tieši RP ir visvairāk ieinteresēta “status quo” jeb pašreizējās situācijas saglabāšanā. Ne tikai tāpēc, ka tai ir ietekmīgi ministru amati un iespēja veidot politiku interesējošās nozarēs. Šie ministri faktiski ir partijas identitāte, kas nomainījusi Valda Zatlera kā varonīgā Saeimas atlaidēja tēlu.

Partija nav spējusi vienoties par ideoloģiju, jo tās līderu mēģinājumi pozicionēties kā liberāļiem sastapušies pat ar iebildumiem pašu biedru vidū, turklāt nav populāri arī vēlētāju vidū. Tad nu paliek atsevišķas sejas, kas regulāri parādās plašsaziņas līdzekļos un kuras pirms vēlēšanām varētu vērienīgi izmantot reklāmās cerībā, ka piecus procentus pa visiem kopā tās savāks. Nacionālo apvienību pašreizējā situācija manāmi neapmierina ietekmes trūkuma un partneru bieži augstprātīgās attieksmes dēļ, savukārt no “Vienotības” politiķu izteikumiem arvien biežāk nolasāmi zemteksti, ka labāk ir prognozējams partneris (pat ja tam ir kāds pietuvināts oligarhs) nekā ambiciozi spītnieki, ar kuriem grūti visu mierīgi sarunāt.

Tiesa, pašvaldību vēlēšanu aktivitātes rāda, ka “viss plūst un viss mainās”, jo arī Reformu partija par reģionālajiem līderiem gatava pieņemt bijušos Tautas partijas biedrus (kā Jāzepu Šņepstu Preiļos). Droši vien agrāk daudz piesauktās “sarkanās līnijas” daudz ātrāk pārklātos ar putekļu kārtiņu, ja vien reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edmunds Sprūdžs ik pa laikam neuzņemtos apkopējas lomu un to neatgādinātu. Jautājums vien, vai tās patiešām eksistē vai ir tikai dekorācija.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+