Māris Antonevičs: Kādas “desas” tirgo “Saskaņa” un Šlesers? 21

Vācu “dzelzs” kanclers Otto fon Bismarks savulaik sacījis, ka ar likumiem ir tāpat kā ar desām – labāk nezināt, kā tie tiek taisīti. Vēlāk gan vārds “likumi” bieži ticis aizstāts ar vārdu “politika”, paplašinot teiciena nozīmi. Vai cita, vēl plašākā versija: “Mazāk zināsi, labāk gulēsi!”
Taču nezināšana ir laba tikai tik ilgi, kamēr pašam nav jāizvēlas, kuru desu pirkt un kuru pat pagalma sunim nevajadzētu piedāvāt. Politikā šāda izvēle parasti ir vēlēšanas, par kuru tuvošanos signalizē partiju reklāmas. Bet arī reklāmas tādas pašas neskaidras izcelsmes desas vien ir – nav zināms pat, vai tā atspoguļo paša politiķa/partijas idejas vai vienkārši kāda reklāmista pārliecību: “Tā jūs labāk izskatīsies…” Politisko reklāmu “desu cehs” nav nekāda domnīca vai ideju laboratorija, jo tas ražo nevis saturu, bet iepakojumu.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Šobrīd “apritē” ir trīs partiju reklāmas – “Vienotības”, Šlesera “Vienoti Latvijai” un “Saskaņas”. Par “Vienotību” nav īpaši daudz ko teikt – klasiska un diezgan vecmodīga partijas reklāma Eiroparlamenta vēlēšanām, kur tiek parādītas vairākas zināmas sejas, fonā ātri noskaldīti pāris vispārīgi lozungi un: Balsojiet par mums!

Toties Šlesers un “Saskaņa” spēlēs ar sabiedrības prātiem iet krietni tālāk. Vispirms tiek konstruēta kāda iedomāta, apzināti kroplīga vai nepilnīga aina, lai tūlīt pat to varētu noliegt un it kā vietā piedāvāt kaut ko citu. “Saskaņas” reklāmbalss paziņo: “Latvijas problēma nav krievi, Latvijas problēma ir nabadzība.” Abi apgalvojumi ir pareizi, tikai,.. kurš tad apgalvojis pretējo? Latvijas problēma tiešām nav krievi (tāpat kā tie nav latvieši, ebreji, ukraiņi, lietuvieši vai kādi citi), ja runā par tautību. Un nabadzība tiešām ir problēma, bet tā nav vienīgā. Arī Latvijas drošība ir problēma, un agresīvai kaimiņvalstij simpatizējošs pūlis ir problēma. Protams, lielāka problēma ir provokatori, kas cenšas kūdīt, bet arī Latvijas krievu lielāko daļu pārstāvošas partijas ciešie sakari ar Krievijas, nespējot norobežoties no tās impēriskās politikas ir problēma, it sevišķi, ja šī partija nonāk pie teikšanas parlamentā un valdībā. Tāpēc labāk tomēr būtu, ja tā savas “desas” tirgotu citur. Piemēram, 9. maijā pie “uzvaras” pieminekļa, aicinot tur sanākušos šoreiz vismaz atteikties no oranžmelnajām lentītēm, kas komplektā ar Krievijas karogu Ukrainā kļuvušas par separātistu un okupantu galveno simbolu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šlesers ir izvērstāks – uzzīmētā ainava ir detalizētāka, vietām skaidrāka, un tomēr arī viņa reklamētāji veikli izvairās apiet būtiskus jautājumus, tā vietā izvēloties vispārinājumus. “Neatdosim mūsu krievus Krievijai!” Bet varbūt atsevišķus tieši vajag atdot, lai nemaitā gaisu? Kā lai neatceras gadījumu ar Vladmira Lindermana izdošanu Latvijai, kuru no Krievijas tik centīgi pieprasīja Latvijas Ģenerālprokuratūra ar pašreizējo SAB priekšnieku Jāni Maizīti priekšgalā. Saņēma! Kopā ar referendumu par valsts valodas statusu krievu valodai un Latgales autonomijas idejām. Nu jau pat britu BBC secina, ka Tatjana Ždanoka un daži citi darbojas kā “Krievijas aģenti”. Kādi tur mūsu krievi?

Lai ko nestāstītu reklāmai nolīgtā aktiera balss, šis tomēr nav Šlesera tonis. Viņš nav nekāds runcis Leopolds, no viņa mēs esam pieraduši dzirdēt citus tekstus, citā intonācijā. Nevis mierinošā, bet kategoriski pieprasošā. “Jābeidz izmantot vēstures faktus, lai baidītu, ka mēs varam nonākt kādā atkarībā,” pirms četriem gadiem, atgriezies no Maskavas, klāstīja Šlesers, aicinot daudz ciešāk sadarboties ar Krieviju. Tagad viņa reklāma mierina: “Ārēji mēs esam drošībā, Eiropas Savienībā un NATO.” Starp citu, vai kāds ir redzējis Šlesera reklāmas krievu versiju, kas aicinātu “mūsu krievus” būt lojāliem un neatdoties Krievijai?

Runājot par Latvijas krieviem, viņi nav problēma, bet gan nezināmais. Un tā vairs nav “Saskaņas” vai Šlesera, bet valdošo (latvisko) partiju vaina, kas to nav centušās noskaidrot. Pat tad, kad 270 tūkstoši referendumā nobalsoja par valsts valodas statusu krievu valodai, šāda pētījuma nebija. Ukrainā notiekošais ir mājiens ar mietu, ka pēdējais laiks tādu veikt.