Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. septembris, 2013
Drukāt

Māris Antonevičs: Karadarbība operā – netīra un pretīga, tai jāpieliek punkts

Foto - LETAFoto - LETA

“Par operu būtu jārunā tiem, kas to tiešām apmeklē, bet tie, kas to nedara, labāk lai paklusē,” ziņu aģentūra LETA šonedēļ citēja politiķi Valdi Zatleru. Tas gan uzreiz radīja jautājumu – ko nozīmē “apmeklē”?

 

Vai tam, kurš divas vai trīs reizes gadā nopērk operas biļeti otrajā balkonā, ir tādas pašas tiesības izteikties kā tam, kurš regulāri apmeklē visas pirmizrādes un vēl tiek aicināts uz banketiem? Tādā garā turpinot, varētu izrādīties, ka, piemēram, par “Parex” (vai kādas citas bankas) problēmām drīkst runāt tikai tie, kuriem šajā bankā bijuši uzkrājumi, bet par “Liepājas metalurgu” – tikai tie, kuri piedalījušies Sergeja Zaharjina dzimšanas dienas svinībās un tamlīdzīgi.

Droši vien es pat piekristu Zatlera kungam, ja uzvirmojušais skandāls būtu par operas māksliniecisko kvalitāti. Diemžēl diskusija jau sen ir pārvērtusies par klasisku informatīvo karu, kam ar augsto mākslu ir diezgan attāls sakars. Šis nu ir tas gadījums, ko droši var ielikt politoloģijas mācību grāmatās, lai nākotnē izmantotu kā piemēru analīzei. Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes lēmumu neiekļaut Latvijas Nacionālās operas valdē tās līdzšinējo vadītāju Andreju Žagaru, protams, varēja apstrīdēt, pieprasot skaidrāku argumentāciju. It īpaši pēc tam, kad atklājās, ka šā iemesla dēļ no uzticētajiem pienākumiem atteicies arī ministrijas noskatītais jaunais valdes priekšsēdētājs Artūrs Maskats. Jautājumu varēja risināt dažādi, saglabājot pieklājības robežas, taču tā vietā tika izvēlēts uzbrukums ar saukli “Grende, atkāpies!” ar apdrukātiem krekliņiem, nopirktām reklāmām interneta portālos, ievērojamu personu nicinošiem izteikumiem. Iespējams, uzbrukuma iniciatori bija iedomājušies, ka zem šī spiediena ministre saļims un partija no viņas novērsīsies. Tā vietā notika pretējais – sekoja diezgan trāpīgs prettrieciens un savu devu nicinājuma nu saņēma arī Žagars un domubiedri, kuru aktivitātēs tāpat tika atrastas vājās vietas. Piemēram, tas, ka viens no galvenajiem uzbrukuma organizētājiem ir persona ar politiskām ambīcijām, kurš šo gadījumu, iespējams, mēģina izmantot tikai kā atspērienu savai nākotnes karjerai. Žagaram un viņa aizstāvjiem tika pārmesta augstprātība, precīzi fiksējot izteikumus, kuros tā parādās. Medijos parādījās ievērojamu kultūras darbinieku, piemēram, Aleksandra Poļakova un Daiņa Kalna, viedokļi, kas pauda atbalstu kultūras ministres rīcībai.

Ja šīs norises uztver kā informatīvo karu, kāds tas arī ir, tad varētu teikt, ka frontes līnija atgriezusies sākotnējās robežās, kas kara uzsācējiem, protams, bija nepatīkama atziņa.

Tāpēc pēdējās dienās karadarbībā tika iesaistīts tas, ko tēlaini varētu salīdzināt ar “ķīmiskajiem ieročiem” – sevišķi personīgi uzbrukumi, kuros tiek aizskarta iesaistīto cilvēku personīgā un ģimenes dzīve. Netīri, pretīgi, bet vai tad karā ir vieta žēlsirdībai?

Skaidrs ir viens, ka tā nevar palikt un kaut kā to visu vajadzēs izstrēbt. Šķiet, ka to nolēmis darīt premjers Valdis Dombrovskis, kurš, kā vakar vēstīja mediji, esot “pikts” un ” nikns”. Tas bieži negadās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+