Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. maijs, 2013
Drukāt

Māris Antonevičs. Nācija kā “Frankenšteina briesmonis”?

Foto - LETAFoto - LETA

Saņēmis uzaicinājumu piedalīties Saeimas saliedētības rīkotā seminārā “Vai Latvijā iespējama vienota nācija?”, to novērtēju kā teorētisku pasākumu ar nedaudz utopisku ievirzi.

 

Turklāt lielu varbūtību, ka tas aizies ierastajā amatpersonu svinīgo uzrunu uzspēlētā motīva – “Visi, kas dzīvo Latvijā, mums ir vajadzīgi!” – pavadā, noklusējot, ka visos Latvijai vēsturiski svarīgajos brīžos “visi” nebūt nav bijuši vienoti, bet pat ļoti centīgi mēģinājuši valstij un nācijai kaitēt vai pat to iznīcināt. Tādi ir arī šobrīd. Formāli daudzus varētu pat pieskaitīt nācijai (pilsoņi, runā latviski, varbūt pat himnai vārdus zina), bet kāda tur vienotība, ja kabatā tiek turēts “duncis”, ik pa laikam skrubinot valsts pamatus un gaidot iespēju, kad to varēs iedurt dziļāk?

Tomēr, lai runātu par jautājumiem, teorētiskais ievads ir nepieciešams, par ko seminārā labu priekšstatu sniedza uzaicinātais jurists, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits. Kas vispār ir šie ikdienā tik bieži piesauktie vārdi, ar kuriem daudziem tik ļoti patīk spēlēties – nācija, valsts, tautība? Un te atklājās, ka vienota skaidrojuma nemaz nav. Terminoloģija ir dažāda gan zinātnes nozarēm, gan autoriem. E. Levits to salīdzina ar indiešu pasaku, kur desmit aklie mēģina noskaidrot, kāds izskatās zilonis. Viens pieskaras astei, cits snuķim, un katram šķiet, ka tieši viņa izvēlētais skaidrojums ir tas pareizākais. Tādā terminoloģiski neskaidrā vidē tad arī nākas dzīvot gan zinātniekiem, gan sabiedrībai, turklāt nereti šie termini tiek politiski uzlādēti – viens un tas pats vārds var būt gan ar pozitīvu, gan negatīvu nozīmi. Piemēram, vārds “nacionālisms”…

Bet, lūk, Levita skaidrojums par nāciju, kas pamatā esot raksturīgs kontinentālajai Eiropai. Nacionālās grupas apvieno vairāki elementi: valoda, kultūra, sociālā atmiņa, dažos gadījumos reliģija, bet tas vēl neveido nāciju. Ir nepieciešama nacionālā pašapziņa un politiskās ambīcijas – prasība pēc valstiskuma. Valstsnācija ir tā nācija, kura veido valsti.

Latvieši līdz 15 – 16. gadsimtam bija dažādas nacionālās grupas, kas saplūda vienā tautā, bet nacionālā pašapziņa izveidojās tikai 19. gadsimta sākumā, kad sāka lietot vārdu “latvieši”. Prasība pēc valstiskuma parādījās tikai 20. gadsimtā, turklāt sākotnēji tai bija vairāki modeļi: Stučkas pagaidu valsts modelis, vāciskais modelis ar trim valstnācijām – latviešiem, igauņiem un baltvāciem. Taču uzvarēja latviešu nacionālās valsts ideja, kur valstsnācija ir latvieši.

Lielākās jukas sākas, kad tiek runāts par nācijas izpratni tā sauktajās vecajās Eiropas valstīs (Francija, Lielbritānija), kur vispirms izveidojas valsts un pēc tam vienota politiska nācija, un jaunās valstīs (tajā skaitā Latvijā), kur vispirms izveidojas kultūrnācija, kas izcīna savu valsti. Tiem, kas diskutē, parasti ir grūti atteikties no savas “pareizās” izpratnes par nācijas veidošanu, un viņi to cenšas uzspiest arī pārējiem. Te arī skaidrojums, kāpēc dažādas no Rietumiem nākošas integrācijas receptes mums šķiet gan svešas, gan kaitīgas un pat liek aizdomāties, vai mērķis nav graut Latvijas valstiskumu. Protams, arī kultūrnācija pēc valsts izveidošanas pārņem politiskajai nācijai raksturīgas iezīmes, taču tas notiek pakāpeniski un ar daudz lielāku piesardzību.

Politiskā nācija ir iekļaujoša, integrējoša, asimilējoša (seminārā vairākkārt tika citēts Napaleona teiktais: franči ir visi tie, kas runā un domā franciski), tā nelabprāt atzīst blakus valstsnācijai pastāvošas mazākumtautības, bet tās valstis, kuras izveidojušas kultūrnācijas, mazākumtautībām un to kultūrām ir pretimnākošākas. E. Levits atgādina, ka tieši tāda politika bija raksturīga Latvijā 20 – 30. gados, kad darbojās mazākumtautību skolas, nebija nevienas partijas, kas būtu pārnacionāla – bija latviešu, krievu, ebreju, poļu partijas.

“Tomēr laika gaitā kultūrnācijas modelis kļūst difūzāks un valstsnācija cenšas atvērties mazākumtautību un imigrantu iekļaušanai,” piebilst jurists, vedinot uz domu, ka tādai vajadzētu būt arī politikai mūsdienu Latvijā. Protams, ar stingriem pamatiem.

“Vienota nācija Latvijā iespējama tikai uz vienotas valodas un kultūras bāzes. Politiska nācija nenozīmē politisku Bābeli, visiem ir jārunā vienā valodā. Ja mājās kāds runā citā valodā, tā ir viņa personiskā darīšana.” Un vēl viens svarīgs citāts no Levita teiktā: “Latviska Latvija ir vienīgā iespēja un pamats, kā valsts var pastāvēt ilglaicīgi. Ja Latvija nav latviska, tad tā nav vajadzīga.”

Te prasītos būtiska atkāpe. Tie “eksperti” un politiķi, kas parasti viebjas un spļaudās, izdzirdot vārdus “latviska Latvija”, pārmet, ka tas esot “etniskais nacionālisms” un piederība nācijai tiekot mērīta pēc “izcelsmes” vai “asinīm”, kas esot nemoderni, ksenofobiski, rasistiski un tā tālāk. Tā, protams, ir maldināšana, visticamāk, apzināta blefošana. Vienkārši šie cilvēki pārliecināti, ka “latviskumam” (ja to tā vispār var nosaukt) jābūt bez formas un satura, un katrs var piedalīties tā formēšanā pēc saviem ieskatiem. Tāds “Frankenšteina briesmonis”, kas nekad arī nekļūst gatavs, jo jebkurā brīdī kādam var ienākt prātā doma kaut ko noraut vai piešūt.

Protams, piederību nācijai nenosaka pēc asinsanalīzēm, tomēr forma un saturs tam ir gan. Ja kāds to neatzīst, tad viņš nevar būt pilnvērtīgs nācijas pārstāvis.

Problēma ir tā, ka nācijas veidošanās un attīstība Latvijā nav notikusi dabiski kā daudzās citās valstīs – padomju okupācijas dēļ tā vardarbīgi pārtraukta un deformēta. Okupācija ir beigusies, bet sekas palikušas.

Saeimas Saliedētības komisijas seminārā to spilgti apliecināja “Saskaņas centra” deputāte Irina Cvetkova: “Politiskās nācijas veidošanai Latvijā traucē vairāki faktori – etniskā nacionālisma politika un antipadomisms – kopīgas padomju pagātnes noliegšana un nopelšana. Viss antipadomju ir pārvērties antikrieviskajā. Bet padomju tautas pārstāvji taču bija visi Latvijas iedzīvotāji. Latvieši bija padomju varas aktīvi atbalstītāji un Komunistiskās partijas biedri.”

Vai vajag vēl kādu spilgtāku izteikumus, lai saprastu, ka vienota politiskā nācija Latvijā pagaidām nav iespējama? Cvetkova taču nav vienīgā, kas tā domā. Un kā ar tiem 275 tūkstošiem pilsoņu, kas dodas parakstīties par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Etniskums te, protams, parādās, jo pārsvarā šādu uzskatu paudēji pēc izcelsmes nav latvieši. Bet ne jau asinis te ir būtiskākais, bet principi un nostāja. Pat ja viņi paši jūt, ka savas pagātnes dēļ nespēj kļūt par nācijas daļu, tad vismaz nevajadzētu to traucēt saviem bērniem un mazbērniem.

Ar situācijas konstatāciju, protams, ir par maz, bet vienīgais konkrētais risinājums šajā situācijā ir pāreja uz valsts izglītību latviešu valodā. Izbeigt “segregāciju izglītības jomā”, kā seminārā aicināja E. Levits. Bet tam ir vajadzīga politiska drosme, ar semināriem vien nepietiks.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+