Māris Antonevičs: Politiskā fasādes tīrīšana 2
Staļina režīma laikā augstos amatos esošos biedrus, kuri kāda iemesla dēļ bija izpelnījušies vadoņa nelabvēlību, vienkārši fiziski likvidēja. Senie nopelni un pat draudzība netika ņemti vērā. Jau vēlākā PSRS periodā, kad režīms bija kļuvis mazāk asiņains, arī represijas elites iekšienē kļuva daudz saudzīgākas, un potenciālais sods par “nogrēkošanos” bija vienkārši augšupejošās karjeras gals un kāds necils amats, kuru labprātīgi neviena godkārīga persona neizvēlētos. No otras puses, tas tomēr nebija ļaunākais, kas varēja notikt. Varēja jau apvainoties un aizcirst durvis, taču tad plaša izvēle – ko tālāk darīt – nepalika.
Mūsdienu Latvijā, protams, daudz kas ir citādāk. Galu galā arī partija vairs nav viena, sodītie un atstumtie var mēģināt meklēt patvērumu pie kāda konkurējoša politiska spēka, kā tas nesen notika ar virkni “Vienotības” deputātu. Ja aprēķins būs bijis pareizs, ir izredzes triumfāli atgriezties zaudētajās pozīcijās. Tomēr atsevišķi brežņeviskie tikumi par sevi atgādina, un, šķiet, īpaši labi tos atceras…, nu protams, “Saskaņas centra” vadītāji.
Partijas rindās netrūkst biedru, kas ar savām darbībām, izteikumiem un citiem dotumiem varbūt vēl ir noderīgi pirms vēlēšanām, kad jāpiesaista pretlatviskāk noskaņotos vēlētājus, bet kļūst ļoti traucējoši, kad “Saskaņai” gribas tikt pie valdības galda. Tur taču nevar laist tādus, kas neprot manieres – skaļi atraugājas, lamājas rupjiem vārdiem, slauka muti galdautā (vēlāk stāstot, ka patiesībā esot galdautu tikai skūpstījuši) un tā tālāk. Tāpēc padomju nomenklatūras stilā šiem biedriem tiek piedāvāts pārvākties uz kādu klusāku vietiņu un turpmāk netraucēt ar savu nelāgi uzkrītošo klātbūtni.
Ne vienmēr gan šīs norunas tiek īstenotas. Tā, piemēram, “SC” deputāts Valērijs Kravcovs, kurš 10. Saeimā izrādījās darbanespējīgs, jo nezināja valsts valodu, piekrita vairs nepiedalīties parlamenta vēlēšanās, saņemot solījumu, ka viņam nākotnē atradīsies vieta Eiropas Parlamenta kandidātu sarakstā. Vieta tomēr neatradās, bet arī Kravcovs par to, šķiet, īpaši neskuma.
[popular_posts title=”yes”]
Tagad, tuvojoties 12. Saeimas vēlēšanām, “Saskaņa” ir ķērusies pie jaunas fasādes “tīrīšanas”, un, kā jau bija sagaidāms, piedāvājumu pārvākties tālāk saņēmis skandalozākais šīs partijas deputāts Nikolajs Kabanovs. Turpmāk viņš darbosies arodbiedrībā “LABA”, kas tiek uzskatīta par “SC” pietuvinātu organizāciju, jo tās biedri regulāri piedalās Rīgas mēra Nila Ušakova atbalsta akcijās. Cik noprotams, par finansējumu “arodbiedrība” sūdzēties nevar, tātad Kabanovam bads nebūs jācieš, tik vien kā apziņa, ka esi nosūtīts politiskā “trimdā”. Pienākusi ziņa par vēl vienu “SC” pirmsvēlēšanu “tīrīšanas” upuri – deputāti Irinu Cvetkovu, kura tāpat zināma ar saviem provokatīvajiem izteikumiem un regulāru dalību dažādos šaubīgos “antifašistu” pasākumos. Cvetkova arī izplatījusi paziņojumu, kurā pārmet partijas vadībai “vēlētāju nodevību” un laipošanu ar mērķi iekļūt koalīcijā. Bet tā ir Cvetkovas izvēle – izteikt šādus pārmetumus. Būtu klusējusi, varbūt arī viņu kaut kur “iekārtotu”.
Skaidrs, ka tas, ko šobrīd dara “Saskaņa”, ir priekšdarbi nākamās valdības veidošanai. Jautājums tikai – vai tā ir jau kāda noruna un uzdevums, ko “Saskaņai” uzdevis slepus sarunāts partneris vai arī pašas partijas aprēķins, ka tas varētu atvieglot politiskās manipulēšanas iespējas?
