Māris Antonevičs: Prezidenta vēlēšanas – vai var apiet “shēmošanu” un “gaļas mašīnu”? 2

“Kvalitatīvus cilvēkus nemaz tik viegli tajā gaļas mašīnā nav dabūt iekšā,” tā LTV “Sastrēgumstundā”, apspriežot iespējamos Valsts prezidenta kandidātus, izteicās politologs Ivars Ījabs. Klātesošie partiju pārstāvji arī nebija naski konkrētu uzvārdu saukšanā un tas nav pārsteigums. Līdzšinējie parlamenta balsojumi par valsts pirmo amatpersonu ir lielisks uzskates līdzeklis tam, ko Latvijas politikā mēdz dēvēt par “shēmošanu”. Pagaidām nekas neliecina, ka šoreiz varētu būt citādāk.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
Krituši visi antirekordi – savākts 600 000 narkomānu izlietoto šļirču. Atrasta arī traģiskā “narkozombiju” viela 8
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis 183
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Pēdējā laikā bieži izskanējis viedoklis, ka viss noteikti mainītos, ja vien prezidents tiktu izraudzīts atklātā balsojumā. Taču tas nozīmētu ne jau to, ka “shēmošana” tiek atcelta un Saeimas partijas pēc burvju mājiena steidz uzklausīt sabiedrības viedokli. Tikai to, ka kāda no shēmām iegūst nedaudz labākas sākotnējās pozīcijas attiecībā pret citām.

Nesen labs paziņa apjautājās, vai ir kāda iespēja, ka par Valsts prezidenta kandidātu tiek nominēta kāda sabiedrībā augstu vērtēta, neapšaubāmi godīga, iedvesmojoša personība un morāla autoritāte. Piemēram, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis vai garīdznieks Juris Rubenis. Pirmā doma bija: “Nē, tas ir bezcerīgi.” Divi iemesli šaubām par šo kandidātu parādīšanos balsošanas sarakstos – pirmkārt viņu pašu gatavība labprātīgi doties politologa Ījaba pieminētajā “gaļas mašīnā”. Otrkārt, partiju (vai pareizāk sakot to vadības) intereses, kas var asi reaģēt, ja kāds tām mēģina stāties ceļā. Tāpēc no malas “iemaldījušos” kandidātu var sagaidīt dažādi pārsteigumi. Varbūt pat parlamenta gaiteņos izplatītas un mediju pārķertas baumas, ka, lūk, tieši par šī kandidāta izredzēm nokļūt amatā pastiprinātu interesi izrādījis Krievijas vēstnieks… Paši saprotiet, ko tas nozīmē – šāda persona jātur no Rīgas pils (pagaidām gan vēl Melngalvju nama) tik tālu, cik iespējams.

CITI ŠOBRĪD LASA

Grūti iedomāties, ka politiskajai elitei, pieņemot lēmumu par prezidentu, būtu kaut mazākā vēlēšanās izlaist grožus no savām rokām. Un tomēr! Dažreiz sava loma ir arī liktenim un apstākļu sakritībai. Lai shēmas izgāztos, vispirms ir jāizveidojas politiskās krīzes apstākļiem. Praksē tas izpaustos tā, ka partijas savā starpā sastrīdas un pat aizkulisēs nespēj vienoties ne par vienu no saviem iepriekš cerētajiem kandidātiem. Saeimā notiek vairākas balsošanas kārtas, neviens nesavāc nepieciešamo 51 balsi. Visi iepriekš piesauktie kandidāti kļūst neaktuāli un tad steigā tiem meklētas kāda kompromisa figūra. Šādā brīdī tāda bezpartejiska morāla autoritāte var kļūst par izeju no saspīlētās situācijas un arī “gaļas mašīna” ap to laiku būs nogurusi no nepārtrauktas griešanās.

Konstruētā ainava daļēji atbilst tai, kāda izveidojās 1999. gada vasarā, kad par Valsts prezidenti pirmo reizi kļuva Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa sākumā nebija starp partiju kandidātiem. Tur bija lērums citu personu: Anatolijs Gorbunovs no “Latvijas ceļa”, Raimonds Pauls no Šlesera Jaunās partijas, Vaira Paegle no Tautas partijas, Jānis Priedkalns no “Tēvzemei un brīvībai”, Arnis Kalniņš no LSDSP. Vēlāk tiem pievienojās rezerves kandidāti – Valdis Birkavs un Ingrīda Ūdre. Plaša izvēle, bet partijas stingri turējās katra pie sava kandidāta, kas nozīmēja, ka neviens no viņiem ievēlēts netiks.

Pretēji izplatītajam uzskatam, V. Vīķe-Freiberga neparādījās no nekurienes un viņa nebija arī sociāldemokrāta Jura Bojāra atradums, kurš gan bija viņas pavadonis Saeimas namā. Jau iepriekš V. Vīķei-Freibergai bija sava neformāla atbalsta grupa trimdas latviešu un inteliģences aprindās. Ne pārāk aktīva, taču pietiekami pamanāma, lai toreizējās Latvijas Institūta vadītājas vārds “aizķertos” atmiņā. Sākumā to, protams, neviens neņēma vērā, bet kad prezidenta vēlēšanās viss iestrēga, drīz vien atcerējās.

Bet atgriežoties mūsdienās – ja Juris Rubenis, Imants Lancmanis vai vēl kāds tāda mēroga cilvēks teorētiski piekrīt kandidēt (jāņem vērā, ka 1999. gada Vaira Vīķe-Freiberga to pati vēlējās un bija gatava šādam pavērsienam), tad tomēr ir vajadzīgi atbalstītāji, kas par viņiem sāk aģitēt. Jo biežāk vārds izskanēs, jo vairāk tas iespiedīsies sabiedrības, un līdz ar to arī politiķu apziņā. Un tad arī Saeimā šī ideja pirms kādas astotās vai devītās balsošanas kārtas negaidīti var iegūt atbalstu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.