Foto: Timurs Subhankulovs

Māris Antonevičs: “Rokas nost no…” No kā? 2

Kurš gan lasa partiju programmas un valdību deklarācijas? Parasti tas ir tāds jauku, bet vienlaikus arī ļoti vispārīgu apņemšanos saraksts, no kura labākajā gadījumā var uzzināt aptuveno virzienu, bet ne jau galamērķi. It īpaši, ja zināms, ka partija labākajā gadījumā būs viena no vairākām koalīcijas dalībniecēm (tātad konkurenti neļaus izpausties), bet valdībai atvēlētais laiks būs pārāk īss, lai novestu līdz galam labās ieceres. Tā teikt, attaisnojumu vienmēr var atrast.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Kokteilis
Izplatītas frāzes, ko vedeklām labāk neteikt vīramātēm 1
Lasīt citas ziņas

Tieši tāpēc pagaidām nav īpaša iemesla aplaudēt Ministru kabinetu veidojošo politisko partiju sadarbības līguma pielikuma pirmajā punktā ierakstītajai frāzei: “Sagatavosim tiesisko regulējumu un izvērtēsim ekonomisko un sociālo pamatojumu, lai ar 2018.gada 1.septembri Ministru kabineta noteiktajā kārtībā valsts un pašvaldību mazākumtautību izglītības iestādēs visas izglītības programmas sāk apgūt valsts valodā, izņemot svešvalodas un tās, kuras nepieciešamas mazākumtautības valodas un attiecīgās etniskās kultūras apguvei.”

Šobrīd to varētu uzskatīt par Nacionālās apvienības (NA) politisku panākumu, jo bez šīs partijas šāda apņēmība valdības dokumentos diez vai vispār parādītos. Vienlaikus jāatceras, ka izglītības un zinātnes ministra amats NA gan netika dots pat tad, kad Zaļo un zemnieku savienība no tā demonstratīvi atteicās. Neoficiāli (bet arī sevišķi neslēpjot) tas tika pamatots ar to, ka šajā jomā neesot vajadzīgas nekādas radikālas kustības. Lai gan jaunā ministre Ina Druviete nosacīti pieskaitāma pie “Vienotības” nacionālā spārna un atbalsta mazākumtautību skolu reformēšanu, un nākotnē arī atteikšanos no segregācijas izglītības sistēmas, no viņas izteikumiem var saprast, ka visam jānotiek lēni un apdomīgi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vēl zīmīgi, ka Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta deklarācijā, kas atšķirībā no partiju sadarbības līguma ir “ceļakarte” jaunās valdības darbam, šī apņēmība ir ļoti izplūdusi un nekonkrēta: “Pieņemsim Valsts valodas politikas plānošanas dokumentu 2015.–2020. gadam, lai nostiprinātu latviešu valodu visas sabiedriskās dzīves jomās. Pilnveidosim izglītības sistēmas un kultūras lomu valsts valodas politikas īstenošanā, latviskas kultūrtelpas un vienotas sabiedrības veidošanā. Izstrādāsim jaunu mazākumtautību izglītības programmu latviešu valodas agrīnas apguves nodrošināšanai.” Tātad bez konkrētiem solījumiem un termiņiem. Ja pieņem, ka pirmais dokuments – sadarbības līgums – vairāk attiecas uz partijām, bet otrais – deklarācija – uz valdību, tad var secināt, ka politiska apņēmība it kā ir, bet valdība nav solījusi, ka to tiešām izdosies ieviest dzīvē. Nu ko – labāk tā, nekā vispār nekā.

Un tomēr, pat tinte uz valdības veidošanas dokumentiem nebija nožuvusi, kad sākās rosība. “Rokas nost no krievu skolām” – notraušot putekļus no 2004. gada plakātiem, pie valdības ēkas bļaustījās Ždanokas partijas organizētie aktīvisti, bet vietējie krievvalodīgie mediji vairākas dienas nevarēja “pārslēgties” uz citu tēmu, gan vēl nespējot tikt skaidrībā, kādu pozu šobrīd labāk ieņemt un kas atstās uz publiku lielāku iespaidu – dusmošanās vai ņirgāšanās. Atrunas ir daudz un dažādas, ieskaitot populistisko apgalvojumu, ka “valstī pietiek citu problēmu”, “vairāk uzmanības jāpievērš ekonomikai” un tamlīdzīgi, it kā ekonomisko, izglītības un integrācijas jautājumu risināšana būtu savstarpēji izslēdzoša. Taču, piemēram, radio “Baltkom” žurnālistiem nācās “aizbāzt muti” dažiem krievu valodā runājošiem klausītājiem, kuri tiešajā ēterā pauda viedokli, ka patiesībā nekas tik briesmīgs politiķu iecerēs gan neesot, jo izglītībā daudz būtiskāks esot saturs, ne valoda, kuru jaunieši diezgan ātri apgūst atbilstošā vidē. Ne velti turīgāki vecāki bieži izvēlas savus bērnus skolot ārzemēs, neuztraucoties, ka tur mācības notiek angļu vai vācu valodā.

Kāpēc tieši krievu skolu izraisa tādu pretošanos un savulaik pat nodēvēts par “mūsu Staļingradu”? Rūpes par bērniem, par dzimtās valodas prasmi un etnisko identitāti? Šķiet, visprecīzāk to pamatojis organizācijas “Latvijas krievu kopiena” vadītājs, bijušais Saeimas deputāts Valērijs Kravcovs: “..krievu valoda Latvijā kļūs par sadzīves valodu un pārstās būt izglītības, zinātnes un kultūras valoda. Tad Latvijas iedzīvotāji vairs nebūs lielās un varenās krievu valodas nesēji – viņi būs tikai tās lietotāji.” Šobrīd krievu valodai Latvijā nav oficiāla statusa, taču tās faktiska ietekme ir ļoti liela. Tās lomas mazināšana izglītības sistēmā nozīmētu, ka nākotnē tā ieņemtu tai atbilstošo mazākumtautību valodas lomu.

Tāpēc vēl viena būtiska piebilde. Plašsaziņas līdzekļi, stāstot par šiem notikumiem, bieži apgalvo, ka iecerēta “pāreja uz mācībām latviešu valodā”. Pareizi skan – “pāreja uz mācībām valsts valodā”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.