Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
16. novembris, 2014
Drukāt

Māris Antonevičs: Sajauktie Kiseļevi un dīvainības “melno sarakstu” politikā (8)

Foto - LETAFoto - LETA

Krievijas Federācijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis

Stāsts gandrīz kā no Aleksandra Dimā “Cilvēks dzelzs maskā” vai kāda cita literāra darba, kur darbojas divi antagoniski tēli, kurus, kā agri vai vēlu atklājas, tomēr vieno asinsradniecība vai kādas citas kopīgas pazīmes. Grāmatās parasti uzvar labais. Dzīvē,.. kā gadās.

Šoreiz runa ir par vienādiem uzvārdiem. Žurnālists Jevgeņijs Kiseļevs bija ļoti populārs Krievijā pagājušā gadsimta 90. gadu nogalē, kad strādāja NTV. Šī televīzija tolaik bija gandrīz vai neatkarīgas žurnālistikas paraugs, un tās galvenais politiski analītiskais raidījums bija J. Kiseļeva vadītais nedēļas notikumu apskats “Itogi” (“Kopsavilkums”). Viņš bija autors arī vairākiem citiem NTV raidījumiem, piemēram, aktuālajām intervijām “Geroi dņa” (“Dienas varonis”) un TV diskusijām “Glas naroda” (“Tautas balss”). Tie visi bija diezgan kritiski pret valdošo varu, taču tas bija laiks, kad Kremlis vēl mācījās sadzīvot ar preses brīvību.

Problēmas piezagās pamazām, bet ne negaidīti. Režīmam parocīgāks mērķis izrādījās nevis NTV ar tās populāro žurnālistu komandu, bet televīzijas īpašnieks – oligarhs, mediju magnāts Valērijs Gusinskis. Bija laiks, kad īpašnieka ietekmi NTV darbā nevarēja manīt, vēlāk tā kļuva arvien jūtamāka. Arī Kiseļeva analītiskie komentāri kādā brīdī sāka drīzāk atgādināt Gusinska advokāta runas. Pret Gusinski tika ierosināta lieta un 2000. gada vasarā viņš tika apcietināts. Pēc atbrīvošanas (iespējams apmaiņā pret kādu slepenu vienošanos) oligarhs drīz vien pameta valsti, lai pārceltos uz Spāniju, bet NTV kopā ar citiem medijiem pārgāja “Gazprom” īpašumā.

Tiek uzskatīts, ka tieši šie notikumi, kas tiek dēvēti arī par “NTV sagrābšanu”, kļuva par izšķirošo posmu centienos ierobežot vārda brīvību Krievijā. Kremlim tas izdevās un tobrīd iezīmējās biedējoša nākotnes aina, kas šobrīd skaidri redzama Krievijas propagandas mašīnas darbībā. Protams, J. Kiselevam tajā vairs nebija vietas. Viņš vispirms meklēja “politisko patvērumu” citos vēl it kā neatkarīgos Krievijas medijos, piemēram, televīzijā “RTVi” un radio “Eho Moskvi”, bet 2009. gadā pārcēlās uz Ukrainu, kur pēdējos gadus vadījis dažādus raidījumus. Viņš nav slēpis savas simpātijas pret Maidana revolūciju, kritizējis Krievijas varu gan par Krimu, gan par Donbasa teroristu atbalstīšanu, un publiski aicinājis pārtraukt šo “agresīvo avantūru”.

Oktobra beigās Jevgeņijs Kiseļevs atgriezās Kijevā no Londonas, bet “Borispoles” lidostā ukraiņu robežsargi viņu aizturēja, un paziņoja, ka viņam esot aizliegts iebraukt valstī. Pirmajā brīdī J. Kiseļevs nosprieda, ka kādam ierēdnim nav patikusi viņa raidījumos izskanējusī kritika. Starp citu, Ukraina šajā ziņā atšķiras no Krievijas, jo ukraiņu mediji pat paužot atbalstu jaunajai varai, nav atturējušies tai izteikt pārmetumus. Tomēr aizturēšanas iemesls izrādījās banālāks – robežsargi bija sajaukuši divus Kiseļevus.

Dmitrijs Kiseļevs – Kremļa propagandas seja. Patiesībā viņa karjerā var atrast līdzības ar J. Kiseļevu (abi ir vienaudži) – darbojies līdzīgā žanrā: dienas intervijas, diskusiju raidījumi, nedēļas apskati. Tāpat vadījis vairākus 90. gados populārus raidījumus. Tomēr Dmitrija Kiseļeva “zvaigžņu stunda” pienāca 2013. gada decembrī, kad ar prezidenta Vladimira Putina ziņu tika likvidēta aģentūra “RIA Novosti”, bet vietā izveidota cita “Starptautiskā informatīvā aģentūra – “Rossija segodņa” (“Krievija šodien”)”, bet D. Kiseļevs kļuva par tās ģenerāldirektoru. Viņš pats savu misiju raksturojis šādi: “Taisnīgas attieksmes atjaunošana pret Krieviju kā nozīmīgu pasaules valsti ar labiem nodomiem.” Un šos centienus visspilgtāk, protams, iemiesoja paša D. Kiseļeva autorraidījumi “Vesti nedeļi” televīzijas kanālā “Rossija”.

Tas, kas sākās pēc Kijevas Maidana un Ukrainas prezidenta Janukoviča bēgšanas, neierakstījās pat pierastajos propagandas rāmjos. Ja nu vienīgi kara propagandai raksturīgajā naida valodā (kā publicista Iļjas Erenburga Otrā pasaules kara laikā uzsaukumi: “Nosit vācieti!”) Runājot par Ukrainas notikumiem neskaitāmas reizes tika atkārtoti apzīmējumi “fašisti”, “banderieši”, “hunta”, “slepkavas” utml.. Pats D. Kiseļevs gan centies būt radošāks un savā raidījumā vērpis vēl krāšņākus fantāziju dzīparus.

Pamatā gan Kremļa propagandai ir bijuši un paliek trīs virzieni: Ukrainas noniecināšana, Krievijas varenības apliecinājumi un Rietumu apvainošana. Hrestomātisks bija Kiseļeva paziņojums, ka Krievija ar kodolieroču palīdzību ir spējīga ASV vienā mirklī “pārvērst pelnos”. Interesanti, ka internetā ir atrodama arī saite ar video no kādas televīzijas diskusijas 1999. gadā, kur tas pats Dmitrijs Kiseļevs (tolaik vēl diezgan jauneklīgā paskatā) stāsta par to, kādam jābūt žurnālistam: “Žurnālistiku nevar atdalīt no ētikas. Tomēr cilvēkus, kurus jūs redzat ekrānā, bieži nevar nosaukt par žurnālistiem. Tie ir vienkārši aģitatori. Es domāju, ka tā var darīt rakstnieks vai arī mākslinieks, kurš nokrāso gleznu tumšā krāsā un pasaka, ka viņš tā redz pasauli. Bet žurnālistam nav tādu tiesību. Žurnālistam ir jārāda visa pasaules aina, visās tās proporcijās.(..) Ja mēs tā turpināsim, tad vienu dienu attapsimies, ka peldamies netīrumos kā cūkas, un zemāk vairs nebūs kur nolaisties.” Diezgan pravietiski…

Tas, ka ukraiņu žurnālisti Jevgeņiju bija noturējuši par Dmitriju, protams, ir smaga izgāšanās, pat neskatoties uz to, ka kļūda tika ātri labota. Tomēr tā saukto “melno sarakstu” politikā ir daudz dīvainību, un to nākas vērot arī Latvijā.

Kā zināms, Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ik pa laikam paziņo par kādas personas iekļaušanu šajā sarakstā, taču lielākoties tie ir bijuši Krievijas režīmam uzticīgi mūziķi vai aktieri. Pēdējais bija aktieris Mihails Porečenkovs, kurš bija devies uz Doņecku un izmantojis iespēju pašaudīties pa ukraiņu karavīriem. Kad vēlāk šo cilvēku intervēja dažādi mediji, bija redzams, ka viņš pat īsti nesaprot, ko viņam pārmet. Tēlaini izsakoties, tās ir otrā plāna dekorācijas propagandas izrādē, kamēr režisori ir citi, taču par tiem Latvijas amatpersonas lēmumus nez kāpēc nesteidzas pieņemt un publiski izziņot. Krievijas kultūras ministrs (kuru gan precīzāk būtu dēvēt par ideoloģijas ministru) Vladimirs Medinskis kādā nedēļas nogalē pat netraucēti ieradās Rīgā, lai nokārtotu te savas politiskās darīšanas. Arī Putina iedvesmotājs, “krievu pasaules” ideologs Aleksandrs Dugins, kā izrādās, “melnajā sarakstā” nemaz neesot. Vai arī te nav kaut kas sajaukts?

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Izskatas, ka ta ir speciali tendeta izrade prieks naivas publikas, pametot letaku, bet pompozu esmu, bet lielos, visticamak savejos…, saudzejot.
    Ari ta pati Valerija tikai laikam uz 1 izradi Jurmala netika ielaista, bet pec tam uz Londonu brivi lidoja. Ja butu nopietns aizliegums, tad ne jau uz 1 dienu…, bet uz ilgu laiku un visa Sengenas zona.
    Ta ka tie patriotu telotaji spelejas ar publikas apzinas manipulesanu.

  2. dugins ir nacionāl-boļševiku partijas biedrs, kura ir aizliegta Krievijā 2007. gadā. Kā šis dugins var būt Pitina ideoloģs? Antoņevičam ir draudzība ar loģiku?

    • Spēciāli priekš loģikas faniem: pie mums komunistiskā partija arī ir aizliegta, bet “bijušos” komunistus mēs arvien sastopam kuplā skaitā valsts strktūrās. Neviens ar pirkstu galvai nepieskarās sakarā ar to. Bet vajadzētu!

  3. kā vecā laba anekdotē, grib nomainīt savus partnerus… SC vairs neder :)) dkihots.lv/191.html

  4. 100 ANTONEVIČI = VIENS LĪCĪTIS

  5. Nē, sajaukts nav, vienīgi lēmumu pieņēmējiem nav prātiņa un sirdsapziņas. Diemžēl par “nav”jau sodīt nevar.

  6. “Taisnīgas attieksmes atjaunošana pret Krieviju kā nozīmīgu pasaules valsti ar labiem nodomiem.”
    – Šos centienus visspilgtāk, manuprāt, apliecina D.Kiseļeva “Rossija segodņa” (“Krievija šodien”) un O.Zinovjevas “Aleksandra Zinovjeva Biogrāfiskā institūta” kopīgais projekts “Zinovjeva klubs” Зиновьевский клуб ). Latvijas propagandistiem, kas te piesauc “informatīvo karu” – tiem noder palasīt arī Zinovjeva kluba biedru rakstus, piem. “Impērisms kā nacionālās pašnāvības veids/Имперство как способ национального суицида” , lai savu potenciālo pretinieku IQ varētu objektīvāk novērtēt.

  7. Nopietniem cilvēkiem ķerties klāt nav vēlēts.Jāiztiek ar mākslniekiem un otrā plāna cilvēkiem.

Egils Līcītis: Valdības ideoloģijaAtskaitīdamies parlamentā, premjers Māris Kučinskis runāja diezgan skaidrā valodā, de iure proklamēdams pašrocīgi vadīto valdību kā nacionāli konservatīvu.
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kāpēc man alga izmaksāta rubļos?

Kādā valūtā nodokļi, tādā arī alga

Ministru prezidents Māris Kučinskis pagājšnedēļ Saeimā uzstājās ar ikgadējo ziņojumu par valdības paveikto un iecerēto. Savā uzrunā viņš mudināja strādāt pie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, kā arī rosināja apsvērt iespēju ļaut uzņēmējiem iespēju maksāt nodokļus citās valūtās. “Vēl, domājot par izcilu uzņēmējdarbības vidi, kāpēc mums liegt uzņēmējiem iespēju maksāt nodokļus arī citās valūtās, ne tikai eiro? Es te neredzu nekādas problēmas. Domāju, nevienam nav noslēpums, ka Helsinku “Stockmann” lielveikalā pircējs, maksājot skaidrā naudā, var norēķināties arī Krievijas rubļos. Kas ir ieguvējs? Pircējs, uzņēmējs un Somijas valsts – tātad tās iedzīvotāji. Mums jādomā arī par šādām iespējām.”

Egils Līcītis: Tumsa zūd, ja "Delna" slēdz gaismu (2)Ja "Delna" būtu ar garāku pastāvēšanas vēsturi, to noteikti uzaicinātu pie Daugavas rakšanas un upes gultnes maģistrālās līnijas vilkšanas.
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (8)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+