Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Slepkavas meklējot 16

http://blog.stepanivanovichkaragodin.org/

Kremļa propagandas kanāli par to, protams, nevēsta. Mazliet savādi, bet arī Latvijā šis stāsts pagājis garām gandrīz nepamanīts. Lai gan uz mums tas attiecas, patiesībā pat ļoti!

Jauns cilvēks no Krievijas pilsētas Tomskas Deniss Karagodins 2012. gadā sāka nopietnu izmeklēšanas darbu, lai noskaidrotu sava vectēva – zemnieka Stepana likteni. Savā interneta dienasgrāmatā viņš pats raksta, ka tikai turpinājis to, ko ģimene jau darījusi kopš 1928. gads, kad vecvectēvs tika apcietināts par pretpadomju darbību. Pēc kārtējās apcietināšanas 1937. gadā viņš vairs neatgriezās.

Sākumā ģimenes vēlme bijusi tīri cilvēciska – uzzināt, kur atrodas ieslodzītais un kā viņam var palīdzēt. Stepana sieva Anna pati braukājusi pa ieslodzījuma vietām, cenšoties iegūt kādu informāciju, kamēr VDK piedraudējusi, ka šāda pašdarbība nav pieļaujama. Kad pagājušā gadsimta 50. gados noskaidrojās, ka Stepans vairs nav starp dzīvajiem, par mērķi kļuva noskaidrot, kur viņš apglabāts un kādi bija viņa nāves apstākļi. Savukārt mazmazdēls nolēma iet tālāk – uzzināt, kas ir vecvectēva bendes un panākt, ka šie cilvēki tiek sodīti. Pēc vairāku gadu pūliņiem viņam ir izdevies Krievijā šķietami neticamais: iegūt dokumentu – nošaušanas akta kopiju – ar visiem parakstiem zem tā. Daudzi cer, ka tas varētu būt jauns pavērsies staļinisko represiju izmeklēšanā un patiesības atzīšanā.

Pret Stepanu Karagodinu tika safabricēta apsūdzība par līdzdalību spiegu-diversantu grupā, kas esot darbojusies Japānas valdības labā. Tā bija daļa no Staļina Lielā terora ietvaros īstenotās “harbiniešu operācijas” (harbinieši – apzīmējums krieviem, kuri izveidoja Harbinas koloniju Tālajos Austrumos, tagadējā Ķīnas teritorijā, kur pēc pilsoņu kara bija patvērušies daudzu baltie emigranti). Denisa vecvectēvu nošāva 1938. gada 21. janvārī. Jau 50. gados, pēc Staļina nāves, viņš gan tika reabilitēts, taču neko vairāk par viņa nāves apstākļiem ģimenei uzzināt neuzdevās.

Pēc piecu gadu neatlaidīgiem pūliņiem, nosūtot daudzus pieprasījumus Krievijas Federālā drošības dienesta (“čekas” mantinieka) struktūrām, D. Karagodins šā gada novembrī saņēma “aktu par nošaušanu”. Viņš pats spriež, ka iespējams, esot pirmais cilvēks, kuram to izdevies izdarīt, jo Krievijas varas iestādes cītīgi glabā savus tumšos noslēpumus.
Vēl viena nozīmīga un emocionāla epizode šajā stāstā – pēc tam, kad D. Karagodins bija interneta dienasgrāmatā un sociālajos tīklos publiskojis atbildīgo cilvēku uzvārdus, viņam atrakstīja sieviete, kas izrādījās mazmeita vienam no bendēm – Nikolajam Zirjanovam, bijušajam Tomskas cietuma priekšnieka vietniekam. “Jau vairākas naktis nevaru aizmigt,” viņa raksta – “ar prātu saprotu, ka neesmu vainīga tajā, kas noticis, bet nespēju aprakstīt tās sajūtas, ko pārdzīvoju.” Viņa atklāj, ka otrs viņas vectēvs padomju gados ticis represēts un “tagad izrādās, ka vienā ģimenē ir gan upuri gan bendes”. Viņa lūdz piedošanu un izsaka pateicību par darbu, kuru D. Karagodins veic patiesības noskaidrošanai.

Nedomāju, ka plaši jāskaidro, kāpēc notikušais ir būtisks Latvijai un latviešiem. Pietiktu atgādināt, ka 1937.-1938. gada Lielā terora ietvaros bija ne vien “harbiniešu operācija”, bet arī īpaša “latviešu operācija”, kuras laikā aizdomās par “spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisku darbību” tika aizturēti vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēki. Ir informācija, ka šajā laikā nošauti un masu kapos dažādās vietās apglabāti 16 573 latviešu. Nerunājot pat par tiem noziegumiem, kas tika pastrādāti pēc 1940. gada okupācijas.

Vai ir iespējams noskaidrot patiesību? Vai kādreiz izdosies uzzināt slepkavu vārdus? Pašlaik šie jautājumi nav atbildami, taču aprakstītais piemērs rāda, ka tā nav neiespējamā misija, ja vien pietiek apņēmības un spēka.

LA.lv