Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. janvāris, 2014
Drukāt

Māris Antonevičs: Uzspēlēsim valdību jeb līdzības ar populāro “tirgošanās” spēli “Monopols”

Foto: ShutterstockFoto: Shutterstock

Zolitūdes traģēdijas un atbildības piesaukšana Valda Dambrovska paziņojumā par atkāpšanos, varbūt uz mirkli radīja ilūziju, ka jaunās valdības veidošanas process varētu atšķirties no Latvijai tik raksturīgajiem politiskā “tirgus” principiem. Gan ētisku apsvērumu dēļ – lai retorika nenonāktu pārāk lielā kontrastā ar iepriekš sēru noskaņā runāto, gan pragmatisku iemeslu dēļ – valdība, kurai atvēlēti vien daži mēneši, nav zilumu, izsistu zobu un salauztu nagu vērta, jo tas viss vēl noderēs oktobrī. Svarīgāk par amatu šajā brīdī ir labi izskatīties un patikt vēlētājiem.

Un tomēr iesaistītās partijas ir izvēlējušās vecos, labi zināmos paņēmienus ietekmes sfēru dalīšanā, kuriem arī paši politiķi mēdz veltīt kritiskus vārdus (izplatītākais ir ministriju salīdzinājums ar partiju “muižām”, kur tās saimniekojot pēc saviem ieskatiem, bet maz domājot par valdības darbu kopumā), protams, parasti attiecinot tos uz politiskajiem konkurentiem, nevis paši sevi.

Bet lai iekārtotos kādā “muižiņā”, tā vispirms ir jāiegūst un te nu valdības veidošanas sarunas pārvēršas par tādu kā spēļu laukumu, kur visi iesaistītie – daži ar lielāku, daži ar mazāku azartu – cenšas viens otru apspēlēt. Te varētu meklēt līdzības ar visā pasaulē un arī Latvijā ļoti populāro “tirgošanās” spēli “Monopols”. Tās būtība ir darījumi, ar kuru palīdzību dalībnieki nepārtraukti cenšas uzlabot savas pozīcijas. Tas var notikt gan pateicoties veiksmei, gan viltībai un izveicībai. Spēles sākumā visi dalībnieki ir vienlīdzīgi, bet jau pēc dažiem gājieniem, pateicoties labi uzmestam kauliņam, dažiem izdevies tikt pie vērtīgiem “pirkumiem”, citiem gan nav paveicies, bet viņiem ir iespēja vēl kaut ko glābt sarunāšanas un maiņas rezultātā. Tieši šī daļa ir vissvarīgākā, jo kad visi lauciņi būs sadalīti un spēles dalībnieki tajos labi iekārtojušies, rezultāts jau lielā mērā būs izšķirts, atliks tikai nospēlēt līdz galam, apsveikt uzvarētājus un izteikt līdzjūtību zaudētājiem. Tāpat kā “Monopolā” ir dažādu krāsu jeb vērtību lauciņi, arī valdības ministrijām, kā mēs tagad zinām, ir dažāda vērtība. To atzinusi pat premjera kandidāte Laimdota Straujuma: “Nav noslēpums, ka pievilcīgākas ir tās ministrijas, kurās ir nauda, nevis tās ministrijas, kurām budžeta veidošanas laikā vienmēr jāprasa šī nauda – veselības, izglītības.” (LTV raidījumā “De facto”)

Atšķirībā no galda spēles sākotnējo iespējamo ministriju sadalījumu starp partijām topošajā valdībā, kā var saprast, noteica nevis metamais kauliņš, bet personīgi L. Straujuma (ticamāk gan, konsultējoties ar savas partijas vadošajām personām), piedāvājot it kā godīgu darījumu – katrai koalīcijas partijai kaut kas kārots un vērtīgs, bet vienlaikus arī kaut kas ne tik gribēts. Te gan jūtama arī politiska piesardzība, kas prātīgajai “Vienotībai” liek atsevišķas partijas noturēt drošā attālumā no atsevišķām ministrijām, piemēram, Nacionālo apvienību nelaist Izglītības un zinātnes ministrijā, bet Zaļo un zemnieku savienību – Vides un reģionālās attīstības ministrijā. Nojaušams, kāpēc… Tālāk kļuvām par lieciniekiem tirgošanās un maiņas laikam – Reformu partijai obligāti vajadzēja Ārlietu ministriju (tur, ziniet, vēl daudzas reformas nepieciešamas), kuras dēļ tā meta galdā Iekšlietu ministriju – ņemiet, kuram vajag! ZZS un NA tā kā miedza viena otrai ar aci par iespēju apmainīt IZM pret VARAM, kas sāka satraukt “Vienotību”, un tā steidzīgi piedāvāja zaļzemniekiem darījumu ar Aizsardzības ministriju.

Reizēm spēlētāji uz brīdi atslēdzās no lielās spēles, lai šaurākā lokā uzrautu ātru kāršu spēli, pēc kuras kāds parasti palika “durakos”. Tā negaidīti iznāca aizsardzības ministram Artim Pabrikam un viņa parlamentārajam sekretāram Veiko Spolītim. Bet Pabrikam vispār šajās spēlēs pēdējā laikā neveicas. Šaubīgas kārtis esot iedalītas arī iespējamajam ekonomikas ministram Danielam Pavļutam no Reformu partijas. Tad jau redzēs…

Reizēm valdības veidošanas spēles sāka atgādināt kaut ko pavisam bērnišķīgu, piemēram, “dakterus”, t.i. iejusties lomā un apgūt kaut ko jaunu: “Šodien Raimondiņš būs pulkvedis un parādīs mums kā komandēt armiju.” (“Neuztraucies Raimond, ja jau zirgu puisim sanāca, gan jau arī tu tiksi galā!”)

Ja Valsts prezidents Andris Bērziņš būtu liels stratēģis, varētu padomāt, ka viņš kopā ar komandu šo partiju aizrautīgo spēlēšanos apzināti izprovocējis, lai vēl vairāk sabojātu partiju tēlu sabiedrības acīs un sagatavotu augsni iecerētajām politiskajām pārmaiņām – izpildvaras (Valsts prezidenta un premjera) pozīciju stiprināšanai un attiecīgi parlamenta (un tātad arī partiju) varas mazināšanai, vēlēšanu sistēmas maiņai. Taču ticamāk, ka pašas partijas vienkārši citādāk nemāk un nevēlas.

Pievienot komentāru

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Egils Līcītis: Tumsa zūd, ja "Delna" slēdz gaismu (2)Ja "Delna" būtu ar garāku pastāvēšanas vēsturi, to noteikti uzaicinātu pie Daugavas rakšanas un upes gultnes maģistrālās līnijas vilkšanas.
Lasītāju aptauja
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+