Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
26. septembris, 2013
Drukāt

Māris Čakars: Esmu no tiem, kas ne vienmēr ērti priekšniecībai

cakars

Māris Čakars (50) palīdz Igaunijas biatlonistiem sagatavoties ziemas olimpiskajām spēlēm februārī Sočos, tādēļ piespiedu kārtā līdz pavasarim atvaļināts no Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolas direktora amata.
Latvieši nepiedāvāja
Iepriekšējās divās ziemas olimpiskajās spēlēs Čakars bija Latvijas dāmu biatlona komandas galvenais un vienīgais treneris. 2006. gadā Turīnā viņa izaudzinātā Madara Līduma visus pārsteidza ar desmito vietu 15 kilometru distancē, bet pēc četriem gadiem Vankūverā neviena no mūsējām netika augstāk par ceturto desmitu. Atgriezies mājās, darbu zaudēja gan Māris Čakars, gan vīriešu izlases šefs Vitālijs Urbanovičs, kurš tagad trenē Ukrainas biatlonistus. Jautāju Mārim, kādēļ tā.
“Pēc Vankūveras spēlēm beidzās arī mans līgums ar Latvijas Biatlona federāciju, un nesaņēmu piedāvājumu to pagarināt. Par Vitāliju īsti nezinu, liekas, viņš nepiekrita līguma nosacījumiem.”
Attiecību pārtraukšana ar abiem treneriem droši vien nav vienīgais iemesls biatlona panīkumam Latvijā pēdējos gados. Taču statistika ir nepielūdzama – atbilstoši olimpiskās kvalifikācijas rezultātiem mūsu valsti Sočos pārstāvēs tikai pa vienam biatlonistam un biatlonistei. Dāmas šāda nabadzība pēdējo reizi piemeklēja 2002. gadā, pieci vai četri kungi cīnījušies visās ziemas olimpiskajās spēlēs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sočos pirmo reizi nepiedalīsimies stafetē.
Pastrādāts labi
Kā Čakars nonāca igauņos?
“Mani ielūdza uz pārrunām Igaunijas Biatlona federācijā un piedāvāja kļūt par viņu nacionālās izlases galveno treneri – gan sieviešu, gan vīriešu komandai. Piekritu un ar tām strādāju jau ceturto gadu.”
Pastrādāts labi, jo igauņi Soču biatlonam kvalificējušies tādā pašā skaitā kā latvieši Vankūverai – pieci vīri un četras dāmas. Pasaules kausa izcīņā viņziem punktus ieguva Indreks Tobreluts, Kauri Koivs un Danils Step-čenko, tiesa, trijatā piecreiz mazāk nekā mūsu vienīgais labinieks Andrejs Rastorgujevs. No latvietēm punktos nefinišēja neviena, no igaunietēm – tikai Kadri Lehtla. Čakars gan aizbilst savas nākamās olimpietes, kuras vēl pazaļas. Toties savās vecuma grupās viņas izvirzījušās starp līderēm, Grēte Gaima pērn kļuva par pasaules jauniešu čempioni.
Grūta izšķiršanās
Kad Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolai vajadzēja jaunu direktoru, konkursam pieteicās arī Māris Čakars un tika atzīts par šim amatam piemērotāko no septiņiem pretendentiem. Nez vai kādu tas pārsteidza, jo Gulbenē viņš iemantojis ne tikai olimpiešu trenera, bet arī spējīga sporta organizatora slavu. Turklāt šo skolu desmit gadus, līdz pat pāragrajai aiziešanai viņsaulē, sekmīgi vadīja Māra brālis Egils Čakars.
Ko Māris var pastāstīt par savu saimniecību?
“Tajā apvienoti seši sporta veidi – basketbols, futbols, volejbols, vieglatlētika, orientēšanās un distanču slēpošana. Līdz šim darbu devām 19 treneriem, šovasar pieaicinājām vēl trīs. Starp viņiem ir sporta skolotāji, pa dienu strādā skolās, pie mums – vakaros un brīvdienās, kad notiek sacensības. Stājoties amatā, man vispirms nācās sakārtot sporta skolas transportu, mācību un treniņu procesu, internātus un citas saimnieciskās lietas. Nu tās ir kārtībā. Pats es Gulbenē treneris neesmu un arī nebūšu, kamēr man darbs ar igauņiem.”
Painteresējos, kā iespējams apvienot divus darbus, turklāt katru savā valstī.
“Pavasarī un vasarā pavisam mierīgi. Igaunijas biatlonisti tad trenējas Otepē, tikai kādus simt kilometrus no Gulbenes gaisa līnijā, ar automašīnu, protams, nobraucu vairāk. Sniega treniņu un sacensību periodā gan esmu ilgāk prom. Taču šajā elektronisko sakaru laikmetā reti kurš darbs prasa pastāvīgu klātbūtni, turklāt skolai ir arī direktora vietniece Gerda Sirmā.
Pirms stāšanās amatā to izklāstīju saviem darba devējiem Gulbenē, un viņi bija gatavi mani pieņemt ar šādiem noteikumiem. Taču pēc pašvaldību vēlēšanām novada domes sastāvs ir mainījies, un man tika pieprasīts: vai nu uzteic darbu Igaunijā, vai arī sporta skolā ņem bezalgas atvaļinājumu no 16. septembra līdz 1. aprīlim, iecelsim tev vietas izpildītāju.
Biju pamatīgās sprukās. Pamest igauņus piecus mēnešus pirms Sočiem būtu vairāk nekā nodevība, un kurš gan labprātīgi atteiksies no tāda pakāpiena savā trenera karjerā – olimpiskajās spēlēs vadīt nacionālo izlasi. Taču arī bez Gulbenē nopelnītās algas iztikt nav viegli. Gandrīz visi sporta skolas treneri parakstīja vēstuli domei ar lūgumu atstāt mani amatā, jo darbi tiktāl sakārtoti, ka mana īslaicīgā prombūtne neko nevar pasliktināt, ne arī klātbūtne uzlabot. Tomēr dome nobalsoja par manu atvaļināšanu. Liekas, tas bija politisks balsojums, to atbalstīja tikai divu partiju deputāti, kas mūsu domē ir vairākumā.”
Lēmums jārespektē
Jautāju Mārim, vai domes balsojums būtu tāds pats, ja viņš vadītu nevis Igaunijas, bet Latvijas izlasi.
“Grūti pateikt. Esmu no tiem, kas ne vienmēr ērti priekšniecībai. Neviens deputāts nav noliedzis, ka skolā darbs iet uz priekšu. Tomēr es nenosodu domes lēmumu, tas ir pieņemts un man jārespektē. Saviem darbiniekiem apsolīju, ka tik un tā šoziem ar vienu aci paskatīšos sporta skolas virzienā. Gan jau viss būs kārtībā, jo par direktora vietas izpildītāju ieceltais Andrejs Andževs savulaik pats bijis direktors.”
Atgādinu Mārim Čakaram, ka, dažuprāt, pārāk biežā darbošanās ārzemēs tika izmantota par vienu no argumentiem, lai Andreju Žagaru izmestu no Nacionālās operas direktora krēsla. Māri tas, šķiet, varen uzjautrina: Čakars kā Žagars!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+