Māris Niklass: Apvērsuma organizētāji 2
Autors: Māriss Niklass
Šodien, ja nebūtu trešās Atmodas, mēs pulcētos Vienības laukumā. Nestu transparentus gar Ļeņina pieminekli (vienam no 1800, kas bija uzstādīti PSRS, krūšu tēli neietilpst šai skaitā). Daudzskaitlīgais pūlis uzgavilētu: “Urāā!”
Atskatoties uz 26 gadus seno vēsturi, jāatzīst, ka neesam pratuši proletariāta vadoņa skulptūru eksponēt pasaulei, to noslēpdami koka kastē muzeja dārzā. Labs piemērs kā no defekta panākt efektu Dānija. Tiesa, neesmu noskaidrojis, no kuras Latvijas pilsētas pārmaiņu laikos dāņu Herninges pilsētas mērija iegādājusies bronzā lietu, piecmetrīgu Ļeņina tēlu, to novietojusi horizontāli mājas pirmā stāva augstumā uz pamatīgiem četriem betona stabiem. Zem tā novietojuši uzrakstu: “Ļeņins miris”. Dāņiem piedodami, jo viņi nezināja, ka padomijā “Ļeņins mūžam dzīvs mūsu sirdīs!”.
Fjodora Bondarčuka filmas “Revolūcijas dēmons” reklāmas rullītis vēsta, ka Ļeņins no apvērsuma organizētājiem saņēmis nauda. Proti, filmā Aleksandrs Parvuss – vācu ģenerālštāba aģents – saka: “Es Jums atvedu naudu revolūcijai”. Vladimirs Iļjičs pēc divdomīgas pauzes: “Revolūcija jātaisa tīrām rokām.” Liekas, liels ideālists. Filmas scenārija autors droši vien nezināja, ka vācu ģenerālštāba priekšnieks Ēriks Ludendorfs 1920.gadā sarakstījis atmiņu grāmatu, kurā norādījis, ka revolūcija Krievijā tika veikta ar Ķeizariskās Vācijas atbalstu. Ģenerālis Ludendorfs arī 1921. gadā Vācijas oficiālajā militārajā vēstnesī apstiprināja, ka ķeizariskā valdība nolīga Ļeņinu un Trocki Krievijas graušanai un novešanai līdz pilnīgai anarhijai, kā arī piespieda miera noslēgšanu (Brest- Ļitovskas miera līgums). Nauda netika žēlota – 20 miljoni vācu markas.
Ne mazums imperiālisti apmelojuši jauno Padomju valsti – šādi notikušo vērtēja boļševiku CK Politbirojs 1920. gada 20. maija slepenajā sēdē. Galvenās politiskās pārvaldes (čekas) priekšnieka Feliksa Dzeržinska uz septiņām lapām 1922. gadā rakstītā vēstule Staļinam ilgus gadus bija PSRS visslepenākais dokuments. Tikai 1991.gadā, pēc komunistu varas krišanas, to atrada Staļina slepenā fonda mapītē ar uzrakstu “Gaņecka lieta”. Lasot galvenā čekista dokumentu, redzams, ka Ludendorfs nav melojis. Atklājas, ka Aleksandrs Parvuss (īstajā vārdā Izraēls Geļfands) ar Ļeņina un Trocka vervēšanu nodarbojies ilgstoši, sākot ar 1906 – 1907.gadu. Kā kontaktpersona ticis izmantots J. Gaņeckis – Polijas sociāldemokrātu partijas biedrs, regulārs Krievijas SDSP kongresu delegāts un personīgais “Kuzmiča” kasieris. Par šiem notikumiem “Kuzmičs” 1915. gada maijā, atpūšoties kopā ar savu partijas biedri Inesi Armandu (ļaunas mēles melsa – mīļāko), viņai izpļāpājas. Citēju: “Lai saņemtu naudu, viņam (t.i. “Kuzmičam”), nācies politiski piekāpties Vācijas varas iestādēm”. Lasītājam zināšanai – “Kuzmičs” bija Ļeņina boļševiku partijas segvārds. Vēl par vienu filmas neprecizitāti. A. Parvuss nekad naudu Vladimiram Iļjičam nav nodevis personīgi. Šo uzdevumu veikuši Gaņeckis vai Jekaterina Gromane, pretī saņemot parakstu par naudas saņemšanu. Esmu aprakstījis tikai dažās epizodes no A.Parvusa “Lielā plāna”, kuru daļa cilvēku Krievijā, varbūt arī Latvijā, vēl sauc par “Lielo Oktobra revolūciju”. Daudzkārt pieminētais Parvuss būtu zudis no vēstures, ja vien čehs Zbineks Zemans, labs vācu valodas pratējs, 1949.gadā kārtojot Sabiedroto rīcībā nonākušos Vācijas Ģenerālštāba arhīva dokumentus, nebūtu atradis necilu mapi ar uzrakstu “Parvuss”.
