Māris Sirmais: koris ir diriģenta spogulis 0
Koris sākas ar diriģentu, nevis ar dziedātāju, bet ar diriģentu. Ne velti mēdz teikt, ka koris ir diriģenta spogulis, intervijā aģentūrai LETA uzsver XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku mākslinieciskās padomes vadītājs diriģents Māris Sirmais.
“Cik meistarīgi, profesionāli un aizrautīgi diriģents spēj pasniegt korim Dziesmu svētku repertuāru. Ja korī kādam dziedātājam dziesma liekas par grūtu vai viņš to nesaprot, pirmais jautājums ir – kā diriģents prot šo dziesmu iemācīt. Diriģents no nekā var uzpūst ziloni vai, gluži otrādi, sarežģītu, ausij grūti uztveramu harmoniju pasniegt tā, ka jebkurš cilvēks var to saprast un viegli un ātri iemācīties,” uzskata Sirmais.
Viņš uzsver, ka jautājums par kopkora repertuāra sarežģītību ir bijis aktuāls vienmēr. Par to tika diskutēts arī dziļos padomju laikos, bet toreiz cilvēki bija iecietīgāki un nemēdza izteikt savu viedokli jebkurā situācijā un par jebkuru jautājumu. Koriem arī bija vairāk laika koprepertuāra apgūšanai.
Vēlme visu apgūt bez lielas piepūles – tā, pēc Sirmā domām, jau ir laikmeta zīme. Agri vai vēlu ir jāatgriežas pie sarunas par darba tikumu. “Mēs vienmēr gribam tikt cauri ļoti ātri, viegli un labi. Bet paliek jautājums, vai ar tik paviršu attieksmi var izdarīt kaut ko fundamentālu, ko gan sevī spējam ieaudzināt, gan atstāt nākotnei. Es domāju, vai tieksme pēc viegla darba, viegliem, ātriem panākumiem, vieglas peļņas, ārišķības patlaban jau nav kļuvusi par dominanti sabiedrībā. Rodas iespaids, ka visi grib tikt cauri pa vieglo,” uzskata Sirmais.
Pēc Dziesmu svētku Mākslinieciskās padomes vadītāja domām, mūsu sabiedrībā, tās izglītības sistēmā attīstība nekad nenotiks, ja mēs skatīsimies atpakaļ, sevi pielīdzināsim zemākajam līmenim, dzīvosim “astes līmenī”. Sirmais uzskata, ka Dziesmu svētkiem jābūt tam veidojumam, kas progresīvi stimulē izcilo un labo kolektīvu darbu, izcilo vadītāju darbu. Mēs nedrīkstam nolaisties līdz zemākajam līmenim un vaimanāt, ka ir grūti.
Sirmais uzskata, ka koru repertuārs arī ir jādala pēc grūtības pakāpes, kā tas ir deju kolektīviem. Kāpēc par to ir tik ilgi jādiskutē, jāpierāda, ka kāds koris vai deju kolektīvs nevar patlaban apgūt to repertuāru, ko kāds cits paveic ar smaidu uz lūpām? Ir jādzīvo tā, lai katrs amatierkolektīvs attīstītos, pilnveidotos, kļūtu arvien izglītotāks un labāks. Šajos Dziesmu svētkos organizatori ir izvēlējušies kompromisu – mazajiem koriem neliek skatēs dziedāt sarežģītākās dziesmas, kuras tie nevar apgūt sava mazā sastāva vai citu apstākļu dēļ. Bet kopkorī visi kori dzied visu repertuāru, lai nejustos apdalīti. Dziesmu svētki sastāv no mazajām vienībām – atsevišķiem koriem. Ja koris nav spējis apgūt sarežģītākās dziesmas, tas arī kopkora kopējā dziesmā jutīs diskomfortu. Pēc Sirmā domām, ir svarīgi, lai katram korim un deju kolektīvam Dziesmu svētku repertuārs būtu atbilstošs viņa spēkiem un varēšanai. Ja noslēguma koncertā kāds koris dziesmu, ko nav spējis apgūt, nedziedātu, nekādas problēmas nerastos, kopkora skanējums būtu tīrāks un kvalitatīvāks, uzskata Sirmais.
2008.gada Dziesmu svētkos kori bija sadalīti divās grupās. Atšķirība repertuārā bija tikai sešām dziesmām. Nevienam korim netika uzspiesta obligāta visa repertuāra apguve. Nu nevar mazas pilsētiņas vai ciema koris dziedāt astoņbalsīgi! Iespējams, ar līdzdalību kopkorī var nedaudz uzaudzēt tāda kora meistarību, jo, sanākot kopā, alti, basi vai soprāni jūtas varošāki. Bet, manuprāt, Dziesmu svētku fenomens ir katra atsevišķa kora spēks. Jo katrs koris būs spēcīgāks, iespaidīgāks būs arī kopkora skanējums.
Sirmais arī norāda, ka ir jāvērtē kordziedāšanas pamatsistēma – kā kori tiek finansēti, kā tiek atalgoti to diriģenti. Tikko Latvijā sākās ekonomiskā krīze, kā pirmais tika samazināts Dziesmu svētku nodrošināšanas finansējums. Tā, pēc Sirmā domām, ir tendence, kas degradē Dziesmu svētku kustību, rada tai apdraudējumu. Daudzi diriģenti sāka domāt, kas notiks ar viņu dzīvi turpmāk. Vairāki kori “pazuda” tikai tāpēc, ka to vadītājiem vairs nav drošības sajūtas, ka viņi var dzīvot un strādāt tālāk.
Ir jārunā arī par diriģentu izglītošanu un viņu profesionalitātes celšanu. Svarīgi ir arī, cik diriģents ir “sakopts” – kāda ir viņa stāja, vizuālais izskats, skatuves kultūra, ētika, estētika un muzikālā gaume.
“Esmu pārliecināts, ka latvietību nevar ieaudzināt patriotisma stundās, ar valsts himnu un prezidenta fotogrāfiju skolā pie sienas, “saka Sirmais. Piederības sajūtu latviešu tautai, pēc Sirmā domām, var iemācīt caur dziesmu. Ne velti sakām, ka latvietis vislabāk pasaulē dzied savu tautasdziesmu, dejo savas tautas dejas. Mūsu gēni, atrašanās vieta, mentalitāte, mūzika – tas viss veido kopumu, caur kuru mēs izjūtam savu piederību šai valodai, tautai, savu latviskumu, uzsver Dziesmu svētku Mākslinieciskās padomes vadītājs.
Kordziedāšanas nākotne, pēc Sirmā domām, lielā mērā ir atkarīga no izglītības sistēmas. Ja skolā netiek veidota koru sistēma – katrā mācību iestādē ir jauktais koris, vēlams, arī zēnu koris un meiteņu koris -, kordziedāšanas tradīcijas izsīkst, un tas ir apdraudējums kordziedāšanas nākotnei.
Jaunajā diriģentu paaudzē attieksme ir ļoti dažāda. Ir daudz talantīgu, azartisku diriģentu, kas strādā dedzīgi, kaislīgi, ieinteresēti un pašatdevīgi. Bet gluži vienādības zīmi ar pēckara gadiem vilkt nevaram. Daudz kas ir mainījies informatīvajā telpā, cilvēku domāšanā, sapratnē par vērtībām. Diriģenta personības kults agrāk bija daudz izteiktāks. Sirmais ir bijis klāt koru kopmēģinājumos kopš 1993.gada. Es redzēju, kā pasliktinās situācija, piemēram, Rīgā. Ap 2000.gadu, kad sākās tie bagātie gadi, mainījās arī koristu un diriģentu savstarpējās attiecības. Pēc Rīgas svētku piecu virsdiriģentu pieprasījuma bija jāatkārto kopmēģinājums, jo uz pirmo mēģinājumu vairāki koristi bija atnesuši līdzi alkohola pudeles, ko tukšoja mēģinājuma laikā, sēdēja, kāju pārlikuši pār kāju un rokas sakrustojuši, diriģentu virzienā tika raidītas rupjības un pat lamas. “Man pat gribējās teikt, ka tādā atmosfērā vajadzētu vispār aizliegt Dziesmu svētkus, varbūt tad sabiedrības attieksme mainītos. Tagad, gatavojoties šiem Dziesmu svētkiem, atkal ir liela bauda strādāt ar Rīgas koriem, jo cilvēku attieksme ir mainījusies,” saka Sirmais.
Dziesmu svētku Mākslinieciskās padomes vadītājs uzsver, ka ir pateicīgs vīriem, kas aizvien dzied koros, un diriģentiem, kas ar viņiem strādā. Bet vīru kori noveco. “Lai viņi neņem ļaunā, bet es saku, ka vīru kori patlaban ir visvairāk koncertējošās vienības, jo viņiem nākas dziedāt, vienam otru izvadot. Tāda ir realitāte. Un vīru balsu problēmu koros var atrisināt tikai skolas, dibinot zēnu korus. Nesen tikos ar Slovēnijas Koru asociācijas prezidentu Kurtu Stojanu, kurš apgalvoja, ka tur gandrīz katrā vidusskolas klasē ir jauktais koris, kas dzied “a capella”. Latvijā viens otrs šodien mēģina iestāstīt, ka kori nav vajadzīgi, jo ir cits laiks un jauniešiem daudz tuvāka ir popmūzika,” pastāstīja Sirmais.
“Es izjūtu milzīgu cieņu pret cilvēkiem, kas divus vakarus nedēļā velta nevis papildu naudas pelnīšanai savai ģimenei, kādam citam hobijam, bet dziedāšanai korī, pateicoties kurai tiek uzturēta dzīva latvietība. Viņi, tāpat kā dejotāji, koklētāji, pūtēji, audēji, adītāji un tamborētāji, uztur latvisko vidi. Dziesmu svētki ir tautas svinēšanas rituāls, kas notiek reizi piecos gados,” uzsver Dziesmu svētku Mākslinieciskā padomes vadītājs Sirmais.
