Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Ko partiju reitingi nestāsta 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto LETA

Viens no šķēršļiem, ar ko saskaras mēģinājumi veikt politisko analīzi Latvijā, ir mēģinātājam regulāri izvirzītā prasība paust savu attieksmi pret to vai citu analīzes objektu. “Tu esi “par” vai “pret” – kā tad ir?!” Zināmā mērā tas ir līdzvērtīgi, kā prasīt astrofiziķim vai biologam, vai viņam pētāmā parādība “patīk” vai “nepatīk”. Šādā kontekstā, pirms turpinu, vēlos definēt savu atskaites punktu. Ņemot vērā, cik skaitliski neliela populācija mēs esam, man šķiet svarīgi saprast faktiski jebkuras puslīdz pamanāmas kopas argumentāciju tās politiskajā izvēlē un uzvedībā; mūsu ir tik maz, ka mēs, manuprāt, nevaram atļauties mētāties ar tādiem apzīmējumiem kā “margināļi”, “nejēgas” utt.

Ja paveramies uz to, kā priekšvēlēšanu periodos tiek atspoguļoti dažādie konkurējošie politiskie projekti, var pamanīt, ka lielāko interesi izraisa tie, kuri sevi piesaka kā opozīcija, “reālu pārmaiņu” nesēji un līdzīgi. Tas arī saprotami, jo šie projekti nereti ir vienkārši atraktīvāki, turklāt ar kritisko pozīciju ir vieglāk paš-identificēties (kaut tādēļ, ka diez vai ir daudz tādu, kurus valstī notiekošais pilnībā apmierina). Bet – visā šajā aizraujošajā procesā, manuprāt, pazūd analīze par to, kādēļ tad tomēr tik ievērojama sabiedrības daļa aptaujās pauž gatavību balsot par t. s. varas partijām (pie tām pieskaitāma arī “Saskaņa”, kas, paturēsim prātā, nosaka toni Rīgā). Un nevar tūkstošiem cilvēku ar vieglu roku apzīmēt par teju vai oligarhu pakalpiņiem, “stagnātiem” vai tādiem, kuri “neko nesaprot”. Formulēšu citādi: analīzes vērts ir tas, ka sabiedrības vairākums ir ļoti kritiski noskaņots pret varu, tomēr vērā ņemama daļa no šā vairākuma vienalga balso par varu.

“Saskaņas” gadījumā iespējamie apsvērumi ir nedaudz traģikomiski. Proti, “Saskaņas” atbalstītāji nereti pārmet oponentiem, ka tie vulgarizē politiku, sludinot, ka nevar taču balsot par “krievu partiju”. Tomēr tieši tāpat var skaidrot “Saskaņas” noturīgo reitingu. Diez vai visi par šo partiju balsojošie ir pilnīgā sajūsmā par partijas darbu galvaspilsētā (kā arī Rēzeknē u. c.). Attiecīgi var izvirzīt pieņēmumu, ka viņu domāšanas veids lielā mērā sakrīt ar to, kāds tiek pārmests oponentiem – nevar taču balsot par tām “latviešu partijām”, pat ja ir pretenzijas pret Ušakovu & Co.

Interesantāk ir ar valdības koalīcijas partiju atbalstītājiem, jo iepriekš minētā pretruna “valdību lamājam – balsojam par valdības partijām” atklāj, cik tomēr noturīgs lielā Latvijas sabiedrības daļā ir domāšanas modelis “izvēlies mazāko ļaunumu”, “zināms ļaunums labāks nekā nezināmais” u. tml. Un atkal – no analīzes viedokļa ir bezjēdzīgi šķendēties par šo modeli kā iemeslu tam, ka “tādēļ jau nekas šajā valstī nemainās”. Kā vēlētājs es arī nejūsmoju par “mazākā ļaunuma” principu, jo tas agri vai vēlu izvirst par labi zināmo “maita, bet vismaz mūsējais”. Savukārt, ja vēlos saprast savus līdzcilvēkus, tad nepieciešama subjektīvo izjūtu nolikšana malā, jo jebkura hipotēze kaut ko atklāj par mums vairāk nekā par uzvedību konkrētajā vēlēšanu ciklā. Piemēram, pieļauju, ka atbalsts, kā saka, ar gariem zobiem, koalīcijas partijām izriet no neticības, ka pārmaiņu solītāji tās tiešām spēs īstenot. Citiem vārdiem sakot, ievērojamai daļai vēlētāju ir izveidojies skeptisks viedoklis par politiku un politiķiem vispār. Saturiski līdzvērtīgs apsvērums par labu “mazākā ļaunuma” modelim varētu būt priekšstats, ka “tāpat visu nosaka lielie puiši” Briselē, Vašingtonā (seko varianti…), līdz ar to visādas radikālas pārmaiņas solīt jau var, bet nekādu, atvainojos par žargonu, baigo lekšanos no “mazās Latvijas” puses tāpat “lielie puiši” nepieļaus. Tātad runa ir par ļoti noturīgu priekšstatu par Latvijas vietu (agrāk, tagad, nākotnē) pasaulē, un pats šis noturīgums no analīzes viedokļa ir interesants. Steigā oponentus apzīmējot ar dažādiem spilgtiem apzīmējumiem, mēs, šķiet, pietiekami neapzināmies veidu, kādā liela daļa no mums domā par politiku, konsekvento pretrunīgumu – no vienas puses, ir pietiekami skaidri (pat ja kļūdaini) priekšstati par to, kā vajadzētu būt; no otras puses, ir piesardzīgums, kas laikam taču ir vēsturiskajā pieredzē sakņots (attiecīgi te nav par ko ņirgt vai lamāties).

LA.lv