Māris Zanders: Politiķiem iesaku ar “lappuses pāršķiršanas” modeli pārāk neaizrauties 1
Kamēr valdību izveidošanai būs nepieciešamas koalīcijas, tikmēr saglabāsies situācija, ka pirmsvēlēšanu karstumā sarunātais jau dažas dienas pēc vēlēšanām sarunu procesā par koalīciju konstruēšanu vairs “neskaitīsies”. Viens otru visos nāves grēkos vainojušie politiķi sabiedrībai pavēstīs, ka tās (sabiedrības) interešu vārdā ir gatavi to aizmirst.
Tas, ka šī situācija politikā, kā jau minēju, ir gandrīz vai neizbēgama, nenozīmē, ka man kā cilvēkam tā liekas pieņemama. Tādēļ, pirms turpināt par politiku, īss paskaidrojums. Manuprāt, atsacīšanās tik viegli “norīt krupi” ir saistīta mazliet paradoksālā kārtā ar nopietnu attieksmi pret sanīšanos. Manā paziņu lokā ir desmitiem politiķu un citu amatpersonu, ar kurām attiecībās ir bijuši arī ļoti saspringti brīži. Tādu, kuriem es roku nespiežu un nespiedīšu, ir daži, un šo cilvēku gadījumā esmu ļoti nopietni izvērtējis, vai emocijām ir bijis pamats, cik liela bijusi paša vaina utt. Citiem vārdiem sakot, nopietna izturēšanās pret sanīšanos, lai cik dīvaini tas skan, veicina uzmanīgāku attieksmi pret to, ar kuru tad galu galā sanīsties.
Ja atgriežamies pie politikas, saprotu, ka to, ko var atļauties privātpersona, politiķis nevar.
Tomēr naskums, ar kādu politiskajās aprindās pēc vēlēšanām notiek “lapas pāršķiršana”, vienalga, manuprāt, slēpj sevī virkni risku.
Pirmais. Politiķim (vai nu jau ekspolitiķim), kura karjeru negatīvi ietekmējis (piemēram, nav ievēlēts vai pārvēlēts) konkurentu priekšvēlēšanu kampaņu laikā sarunātais, nav iemesla neko piedot, aizmirst utt. Viņam, kā saka, no partijas vadītāju rosinātās salabšanas ar konkurentiem ne silts, ne auksts. Līdz ar to apbrīnojamais pēcvēlēšanu pragmatisms var galu galā radīt rīvēšanos pašas konkrētās partijas iekšpusē. Pieredze liecina, ka tā arī notiek. Ilgtermiņā gatavību salabt ar konkurentiem demonstrējusī partija var izrādīties pat zaudētāja.
Otrais. Pieņemsim, ka politiķi, sarunājot dažādas šausmas par konkurentiem priekšvēlēšanu periodā, apzinās, ka tas ir tikai instruments politiskajā cīņā, ka viņi nemaz tik ļauni viens par otru nedomā. Un attiecīgi samērā gludi spēj sarunāto neņemt vērā. Nemoralizēšu, lai tā būtu. Bet – ja politiķi secina, ka šāds instruments vispār ir efektīvs, pilnīgi loģiski viņiem ir vēlme to vajadzības gadījumā lietot atkal un atkal. Turklāt ne tikai tad, kad klāt būs nākamās vēlēšanas. Kā saka, nekā personīga, kolēģi, šis instruments vienkārši strādā.
Rezultātā vingrinājums “sarunājam riebeklības/pāršķiram lappusi” var kļūt regulārs, lietojams, kad vien liekas, ka radusies vajadzība uzspodrināt sev spalvas vai uzkāpt uz kājas kādam no koalīcijas partneriem.
Arī to, starp citu, jau esam pieredzējuši pēdējo gadu laikā, tikai līdz šim nervi iesaistītajām pusēm izturējuši vienu partneru vēlmi “spēlēt teātri”, citi ir īgni, bet akceptējuši. Vai tā būs arī turpmāk, nezinu. Līdz ar to, ja brīdī, kad pagaidām vēl topošā valdība saskarsies ar kādu nopietnāku krīzi, kāda no koalīcijas partijām ķersies pie priekšvēlēšanu instrumentiem, paļaujoties, ka gan jau partneri to “norīs”, var gadīties, ka “nenorij” gan. Ideālisma, temperamenta vai vēl kādu iemeslu dēļ.
Trešais. Ikvienai partijai ir pārliecināto atbalstītāju loks, kas pret savu līderu izdarībām izturās iecietīgi.
Tomēr ārpus šā loka ir par konkrēto partiju vispār balsojušie, kuriem savukārt skats, ka vēl aizvakar viens otram pie rīkles kritušie šodien draudzīgi plāno kopīgu nākotni, var izrādīties pārāk smags pārbaudījums. Un arī tas jau ir pieredzēts (te būtu ko teikt “Vienotības” un arī nacionāļu elektorātam…).
Rezumējot: lai cik novalkāti tas skan, politika, protams, ir kompromisu māksla, tomēr nevajadzētu jaukt reāli iespējamā un vēlamā salāgošanu ar bradāšanu pa otra emocijām, kaut kā vienlaikus aicinot šo bradāšanu pārāk neņemt pie sirds. Var jau daudz runāt, ka mūsdienās esam samācījušies manipulēt arī ar emocijām, tomēr vismaz pagaidām – par laimi – tas tā nav. Es politiķiem ar šo “lappuses pāršķiršanas” modeli iesaku pārāk neaizrauties.
