Komentāri

Māris Antonevičs: Mērķtiecīgs uzbrukums civiliedzīvotājiem nav karš, bet terorisms 16


Kremļa atbalstīto teroristu raidītie šāviņi Ukrainas pilsētā Mariupolē trāpīja 53 daudzstāvu namiem, 14 privātmājām, četrām skolām un trim bērnudārziem. Uzbrukumos tika izpostītas arī pilsētas ielās esošas automašīnas.
Kremļa atbalstīto teroristu raidītie šāviņi Ukrainas pilsētā Mariupolē trāpīja 53 daudzstāvu namiem, 14 privātmājām, četrām skolām un trim bērnudārziem. Uzbrukumos tika izpostītas arī pilsētas ielās esošas automašīnas.
Foto – AFP/LETA

Ja izvēlas politkorektus apzīmējumus (“kaujinieki”, “separātisti” u. tml.), tad uzbrukumu līdz šim aktīvā karadarbībā neiesaistītai Ukrainas piejūras pilsētai Mariupolei ir grūti saprast. Bez brīdinājuma apšaudīt ar smago artilēriju pilsētas dzīvojamos rajonus – tas vairs nav nekāds karš, bet pieteikums apsūdzētā statusam Hāgas kara tribunālā. Ja lieto atbilstošu apzīmējumu “teroristi”, tad nekā pārsteidzoša diemžēl nav. Teroristi nešķiro, vai uzbrukums veikts militāriem objektiem vai civilpersonām. Vēl vairāk – ja motīvs ir iebiedēšana un haoss, tieši neaizsargāti iedzīvotāji ir pateicīgs uzbrukuma mērķis.

Protams, ar faktu atzīšanu vien Ukrainā mierīgāk nekļūs, taču tā vien šķiet, ka arī par šo jautājumu vēl tiks salauzts ne viens vien šķēps. Pēc uzbrukuma Mariupolei sākās aktīva rosīšanās Eiropas Savienības diplomātiskajā “virtuvē”, atkal no maisa izspiedās atšķirīgo interešu īleni. Kā zināms, iepriekš pa Briseles gaiteņiem jau klejoja plāni par sankciju atcelšanu pret Krieviju, it kā tā būtu atteikusies no Austrumukrainas teroristu morālas un materiālas atbalstīšanas. Šīs vēsmas bija ietekmējušas arī “prezidējošās” Latvijas amatpersonu paziņojumus. Brīžiem tie kļuva mulsinoši, it īpaši, kad vajadzēja pieņemt lēmumu, vai Valsts prezidentam vajadzētu braukt uz Maskavu 9. maijā. Tagad atbilde tā kā būtu skaidra, un attiecību uzlabošanas plānus kādu laiku vajadzēs noglabāt atvilktnē. Tas gan nenozīmē, ka intereses pazudīs, vienkārši šobrīd diskusijas acīmredzot nebūs par to, vai sankcijas atcelt, bet vai vajadzētu ieviest kādas jaunas. Dažas Eiropas amatpersonas savos izteikumos bijušas diezgan asas. Tā, piemēram, Eiropadomes prezidents, polis Donalds Tusks paziņojis: “Kārtējo reizi izpatikšana iedrošina agresoru uz lielāku vardarbību. Pienācis laiks pastiprināt mūsu politiku, balstoties uz aukstiem faktiem, nevis ilūzijām. (..) Mūsu politika nav efektīva mērķu sasniegšanai, t. i., mierīgam, politiskam risinājumam. Šī eskalācija arī citā gaismā parāda pēdējo nedēļu debates par iespējamu attiecību uzlabošanu ar Krieviju. Šī eskalācija parāda nepieciešamību pārskatīt ES politiku pret Krieviju.”

Tomēr mēģinājums reaģēt ātri nav izdevies, un ES ārlietu ministru ārkārtas sanāksme sasaukta nevis pirmdien, kā tika rosināts, bet tikai ceturtdien. Aizkulišu informācija liecina, ka par vilcināšanos lielā mērā atbildīga esot Francija. Protams, Francijai ir savas intereses attiecībās ar Krieviju, kuras simboliski iemieso labi zināmais “Mistral”. Taču kā lai neatceras, ka vēl pirms divām nedēļām visa Eiropa sadevās rokās, solidarizējoties ar Parīzi un protestējot pret teroristu uzbrukumu šīs valsts pilsoņiem. Teroristu uzbrukums Mariupolei nav mazāk svarīgs iemesls.

LA.lv